Dzimis 1918. gada 8. decembrī Atašienē. Ģimenē bija četri brāļi un divas māsas. Ģimene bija ticīga un bieži apmeklēja baznīcu. Jau bērnībā J. Voitiņš bija domājis par to, ka varētu kļūt par garīdznieku. Beidzis Atašienes sešgadīgo pamatskolu, un no 1933. – 1938. gadam mācījies Aglonas ģimnāzijā klasiskajā nodaļā. Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas un vēstures fakultātē, kur mācījies trīs gadus. Okupācijas dēļ pārtraucis mācības universitātē. Izgājis kursus Cēsīs un ieguvis pedagoga sertifikātu. Pēc tam divus gadus strādājis par skolotāju Līvānos.
Studiju laikā universitātē J. Voitiņš jutis spēcīgu aicinājumu kļūt par priesteri, tāpēc 1942. gadā iestājies Garīgajā seminārā, kur mācījās līdz 1946. gadam. Par priesteri Jāni Voitiņu iesvētīja metropolīts A. Springovičs 1946. gada 15. jūlijā Rīgā, metropolīta kapelā.
Pirmā pr. Jāņa Voitiņa kalpošanas vieta bija Ludzas draudze, kur viņš bijis vikārs. Pēc tam kalpojis par vikāru Rēzeknes draudzē, apkalpojis Stružānu draudzi un bijis Bikavas draudzes prāvests
Laikā no 1950. gada 10. februāra līdz 1956. gada 12. augustam Jānis Votiņš atradies apcietinājumā Latvijas PSR un KPFSR Omskas apgabalā. Ticis izsūtīts uz Karagandas apgabalu, Karabasas ogļu raktuvēm, pēc tam uz Omsku, kur strādājis celtniecībā. 1950. gada 10. februārī Viļānu pagasta Gaigalavā viņu arestēja un 10. jūnijā PSRS VDM Sevišķā apspriede notiesāja par „dzimtenes nodevību un piedalīšanos pretpadomju organizācijā” (KPFSR Kriminālkodekss) ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Spriedumu atcēla 1992. gada 11. februārī Latvijas Republikas prokoratūra, nosakot reabilitāciju.
Pēc atbrīvošanas pr. Jānis Voitiņš kalpojis par Smiltenes un Raunas draudžu prāvestu, Kombuļu draudzes prāvestu, Gudenieku draudzes prāvestu un Alsungas dekanāta dekānu, Alsungas draudzes prāvestu un Alsungas dekanāta dekānu, kalpojis arī Jūrkalnē, kā arī bijis Ludzas draudzes prāvests un dekanāta dekāns. 1989. gada pr. Jānis Voitiņš kļuva par Valmieras, Smiltenes un Rūjienas draudžu prāvests, no 1994 gada – arī par Limbažu prāvestu. Ilgus gadus pr. Jānis Voitiņš bijis Valmieras dekanāta dekāns.
Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
LRKB IC
***
Pieminot mūžībā aizgājušo pr. Jāni Voitiņu, publicējam interviju, kas tapa pērn jūlijā pirms garīdznieka 65 gadu priesterības jubilejas un bija lasāma laikrakstā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”:
Pirms 65 gadiem 1946. gada 15. jūlijā ilggadējais Valmieras dekāns Jānis Voitiņš saņēma Priesterības sakramentu. Sagaidot apaļo jubileju, priesteris neplāno lielas svinības, jo kavēties ar ciemiņiem 92 gadu vecumā vairs nav viegli, tomēr sarunai viņš labprāt piekrita.
Pirms intervijas sastapām vairākus cilvēkus, kam viņš ir bijis draudzes gans. Lūdzām nedaudz raksturot prāvestu. Gandrīz ikviens izcēla J. Voitiņa fantastisko atmiņu, pateicoties kurai viņš bez minstināšanās varēja apjautāties par sen neredzētiem cilvēkiem, kurus kādreiz ir kristījis un iesvētījis. Satiekot prāvestu, jautājam, kā viņam tas izdodas. Uz to saņemam pieticīgu atbildi: „Tas ir psihologa jautājums. Es uzskatu, ka tā ir dabīga Dieva dāvana. Citi atceras skaitļus, citi notikumus. Ir notikumi, kurus atceros no seniem laikiem, ir tādi, ko no neseniem laikiem. Tas atkarīgs no tā, cik dziļi tas ir iespiedies iekšienē.”
