Šo svētdien iedegsim trešo sveci Adventa vainagā. Ko nozīmē šis laiks? Ar kādām pārodmām to pavadām? Lai mums šo ceļu palīdz turpināt pārdomas, kas publicētas Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
Mūsu Advents notiek pēc Kristus dzimšanas, nāves un augšāmcelšanās. Mums ir jāpieņem Dieva dāvana, viņš pats, un Dieva piedāvājums jau ir atklāts šajā pasaulē. Mūsu Adventu raksturo prieks, jo visu cilvēci ir pārņēmusi Dieva spēcīgā mīlestība, lai cik šaušalīga būtu vēsture; tagad katram ir jāpieņem jau dotā uzvara, kuru nesusi Dieva mīlestība uz pasauli.
Tomēr pat pēc Kristus šai mīlestības uzvarai vēl jābūt atklātai; īsais brīdis, kad tumšā pasaule pārveidojas par Dieva mūžīgo gaismu, joprojām turpinās un šķiet tik nebeidzami gara; tāpēc vēl šķiet, ka paliekam ierauti pasaules pagaidu stāvoklī.
Advents tāpēc prasa skatīties uz nākotni; esam aicināti gaidīt un cerēt. Pārāk ātri un pārāk viegli iegremdējamies tajā, ko saucam par tagadni, lai gan īstenībā mūs nomāc pagātnes notikumi, bet nākotne vēl nav mūsu ziņā. Ja mēs neuzlūkojam nākotni, tad būtībā nemaz nezinām, kāda ir nozīme un nolūks pašreizējiem pienākumiem. Advents liek uzlūkot nākotni un kaut ko plānot uz dienu pēc rītdienas. Mums taču jādzīvo ar paļāvību un pārliecību, ka, izjūkot tuvajiem nākotnes plāniem, mums ir ticība uz Dieva mūžīgo nākotni. Vai mēs garā un sirdī esam atvērti tam jaunajam, kas pārsniedz tagadni?
Adventā noslēpumaini piedzīvojam to, ko it kā nepiedzīvojam. Tā ir paradoksāla patiesība. Dieva Gars jau lūdzas mūsos neizsakāmiem vaidiem. Mēs esam saņēmuši Garu kā iemaksu mūžīgai dzīvei. Mēs taču patiesi esam paša Dieva mācekļi (Jņ 5: 45). Mūsos jau ir no Dieva saņemtais Gara svaidījums, tā ka nevienam citam mums nekas vairāk nav jāmāca (1 Jņ 2: 27).
Adventa laiks nav vienkārši periods pirms kaut kā vēl neesoša. Tajā mēs klusi augam jau dotajā dzīvē, un Dieva iekšējā atnākšana notiek pamazām, bet spēcīgi, un atklājas visā šķietamajā banalitātē.
Kristiešiem tagadne jau sevī satur nākotni. Dieva mūžīgā nākotne jau spēcīgi darbojas tagadnē. Viegli saklausīt un jau atzīt kaut ko no mūžīgās dzīves, kas jau tagad šajā laikā mums iekšēji dota kā Dieva iemājošana mūsos var tikai tas, kas ir klusumā un lūdzas, tas, kas pacietīgi paliek klusumā, kurā mājo Dievs un kas bieži nonāk pār mums. Kas var uzmosties, būt kluss un gaidīt, tas jau tagad var piedzīvot to, kādā veidā Advents noslēpumaini ļauj piedzīvot nepiedzīvoto Dievu. Mums tikai jāapgūst Adventam atbilstoši tas, ka klusums var uzrunāt un bagātināt vairāk, kā tirgus troksnis. To, kam ir ticības ausis un kas ir iztukšojies vilšanās, neveiksmes dēļ un kas ir atdevies Dievam, tas ir piepildīts ne ar kādu patīkamu vēsti vien, bet uzreiz ar visām pārbagātām lietām. Tādu uzrunā pats Dievs, mūžīgais, svētais, mīlošais un piedošanu dodošais Dievs.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 21 (414) 2022. gada 27. novembris