1.novembrī svinam Visu svēto dienu. Šajā dienā kustība “Pro Sanctitate” svin Vispasaules Svētdarīšanas dienu. 31.oktobrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē kustība aicināja uz kopīgu lūgšanu, Vispasaules svētdarīšanas dienas vigīliju. Piedāvājam lasītājiem katedrāles draudzes administratora priestera Paula Kļaviņa uzrunu, kas izskanējā šīs dienas Svētās Mises laikā un kurā viņš minēja kopīgā ceļa pieredzes nozīmību mūsu individuālās un kopienas pilnveides un svētuma ceļā.
Baznīcas vēsturē bijuši daudzi ievērojami notikumi. Vissvarīgākais no tiem 20. gadsimtā – Vatikāna II koncils, kas atgādināja Svētajos Rakstos atklāto Dieva tautas svētceļojošo raksturu. Kopīgā ceļa pieredze, sinodālais process saskan un pauž šo Baznīcas būtību. Sākotnēji apgūtās un apkopotās liecības šajā ziņā ir kā priekšnoteikumi, lai varētu paātrināt kopību, līdzdalību un misiju katoļticīgo attiecību veidošanā.
Lai pārietu uz plašāku un reizē dziļāku sasniegtās pieredzes apgūšanu un pārņemšanu, nepieciešamas gan zināšanas par Vatikāna II koncila mācību atbilstoši pašreizējiem izaicinājumiem, gan arī katra katoļticīgā augsta līdzdalības apziņa, iesaistīšanās draudžu un kopienu dzīvē un darbībā. Turklāt jāatvaira ideoloģiskie uzbrukumi koncilam, pāvestam, Baznīcas maģistērijam vispār, kad daudzi ar sava pārākuma un pareizības attieksmi izraisa pretestību kopīgā ceļa iniciatīvām, cenšas atdzīvināt pagātnes idealizētās paliekas, saduļķot dzīvās un dinamiskās Tradīcijas apziņu.
Lūk, kāpēc mūsdienu apstākļos tik liela nozīme ir katehēzei attiecībā uz teoloģiju par Baznīcu kā kopību, arī izšķiršanas vai izvērtēšanas spēju attīstīšana.
Vatikāna II koncils ir ticis galā ar vienpusīgu, ekskluzīvi hierarhisku, piramīdisku Baznīcas izpratni pēc pilnīgas sabiedrības (societas perfecta) principiem. Koncils ir iestājies par vertikālo un horizontālo kopību, ne tikai attiecībām ar Dievu, bet arī attiecībām ar cilvēkiem, dzīves ceļa biedriem, līdzās esošajiem, kuri ir brāļi un māsas Kristū. Aizvadītie gadi pēc koncila, kā arī sinodā pieredze (kā norāda liecību apkopojums) rosina attīstīt atjaunota kristieša pārliecību par savu piederību Jēzus Kristus Baznīcai. Līdz ar piederības apziņu un kopīgā ceļa pieredzi Baznīcā pastiprinātos arī pārliecība, ka tikai kopība ar visām Baznīcas kārtām (ordinētajiem un neordinētajiem), savstarpēja pieņemšana cilvēciskā līmenī, katra nokristītā cilvēka dāvanu novērtēšana ir izšķirošs priekšnoteikums, lai mēs sekmīgi virzītos uz priekšu, lai Baznīca varētu patiesi atjaunoties. Esam aicināti vienmēr iet kopsolī ar dzīvi, ņemt vērā jauno pieredzi, sargāt ticības mantojumu, radoši to attīstīt dzīvas Tradīcijas ietvaros un dzīvā Maģistērijas vadībā tā, ka katoļticīgie varētu liecināt par savu kristīgo un evaņģēlisko pārliecību visās sabiedrības sfērās. Tas iespējams, vienīgi sadarbojoties ar Svēto Garu, kas saukts par Baznīcas dvēseli. Dieva žēlastības ierosmē vispusīga harmoniska personības attīstīšana līdz ar spēju dāvāto ticību saskaņot ar prātu ir kļuvusi par vitālu, praktisku uzdevumu. Baznīcas maģistērijs, visi Romas pāvesti savā savstarpējā papildinātībā pēc koncila ir izdevuši daudzus svarīgus dokumentus, sinodālus pamudinājumus, kuros vispusīgi izanalizētas pieejas, kā Baznīcas mācība uz Svēto Rakstu pamata var izvērsties cilvēka iekšējā pārliecībā un misijā. Taču ar dokumentiem vien nepietiek. Baznīca noraida abstraktu izglītošanu, kas neņem vērā konkrētā cilvēka vēlmes un vajadzības. Labākā audzināšanas skola vai formācija ir reālā katoļticīgā cilvēka dzīve saiknē ar draudzi un sabiedrību. No ikdienas izaicinājumiem atrauta, no grāmatām iekalta katehisma tēžu zināšana nav ilgtermiņā vērta. Tāpēc tik svarīga ir iesaistīšanās Dieva tautas kopīgajā ceļā, sinodālā atgriešanās vai mainīšanās, kvalitatīva katehēze un kristīgā iniciācija, kas pastāvētu un būtu piedāvāta ne tikai pirms kristības, iestiprināšanas un pirmās svētās Komūnijas, bet arī visā dzīvē, draudzes nepārtrauktā kopībā.
