30. aprīlī un 1. maijā īpaši dievkalpojumi norisinājās Betānijas dominikāņu māsu klosterī Rīgā. Šajās dienās māsu Svētā Jāzepa klostera kapelā notika pēdējās Svētās Mises pirms māsu došanās kalpošanā uz Vāciju. Šī gada sākumā māsas ziņoja, ka klosteris Rīgā tiks slēgts, un trīs māsas dosies uz Vāciju, lai turpinātu kalpošanu kongregācijā tur. Rīgā paliks tikai māsa Diāna Cērmane, jo kongregācija īpašos gadījumos pieļauj šādu iespēju turpināt dzīvi un kalpošanu kongregācijā.
Aprīļa beigās klosterī ieradās Betānijas dominikāņu māsas no Vācijas un Nīderlandas, kā arī viesi un māsu draugi gan no ārvalstīm, gan no Latvijas, lai pateiktos Dievam par Latvijā aizvadītajiem 28 gadiem un lūgtu svētību turpmākajam kalpojumam. 1. maijā, Svētā Jāzepa svētkos, Svēto Misi klostera kapelā svinēja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis. Svētkos piedalījās atbraukušie un atnākušie viesi. Viņu vidū bija arī arī Betānijas māsu klostera Latvijā pirmā priore māsa Marjoleina Bruinena, kura pēc dievkalpojuma klostera dārzā uzrunāja klātesošos.
Bīskaps dievkalpojuma laikā pateicās māsām par 28 gadu kalpojumu. Uzrunas laikā viņš pievērsās svētajam Jāzepam, norādot uz trim būtiskiem viņa dzīves dārgumiem, kas ir klusums, taisnīgums un dievbijība. A. Kravalis šī svētā īpašības saskata arī Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas dibinātāja dominikāņu tēva Žana Žozefa Latasta personībā. Viņa viens no pirmajiem pienākumiem īsi pēc kļūšanas par priesteri bija rekolekciju vadīšana ieslodzītajām. Redzot šo sieviešu slāpes pēc Dieva, jo viņas bija gatavas pat naktī doties uz adorāciju, Ž.Ž. Latasts redzēja vīziju, ka Dievs spēj piešķirt jaunu dzīvi tiem, kas viņu meklē, nejautājot par šo cilvēku pagātni. Tā dzima viņa darbs, kas vianagojās ar Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas dibināšanu. 2012. gadā pāvests Benedikts XVI Ž.Z. Latastu pasludināja par svētīgo. Viņš ir ieslodzījuma vietu un ieslodzīto aizbildnis.
Bīskaps, citējot pāvestu Francisku, norādīja, ka klosterļaudis ir īpaša svētība Baznīcai, “viņu sirdis ir kā antenas, kas uztver notiekošo pasaulē un par to lūdzas”. Šāda svētība ir arī māsas, kuras savā kalpošanas laikā Latvijā ir pierādījušas savu mīlestību pret visiem, tāpēc daudziem māsu prombūtne būšot liels izaicinājums, kaut gan draudzība Kungā nebeidzas nekad.
Bīskaps pateicās māsām par viņu devumu, sniedzot garīgo un arī humānu palīdzību, par draudzes sūtības īstenošanu, izveidojot kapelu, darbu ar jauniešiem, ar sievietēm, kuras nonākušas krīzes situācijās, par kalpošanu krīzes centros, cietumos, pansionātos un visur citur. “Katra esat bagātinājusi Baznīcu ar savu kalpošanu un pazemīgo “jā”,” sacīja A. Kravalis, arī personīgi pateicoties par prakstisko un lūgšanas atbalstu, ko no māsām saņēmis, sākot no pirmajiem priesterības gadiem.
A. Kravalis māsas sveicināja arī Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča vārdā, kurš pasākumā piedalīties nevarēja. Arhibīskaps māsām rakstīja: “Mēs jūs gaidām atpakaļ! Šai laikā esat parādījušas dedzību Dievam un cilvēkiem veltītu kalpošanu, esaot ciešā vienotībā ar Baznīcu Latvijā.”
Pēc dievkalpojuma klātesošos uzrunāja kongregācijas ģenerālpriore māsa Katarina Hemmers, kura atzina, ka doties prom nekad nav viegli, taču māsa Diāna palikšot kā redzama saikne ar šo zemi. Viņa norādīja, ka šo gadu laikā ir izveidojusies un augusi dziļa mīlestība attiecībā pret Latviju un tās cilvēkiem. Māsa norādīja, ka kristīgajā priekšstatā cilvēkam ir nepieciešamas atteicības. Viņa izteica cerību, ka šīs attiecības saglabāšoties arī tad, kad māsas Latvijā vairs nebūs klātesošas. Māsa Katarina norādīja, ka kongregācija no Latvijas ir saņēmusi unikālu pieredzi, kas ir mainījusi un bagātinājusi Betānijas dominikāņu māsu kopienu.
Savukārt Betānijas dominikāņu māsu Rīgas Svētā Jāzepa klostera priore māsa Hanna Rita Laue savā uzrunā atzina, ka tad, kad bija skaidrs, ka klosteris Latvijā būs jāatstāj, savās skumjās sev jautājusi, ko lai par šo notikumu saka līdzcilvēkiem. Atbilde viņai nākusi lūgšanā. Tie bija Svēto Rakstu vārdi: “Jūs esat Dieva templis un Svētais Gars mājo jūsos.” Viņa skaidroja, ka esam dzīvie akmeņi, kurus kopā satur stūrakmens – Jēzus. “Vienmēr gadās brīži, kad templī notiek pārbūve, reizēm vajag kosmētisko remontu, citreiz jāmaina durvis, logi, grīdas, pat sienas vecajam kompleksam,” stāstīja māsa. Tādās situācijas vecie akmeņi ir jāpārvieto citur, jaunajā vietā tie jāpielāgo, lai tie iederētos, kā arī pāri palikušie jāpārveido, lai tie arī turpmāk varētu labu iederēties, kas nozīmējot, ka ikvienas pārmaiņas ietekmē mūs visus.
“Jūs esat Dieva tempils un Dieva Gars mājo jūs vidū! Mums bija ļauts šajā templī atrast mājvietu, dzīvot un strādāt. Jūs esat Dieva templis un te mums bija ļauts būt kopā ar jums. Jūs esat Dieva templis, un mēs te palīdzējām vienam vai otram dzīvajam akmenim atrast īsto vietu. Tas nozīmē, ka rīvējāmies un berzējāmies viens pret otru, līdz ieguvām vajadzīgo formu,” sacīja māsa.
Ievērojot dominikāņu atvadu tradīciju, māsa lūdza piedošanu par visu, “kas no mūsu puses bija par daudz vai par maz”, kā arī pateicās visiem un Dievam par visu labo saņemto un doto.
KABIA; Foto: māsa Diāna
