2. novembris ir Visu ticīgo mirušo piemiņas diena, kad īpašā veidā lūdzamies par tiem, kas jau mūžībā, kad piedalāmies dievkalpojumos baznīcā vai kapsētā, lai par mirušajiem lūgtos. Jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša numurā ir publicēta tēva Viktora Pentjuša uzruna, kas izskanēja 1988.gada 2. novembrī un pievēršas mūžības jautājumam. Turpinājumā sprediķa teksts.
Kas notika, kad tikko bija beidzies otrais pasaules karš? Cilvēki bija izsvaidīti pat pa dažādiem kontinentiem un viņi sāka sasaukties. Brālis meklēja brāli, draugs draugu, pazīstamais pazīstamo un īstenībā vēl šis process visā nav beidzies. Vēl jau var redzēt avīzē kaut kur sludinājumus, ka vēl tāds un tāds tādu un tādu meklē. Kas tas ir? Kāpēc tā visa meklēšana notiek? Tāpēc, ka cilvēka asinīs jau ir ieliets tāds likums – tuvības likums, mīlestības likums. Mēs jau zinām vispārējo likumu, kas liek visus cilvēkus virs zemes mīlēt tuvāku kā sevi pašu, bet jo vairāk šis likums vēl ar lielāku spēku atspoguļojas asinsradiniekos, tuviniekos un labi pazīstamos. Tiem vēk ir ciešākas saites. Un pagadījās pat tā, kad dažas valstis bija naidīgas, nebija diplomātisku attiecību un tomēr kaut ar Sarkanā krusta palīdzību vienalga bija iespējams uzmeklēt, meklēt un sameklēt. Ja nevarēja dzīvu sameklēt, vismaz gribēja kaut vai kapa vietu sameklēt. Redziet, kā darbojas šis likums, ko ielicis patiesībā cilvēka kaulos un asinīs Dievs. Bet ko sacīt: vai Dievs kādreiz šo likumu ir pārtraucis? Vairs neatļāvis tam darboties?
Mēs domājam – varbūt tad, kad jau mūs šķir mūžības robeža? Nē, Dievs, kas šo mīlestības likumu ir devis, un ne tikai tas ir uzrakstīts kaut kādos kodeksos, likumu grāmatās. Šis likums ir dziļi iepotēts cilvēku dabā un mīlestības likumu Dievs arī mūžībā neatceļ. Taču zinām, ka vispirms mūžības visa dzīve būs, ka mēs mīlēsim Dievu un tāpat turpināsim mīlēt katru savu tuvāko, ar kuru sastapsimies. Protams, mums jau bauslis nebūs vajadzīgs, jo to mīlēsim bez kāda baušļa. Mēs citādi pat rīkoties nespēsim. Bet tagad, kad mūs, varētu sacīt, tā kā plata upe šķir – vieni mūžībā, mēs šinī, vēl laicīgās dzīves krastā. Vai tad Dievs būtu iznīcinājis mūsu starpā šo stipro mīlestības likumu, ka mēs nevarētu viens otram roku padot? Dievs šo likumu nav iznīcinājis. Un pat vēl ir pavēlējis, ka mēs sniegtu viens otram roku. Dievs robežas ir pilnīgi tā atstājis vaļā, kaut arī plata upe šķir mūžības robežā. Svētos debesīs mēs varam vienmēr sasniegt, vienmēr mēs varam pacelt uz viņiem acis, priecāties par viņu laimi un arī klusi saukt, lai viņi, tagad būdami bagāti un laimīgi, tuvi Dievam, aizbild par mums, mums palīdz. Un patiešām viņi mums palīdz. Robeža nav slēgta, bet pilnīgi atvērta un vēl ir, jāsaka, pat norādījums dots: lai tieši sniegtu viens otram to roku.