Kopīgā ceļa pieredze, tās turpmākā apgūšana un padziļināšana var darīt galu atsvešinātībai, noslēgtībai sevī, savrupībai un klerikālismam, tai būtu jāizraisa visu Baznīcas kārtu aktivitāti kā katehētiski – teoloģiskā jomā, tā arī pastorālās darbības sfērā.
Lai nenovirzītos no pareizā ceļa, vienmēr jāredz mērķis, uz kuru dodamies. Un tas ir svētums, svēto sadraudzība, nevis ārēji, kvantitatīvi sasniegumi, milzīgu projektu īstenošana. Dodoties uz priekšu, jāredz arī, kas atrodas zem kājām. Aizsteigties uz priekšu, ignorējot objektīvās iespējas, pārlēkt pāri it kā nevēlamām attīstības stadijām – it kā neņemot vērā cilvēku emocionālo ievainotību, iedzimtā grēka un personīgo grēku iespaidu, dažādas atkarības un ideoloģiskos traucēkļus – tas nozīmē nevis paātrināt, bet gan nobremzēt atjaunotnes iespējas. Šo atjaunotni veicina cilvēciskā un garīgā dziedināšana, jebkāda veida formācija un katehēze vienīgi kopīgā ceļa, kopības ietvaros. Izaicinājums pašlaik ir iesaistīt ticīgo vairākumu šajā pieredzē, lai tie varētu sevi parādīt, attīstīt savas Dieva dotās spējas, atklāt talantus, kuru tautā ir liels avots.
Milzīga nozīme kopīgā ceļa pieredzes apgūšanā un pārņemšanā ir pirmrindnieku pieredzes liecībām. Sociālos tīklos no dažādām zemēm ir visādas pozitīvas, bet arī negatīvas liecības, skaidrojumi, atklāta pretestība un pat nosodīšana. Visnepatīkamākā droši vien būtu vienaldzība, it kā Baznīcas būtības, svētceļojošā rakstura aktivizēšana nebūtu aktuāla, īpaši tiem, kuri uzskata sevi par katoļiem. Tāpēc svarīga ir pozitīva un pārliecinoša liecība, kas izpaustos ne tikai rakstiski protokolos un dokumentos, bet arī mutiski, mērķtiecīgā sarunā, kuras nolūks būtu ne tikai kaut ko izstāstīt, bet arī otru iesaistīt reālā kopīgā ceļa pieredzē, turpmākās aktivitātēs.
Šādi varētu pārvarēt tādus uzskatus un viedokļus, ka kopīgais ceļš nav iespējams vai arī tam ir tikai negatīvas sekas, piemēram, mainīt Baznīcas mācību. Lai kā niknotos un liktu šķēršļus kopīgā ceļa kritiķi un nelabvēļi, lai kā tie pareģotu neveiksmes, tomēr Vatikāna II koncils droši un nelokāmi virza mūs uz priekšu, nevis atpakaļ. Mūsu gaitu uz priekšu garantē Svētā Gara klātbūtne Baznīcā, ticības garantija, ka elles vārti Baznīcu neuzvarēs. Galu galā iet runa par ticību Baznīcai, ticību Svētā Gara darbībai mūsos. Kāda ir šī mūsu ticība? Vai tā vieš cerību? Veicina brālību?
Pretēji visādām ideoloģijām, kas šķeļ cilvēkus un nes tiem vardarbību un strupceļu, Svētais Gars neuzkrītoši iespaido cilvēku prātus un sirdis, aicinādams uz svētumu, cīņu pret grēku un ļaunumu, cīņu par patiesu mieru, saskaņu un draudzību. Izšķiroši ir sadarboties ar Svēto Garu, Dieva žēlastību, kas rosina „iziet no sevis”, doties pie citiem, iesaistīties, pamēģināt, atrast laiku, novērtēt citus.
Daudzi varbūt arī vēlētos būt par „dziesmas sācējiem” kopīgā ceļā, tikai jāraugās, lai tie, tēlaini izsakoties, pēc kamertoņa uzņemtu pareizu toni. Kāds arī varētu sākt dižoties ar savu centību, taču, kad sākas ikdienas kristīgās dzīves prasības, skaties, tāds neder ne pīpē, ne ragā. Par iesaistīšanos kopīgā ceļā nav jāspriež pēc tā, cik kāds ir skaļāks par citiem, bet gan pēc būtības. Svarīgi ievirzīt un pat nosargāt labos centienus un entuziasmu. Cilvēki pēc savas dabas ir jūtīgi, viegli ietekmējami un arī ievainojami, viegli aizraujas. Tomēr ne uzreiz visu uztver, padara par savu, jo noteicoša ir sava individuālā pieredze, savi priekšstati, iegūtā izglītība. Uzmanība pret katru kopīgā ceļa biedru, rūpes par viņa cilvēcisko, garīgo un intelektuālo izaugsmi jāizjūt draudžu un kopienu pārraudzībā.