Tomēr līdz galam negribas piekrist, ka tikai dāvana bez nekāda darba. Pirms studijām Garīgajā seminārā, J.Voitiņš bija iestājies Filoloģijas fakultātē un mācījās valodas.
Studijas nepabeidza, pie varas nākot padomju varai un mainoties studiju saturam. Marksismu un ļeņinismu negribējies pašam mācīties, un vēl jo mazāk mācīt citiem. Tomēr šī aizraušanās nekur nav pazudusi, grāmatas un valodas vienmēr ir interesējušas. Arī tagad priesteris atkārto angļu valodu. Kad jautājam, kāda ir motivācija, J.Voitiņš atbild: „Lai nebūtu garlaicība, jo bez nekā sēdēt ir garlaicīgi. Vecos rakstus palasu, atkārtoju.” J. Voitiņš ir pēdējais no Latvijas priesteriem, kurš personīgi var liecināt par piedzīvotajām Padomju varas represijām. Kad dodamies ciemos, mūs brīdina, ka par šo pieredzi viņš runā nelabprāt. Tas izrādījās nepatiesība.
Atskatoties uz 65 priesterībā nokalpotiem gadiem, kas ir bijis Jūsu vadmotīvs?
Ticība. Un no ticības arī izriet viss
Kurā vietā Jūs bijāt?
Es biju Karagandas apgabalā, Karabasā ogļu raktuvēs, pēc tam pārsūtīja uz Omsku, tur celtniecībā strādāju.
Kurš brīdis šajā laika posmā bija visgrūtākais?
Ieslodzījumā – Stabu ielā un cietumā.
Vai Jūs tur arī mocīja?
Mani nebija ko tur mocīt. Man nebija nekādas smagas lietas. Es nebiju noziedznieks. Bet kam bija smagas lietas, gāja visādi. Ar ieroci es nekaroju.
Bet viņiem jau nevajadzēja, ka karo ar ieroci. Viņiem vislielākie ienaidnieki bija tie, kas darīja kaut ko ne pa prātam..
Nu ja, tie gara ienaidnieki.
Jūs teicāt, ka Jūsu vadmotīvs ir bijusi ticība. Kā Jūs izskaidrotu, kas ir ticība, ko tas nozīmē?
Turēties pie Jēzus Kristus mācības, ticēt tam visam, ko Viņš māca, un arī Kristus piepalīdzēs. Jēzus Kristus arī brīdināja: jūs vajās, jūs nicinās, jūs nievās. Viņš brīdināja, ka tas būs. Bet Viņš apsola arī mūžīgu algu Debesīs par to visu. Es, piemēram, būtu viegli varējis izvairīties no apcietinājuma, ja būtu sadarbojies ar viņiem. Es zināju, ir divi ceļi – viens vai otrs. Es izvēlējos to ceļu.
Kas palīdzēja izturēt? Mēs jau cilvēciski esam vāji…
Dieva spēks ir tas, kas stiprina. Tajās nometnēs izturēja tie, kam bija ticība. Bet, kas nokāra galvu, ka tagad viss, vairs nebūs nekādu pārmaiņu, ticēja tam, ko viņiem tur propagandēja, ka vairs nebūs Latvija, to vairs neredzēs, tie tad arī sabruka.
Kas stiprina cilvēka ticību?
Vajag praktizēt ticību. Vajag lasīt Bībeli un draudzē piedalīties, baznīcā skaitīt lūgšanas, tas garīgo spēku dod.
Jums ieslodzījumā taču nebija iespējams lasīt Svētos Rakstus?
Dabūjām. Lielā slepenībā.
Jūs tur turējāt arī Svētās Mises? Bijāt vairāki priesteri vienkopus?
Jā. Vienu brīdi bijām pat 25 dažādu tautību. Latvieši, lietuvieši, ukraiņi, poļi, ungāri, rumāņi, vācieši.
Kur jūs vīnu dabūjāt?
No mājām atsūtīja rozīnes. Iemērca ogas ūdenī un pēc tam izspieda sulu no rozīnēm. Tas tad skaitās vīns. Dievmaizītes atsūtīja no šejienes. Viņi nesaprata, domāja, ka tie vienkārši cepumi. Ļepoški, kā viņi teica. Viņi nezināja, ka tas tā ir domāts. Mazus piņģerotus, kurus uz pirksta uzliek, darba vietās izvirpoja, lai varētu Misi turēt.
Kā Jūs zinājāt, ka no rozīnēm var taisīt vīnu? Tādas prasmes iemācīja Garīgajā seminārā, vai arī apguvāt darba nometnē?