Tāpat nav noārdīta robeža arī līdz šķīstītavai. Tiem vēl ir grūti. Viņi vēl nevar ienākt laimības valstībā, lai gan viņi mīl Dievu un ilgojas pēc tā, lai varētu redzēt pašu Dievu, lai redzētu savus tuviniekus, kas jau ir izpestīto skaitā. Viņiem nav citu ilgu, kā tikai šīs vienīgās. Bet Dieva taisnība ir atradusi kaut kādus plankumus, kādus trūkumus, kurus taisni ir jālikvidē ar šīm ilgām, ar šīm ciešanām, lai viņi būtu pilnīgi tīri un lai varētu ienākt Dieva svētlaimes valstībā. Bet robeža arī līdz šai vietai nav pārtraukta, nav noslēgta. Pat atkal atkārtoju, ka pat Dieva paša griba ir tāda, lai mēs te sasauktos un sniegtu viens otram roku. Mēs varam lūgties par šķīstītavā esošām dvēselēm, mēs viņām varam palīdzēt ar Sv. Mises upuri, ar ikvienu labu darbu. Dažreiz cilvēki, ejot pie bikts, prasa: „Vai es sv. Komūniju varu upurēt par tādu vai tādu?“ Kāpēc tad nē? Vai tad Dievs to robežu mums ir noslēdzis? Varam katru labu darbu upurēt, tāpat kā mēs šeit varam viens otram palīdzēt – vai viņš tuvu vai tālu. Ja tuvu, tad varam pasniegt ar savu roku; ja tālāk kaut kur, varam aizsūtīt pa pastu un tas saņem, priecājas par mūsu dāvanu. Katrs cietējs arī gaida no tiem, kas var viņam palīdzēt, tādu dāvanu. Tāpat arī gaida šķīstītavā tās dvēselītes no mums palīdzību. Mēs katru dienu varam visā gada laikā sūtīt savu palīdzību, savos labos darbos, savas lūgšanas, upurēt sv. Misi, sv Komūniju pieņemt. Katru labu darbu varam aizsūtīt viņiem.
Dažreiz pat īsts pienākums ir to darīt. Un kāpēc? Sevišķi, ja domājam par vecāku un bērnu attiecībām. Kādreiz tie vecāki, mūs žēlodami, rūpēdamies par mums, rūpēdamies, kā labāk apģērbt, kā labāk paēdināt, aizmirsuši ir par savu dvēseli. Varbūt pat svētdienu bija aizmirsuši vai arī palūgties, dienu sākot. Tūlīt skrēja pie darbiem, lai būtu pašiem un bērniem viss vajadzīgais, un tā varbūt Dievs atrada kaut ko peļamu pie viņiem, ka vienu vajadzēja darīt un otru neaizmirst. Vajadzēja gan rūpēties, ar ko apģērbt un paēdināt, bet vajadzēja arī par savām dvēselēm rūpēties un par to bērnu dvēselēm. Bet dažreiz iznāk tā, ka ir piemirsts pienākums vai vismaz mazāk tiek pildīts attiecībā uz savu dvēseli un savu bērnu dvēseli. Un ko tagad? Kad tad bērni varēs palīdzēt? Kādreiz tik daudz rūpējas vecāki. Tagad tieši ir tāds laiks, kad varam aizsūtīt to palīdzību, ja vecākiem vajadzīgs, uz turieni, kur viņiem tas vajadzīgs. Tas trūkums tanī šķīstītavā, kur viņi gaida: kad atnāks diena, kad varēs redzēt Dieva vaigu. Varam aizsūtīt tagad labus darbus un viņi priecāsies, priecāsies vairāk nekā pie kapa, kad noliek tikai ziedus. Tas nozīmē – apliecina savu mīlestību. Bet kāds pūlas aizsūtīt viņiem labos darbus, savas lūgšanas, tad ne tikai ārēji tiek tā apliecināta mīlestība ar ziediem, bet īstenībā, darbos īsts palīgs tiek viņiem sniegts, kas desmit un simtreiz vērtīgāks par visskaistākiem ziediem.
Tā tagad draugs draugam var palīdzēt, tuvinieks tuviniekam. Vispār pat pilnīgi svešiem var palīdzēt. Un daži ir, jāsaka, apķērušies to tādu pat labumu no tās palīdzības. Kādreiz ir ļoti grūti: kaut kāda nelaime un tāds apķērīgais – ko dara? Saka: „Vajag palūgties par aizmirstām dvēselēm, kuras neviens vairs nepiemin, nav varbūt kas piemin.” Un tieši tādām, kuras nesaņem nekādu, tā sakot, paciņu vai dāvanu no dzīviem ,un te nāk pilnīgi svešs cilvēks un viņam palīdz. Un tās tik pateicīgas dvēseles un viņām ir iespējams lūgties par saviem labdariem. To nekas nav aizliedzis. Kā debesu svētie var aizbildināt, var lūgties par mums, tā dvēseles arī šķīstītavā, kas vēl ir Dieva bērni, var lūgties. Bet tikai sev palīdzēt citādi nevar, kā tikai ar savām ciešanām, ar savām ilgām pēc Dieva. Bet mēs varam palīdzēt ar katru labu darbu. Un tā kā tie, ka tām pat pilnīgi svešām, aizmirstām dvēselēm sūta to palīdzību, bez šaubām redzami, pat jūtami saņem arī to palīdzību atpakaļ šeit, kas ir izlūgta no Dieva.