Formācija, mainīšanās uz labo Dieva žēlastībā un kopībā ar citiem nemitīgi jāpilnveido. Te nav vietas tukšai papīru rakstīšanai, šablonam un formālismam. Te nav vietas arī citu zemju „ekspertu”, citu vēsturiski kulturālo apstākļu iespaidotu viedokļu un ideoloģisko pozīciju neizšķirtai un nepārdomātai atkārtošanai, kopēšanai, uzspiešanai, it kā internetā paustie uzskati būtu uzreiz mums jāpārņem un jāievieš dzīvē. Kopīgajā ceļā vienmēr jāpatur prātā un jāredz galvenais, jāredz mērķis – cilvēka svētums, dzīve trīsvienīgā Dieva kopībā, kas ir pamatā cilvēku kopībai jeb sadraudzībai. Mēs nespēsim virzīties uz prieku, ja nepanāksim lūzumu attieksmē pret otru cilvēku, ja nespēsim izlīdzsvarot kopību ar Dievu un kopību ar cilvēkiem. Atjaunotnes ceļš ir tikai kopīgs kopībā ar Vispārējo Baznīcu vietējās Baznīcās, kopībā ar visām Baznīcas kārtām, kad katram ir pārliecība par savu vietu Kristus Mistiskajā organismā.
Tiešām, katram ir sava vieta, varbūt vēl izšķirama, varbūt vēl novērtējama. Kopīgā ceļā nav atslābuma jebkurā vecumā, jo Svētais Gars ir svētuma avots un Baznīcas jaunuma uzturētājs.
Kad kādam sirmam dārzniekam teikts: tu jau esi vecs un pats vairs nesagaidīsi ābolus no šī kociņa, viņš atbildējis, ka stādot šos kokus cilvēkiem, kas pēc viņa nāves kopšot jauno dārzu, novākšot augļus un ar pateicību pieminēšot tos, kuri dārzu stādījuši.
Nav garīgi piepildīts tāds cilvēks, kas, ilgi nodzīvojis, varbūt labi nokalpojis, jau iepriekš sāk skaitīt gadus un mēnešus līdz pensijai, kad varēs sēdēt malā un noskatīties no malas. Kad cilvēks beidz iesaistīties, kalpot, lūgties, tad vairs neatrod labu kontaktu ar tiem, kuru vidū dzīvo, ar kuriem ir bijis un atrodas kopīgā cilvēcības ceļā.
Iesaistīšanās iespējama ar idejisku, teoloģisku ticības pārliecību par kopīgā ceļa nepieciešamību cilvēciskai un garīgai izaugsmei. Neviens, pat vismazākais kalpojums nenorit bez cīņas ar savu egoismu, bez uzskatu sadursmes, nepārvarot veco, kas traucē jaunā attīstību, neizšķirot tagadējo, kas var ievest lielākā apjukumā, kritikā, negatīvismā, neauglīgā pretestībā. Ja ticīgais ir teoloģiski pārliecināts par kopīgi ejamo ceļu, ja ir apguvis Baznīcas mācību, ja ir īsts cīnītājs ar skaidru mērķi, šāds cilvēks dzīvē un attiecībās (ar Dievu un citiem) iegūst lielu morālu gandarījumu.
Katoliskās Baznīcas Katehisms uz Dieva Vārda, Viņa baušļu, arī Evaņģēlisko Svētlaimju pamata piedāvā svētuma ceļam morāles kodeksu, kurā ieaustas cildenas cilvēciskās un evaņģēliskās vērtības. Šīm vērtībām jāaudzina morālā sirdsapziņa, spriestspēja uzvedībā, paradumos, attieksmēs. Pie šīm vērtībām pieder arī kopīgais ceļš. Tā ir vērtība, jo Baznīca, kopiena, kopība kopienā ir vērtība.
Taču Baznīca kā kopība lai nav tikai teoloģisks jēdziens, skaļa frāze, izdevīgs izteiciens, kas paliktu tikai prāta un zināšanu līmenī. Vajadzīga kopības vai sadraudzības pieredze ar mērķtiecību, virzību, došanos uz priekšu. Esam aizsākuši šo pieredzi un centīsimies to turpināt. Darīsim to Svētā Gara iedvesmā, ar viņa dāvanām, ar viņa pārsteigumiem, ar viņa nemitīgu vadību!