Jau iepriekš zinājām. Bīskaps Sloskāns to praktizēja un mums Garīgajā seminārā mācīja.
Vai Jums bija kāda vieta, kur pulcēties un turēt Misi?
Nē, pulcēties nevarēja, katrs savā gultiņā. Vēlāk barakā gadījās dieninieks – tāds ticīgs cilvēks. Viņam bija sava maza istabiņa. Rītā pirms sešiem noturēja Misi. Sešos bija jau jāceļas, darbā jāiet.
Vai darba nometnē Jūs turpināja pārliecināt par pretējo, vai lika mieru, tikai uzraudzīja, lai neaizbēgat?
Tikai uzraudzīja, lai neaizbēgam. Brīdināja, ka mums vairs nekad neatgriezties Latvijā. Kad atbrīvoja, tad noprasīja, ko es turpmāk darīšot. Es teicu, ka mācītāja amats man ir. Viņi saka: „Ko tad jūs tur darīsiet, tur cilvēki vairs neiet baznīcā.” Es teicu: „Es šeit iemācījos visādus darbus, varu iet kādā darbā.” Man izdeva diplomu „Pirmās kategorijas mūrnieks”. (To sakot, dekāns sirsnīgi pasmaida.)
Sanāca arī izmantot?
Atbraucu, un baznīcā ir ko darīt.
Viņi meloja?
Centās paņirgāties.
Vai ir grūti piedot pāridarītājiem?
Tai momentā varbūt grūti, bet pēc laika tas viss aizmirstas.
Bet ir cilvēki, kas ar aizvainojumu dzīvo visu mūžu – tas nozīmē, ka viņi to neatlaiž?
Kristīgam cilvēkam ir jātiecas atbrīvoties no tā, jāpiedod. Visi tie, kas mocīja, ir jau mūžībā aizgājuši un saņēmuši savu. Atstāju to Dievam, lai Viņš viņus tiesā.
Kad Jūs atgriezāties, Jums atļāva strādāt kā priesterim?
Atļāva, tikai 100 km apkārt Rīgai neļāva.
Kāds Jums iespaids radās par bīskapu Sloskānu?
No skata var teikt svēts cilvēks. Skats par to liecināja – kalsnējs, izbadinājies, gaišu skatu, pilns ticības, iespaidīgs. Latviešu jaunatnes audzinātājs. Skaistus sprediķus runāja.
Skatoties uz bīskapa Sloskāna dzīvi, sanāk, ka Dievs pieļauj mūsu dzīvē kaut kādas ciešanas un caur to mūs rūda?
Jā, ciešanas pārvērš par labumu. Pēc tam tās ciešanas nāk par labu. Ir tāds teiciens, ka „Mocekļu asinis ir ticīgo sēkla”. Jo vairāk ticība tiek vajāta, jo vairāk tā attīstās. Pie mums arī vajāšanu laikā rodas tāda drosme pretim cīnīties.
Jūs sakāt, ka vajāšanas nostiprina ticību. Bet mūsdienās viss ir atļauts un cilvēki sāk zaudēt ticību.
Jā. Padomju laikā bija rupja vara. Bet tagad tas viss tik neuzkrītoši, cilvēks nejūt, ka pārkāpj robežu starp ticību un neticību. Pašam saviem spēkiem jācīnās pretī.
Vai sekojat līdzi tam, kas notiek politikā, sabiedriskajā dzīvē? Vai Jūs tas interesē?
Jā, tagad laiks ir, brīvs no darbiem, priestera pienākumiem. Sekoju līdzi televīzijā, radio.
Kādas ir sajūtas, uz to visu raugoties? Tagad politika virmo. Kā mums pret to visu attiekties?
Tas viss ir pārejoši. Katram laikmetam ir sava seja. Piemēram, Krievijā bezdievība valdīja 70 gadus, bet tur ticība ir stiprāka nekā Rietumos, baznīcas pārpildītas un no jauna būvē, valstsvīri iet uz baznīcu, kristās. Rietumos ir visatļautība.
Bet kas notiks ar to visatļautību? Vai tā arī pāries?
Jau jūtams, ka cilvēki alkst pēc augstākām vērtībām, nekā visas šīs izlaidības, visatļautības. Meklē kaut ko augstāku, nopietnāku, vērtīgāku.
Katram dzīves posmam ir savs skaistums. Kas ir vecumdienu skaistums?