Redziet, robeža ir atvērta starp debesīm un šķīstītavu. Dievs nekādu robežu nav noslēdzis. Mēs te varam sasaukties un arī palīdzēt, kam ir labi, kas ir bagāts, tas palīdz tam, kam ir slikti, kam vāji iet. Un arī mēs varam palīdzēt, kam vēl varbūt daudz grūtāk nekā mums dažreiz ir grūti. Tātad varam palīdzēt dvēselēm šķīstītavā. Ja mēs kādreiz aizmirstam to darīt citā laikā, tad Baznīca ir iestādījusi divas dienas, kurās ir īpašs pienākums, kurās sevišķi aicina, lai mēs sasauktos ar debesīs esošiem, t.i. visu svēto dienā un dvēseļu dienā, lai mēs sasauktos ar dvēselēm šķīstītavā un tām palīdzētu. Tātad ne tikai šodien mēs to darīsim, bet arī neaizmirsīsim vispār ikdienas pieminēt kaut vai „Kunga Eņģeļi” noskaitot rītā, pusdienā, vakarā, tā sakot, sveicienus aizsūtīt uz to vietu, kur vajadzīga mūsu palīdzība. Lai palīdz mums mūsu ticība, kas mums saka, ka šķīstītavā ir varbūt visnelaimīgākie cilvēki, kuri tagad izjūt, ko nozīmē nolaidība Dieva kalpošanā. Un mēs tiem varam lielā vajadzībā palīdzēt. To pūlēsimies darīt, kamēr mēs dzīvojam. Ko mēs citiem darīsim, tas mums pašiem nāks par labu, mēs arī palīdzību saņemsim no tuviniekiem un pat svešiem cilvēkiem. Dievs tā iekārtos.
Tas, kas bija žēlsirdīgs, žēlsirdību saņems. Bet vēl tas pats, ka mēs pieminam mūžībā aizgājušos gan laimīgos, gan cietējus, arī mums tas viss atgādina, kā mums jādzīvo. Ka mums jāpūlas arvien katru dienu pavadīt labāk un labāk. Ja šodien vēl tā neizdevās, atradu kādus trūkumus pie sevis, tad apņemos, ejot uz darbu, ka rīt pūlēšos vēl labāk dzīvot, lai rītdiena būtu jau labāka, skaistāka dzīve par šo. Un tā, ja mēs vienmēr censtos katru dienu iespējami vēl labāk un labāk pavadīt Dieva priekšā, tad, redziet, cik tas mums būs liels labums.
Ja mēs neaizmirsīsim ne par laimīgiem debesīs, kas mums var palīdzēt; Ja mēs neaizmirsīsim šķīstītavā esošās dvēseles, kurām mēs varam palīdzēt, tad mēs varam sacīt tā: no vienas puses staigājam vēl pa šo zemi, bet jau ar savu garu esam arī mūžībā, tur pārdomājam par tām vietām, kādas mēs paši varam sev nopelnīt. Ja visu dedzību pieliekam, arī varam aiziet taisnā ceļā uz svētlaimi. Un vai tad tas nebūtu slikti, ja mūsu dedzība būtu tāda, kas jau katru traipu nomazgātu arī šeit? Biktskrēsls spēj to izdarīt, tikai mums pie viņa jātuvojas ar tādu sagatavotu sirdi, ka mums būtu tāda nožēla no Dieva mīlestības vadīta un tik stipra, ka spētu uzreizes sakārtot mūsu dvēseli tā, ka ir strīpoti visi grēki un arī strīpots viss sods – arī laicīgais sods par grēkiem: nekas vairs nav palicis. Mūsu iespējās ir tas. Dievs mums to žēlastību ir devis. Tikai jāizmanto mums pašiem. Un, ja mēs pārdomājam, kāds zaudējums ir par nolaidībām tām dvēselītēm šķīstītavā, tad mums pašiem rodas lielāka dedzība – dzīvot iespējami tīrāku, skaidrāku to dzīvi. Lūk, cik daudz laba nes mums mūsu dvēselēm šīs divas skaistās dienas – visu svēto diena un dvēseļu diena. Lai mēs tās žēlastības pūlamies izlietot savā labā. Amen.
Tēvs Viktors Pentjušs MIC Sprediķis katedrālē 02.11.1988, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 19 (412) 2022. gada 23. oktobris