Dzīves gudrība. Vecs cilvēks kļūst gudrs vecumdienās. Dzīves pieredze. Mēs jaunības gados izdarām daudz kļūdas un tā sekas nav labojamas. Tāpēc arī Tobijs savu dēlu brīdināja: „Dēls, vienmēr paklausi tēva vai vecāka cilvēka padomam.”
Bet mūsdienās tieši vecāki ir zaudējuši autoritāti…
Jo nav ģimenes audzināšanas. Senāk jau ģimene deva visu, un arī skolā bija tikumiska audzināšana. Šodien nav tādas audzināšanas.
Ja vecāki vēlas, lai bērni vecumdienās viņos klausās, kas viņiem būtu jāiemāca bērniem?
Bērnam ir vajadzīga mīlestība no mātes, tēva, vecāsmātes puses.
Šodien ļoti slikti iespaido aizbraukšana no Latvijas, kā rezultātā ģimenes nedzīvo kopā. Ja vēl visa ģimene aizbrauc, tad tā, bet ja viens paliek šeit, otrs aizbrauc, tad tas ļoti slikti ietekmē, jo bērniem ir vajadzīga tēva un mātes mīlestība. Ja trūkst viena vai otra, tad tas iespaido viņa turpmāko dzīvi.
Vai tas nozīmē, ka vecāki agrāk vairāk mīlēja savus bērnus?
Agrāk vairāk kopā turējās. Šodien ir visādas izklaides, katrs iet savu ceļu. Bērnam vajadzīga ģimenes kopība. Bet darbdienās ir darbā un iespējas būt kopā ir tikai sestdienās un svētdienās. Senāk Ulmaņa laikos sievas nestrādāja, ar vīra algu varēja pārdzīvot, jo samaksa par darbu bija salīdzinoši lielāka.
Kādas ir sajūtas, skatoties, ka baznīca ir nojaukta? (Valmieras baznīca šobrīd piedzīvo lielas pārmaiņas – vecā baznīca ir nojaukta un top jauns, plašāks dievnams.)
Es to neredzu. (Ar sirsnīgu smaidu sejā) Kristus teica: „Nojauciet šo templi un es trijās dienās uzcelšu to no jauna.”
Kā Jūs pavadāt savu tagadējo ikdienu? Vai Jums nav garlaicīgi?
Es grāmatas lasu. Citas alternatīvas man nav. Varu tikai sēdēt un gulēt, pastaigāties vairs nevaru.
Vai tas Jūs nenomāc?
Nav citas izejas. Kāda diena ir smagāka, kāda – vieglāka.
Kas ir tas, kur Jūs gūstat spēku priecāties par ikdienu, to dzīvot?
Svētais Mises upuris. Jēzus Kristus ir tas spēka devējs. Kad ir grūti, tad jau tikai Viņš var stiprināt un palīdzēt. Viņš dod pacietību un izturību. Darba nometnēs nāca pie mums mācītājiem cilvēki, lai vismaz kādu Dieva Vārdu dzirdētu. Tur mēs bijām vajadzīgāki nekā šeit. Tā laikam Dievs iekārtoja, ka mācītājus aizsūtīja pie tiem, lai viņi nav vieni.
Karagandā visapkārt bija tuksnesis. Vietējie iedzīvotāji bija kaut kur uzzinājuši, ka darba nometnē ir daudzi priesteri. Un tad viens vīrietis, 70 gadu vecumā atnāca mūs satikt, jo savā dzīvē nekad nebija redzējis, kā izskatās priesteris. Viņš atnāca, lai vismaz redzēt. Cilvēkam tāda ziņkārība…
Tur Sibīrijā ir izkaltusi zeme. Tur var teikt Bībeles vārdus: „Kā izkaltusi zeme slāpst pēc ūdens, tā mana dvēsele ilgojas pēc Dzīvā Dieva.”
Vai Jūs zināt, ka grib veidot tādu pieminekli represētiem garīdzniekiem?
Jā, es lasīju Vēstnesī.
Kādu Jūs gribētu tēlu?
Es eņģeļa vietā labāk liktu Māti – Māti Latviju.
Tāpēc, ka tas simbolizē mājas?
Mūsu māte Latvija, Māras zeme. Mēs esam Māras zemes bērni. Māte sagaida savus bērnus.
Ko Jūs novēlētu mums?
Bīskaps Sloskāns teica, ka cilvēkam ir vajadzīgas divas lietas: sava tautība un sava ticība. Uz šiem diviem balstiem dzīvi nostiprināt. Turēties pie savas tautības un sentēvu ticības. To es jums arī novēlu!
Sarunājas Ingrīda Puce
