Svinot Svētā Jēkaba katedrāles simtgadi, katedrāles “Vēstnesītis” piedāvā īsu ieskatu vienā kora vēstures līkločiem.
Šī gada 8. decembrī Sv. Jēkaba katedrāles korim aprit 100 gadi, kopš tas sāka būt par neatņemamu sastāvdaļu atjaunotās Rīgas arhidiecēzes katedrāles svinīgajos dievkalpojumos. Par godu šai jubilejai ieskatīsimies mūsu simtgadīgā kora vēstures lappusēs. Šajā numurā iepazīsim kori pašos tā pirmsākumos, par ko stāstu ir sagatavojusi katedrāles pirmā ērģelnieka Franča Rutkovska meita Irēna.
Visskaistākajai mūzikai ir jāskan baznīcā – tāds bija mana tēva moto. Kad sv. Jēkaba katedrāle tālajā 1923. gadā kļuva par bīskapa sēdekli, visu vajadzēja sākt no nulles. Agrāk ērģelnieka amats bija prestižs un pretendentam bija jābūt ar konservatorijas izglītību, pie tam absolvējušam ērģeļu fakultāti, kura bija tikai Pēterburgā. Uz katedrāles ērģelnieka vietu rīkoja konkursu, kam pieteicās septiņi kandidāti, starp tiem arī komponists Alfrēds Kalniņš. Tika izvēlēts Francis Rutkovskis. Sākumā korī pieteicās trīs dziedātāji, kuri bija dziedāt griboši amatieri. Gadu gaitā koris izveidojās par spēcīgu vienību, skaitliski izaugot līdz simts cilvēkiem. Kaudzēm tika pirktas notis, no kurām tika izvēlēti paši skaistākie skaņdarbi, kuri pēc tam tika iestudēti. Notis pārrakstīja ar roku no partitūras balsīm. Tika nodibināts arī votīvu koris, kas izpildīja dziesmas. Summas laikā dziedāja latīņu koris, kas izpildīja klasiku. Solistu dziedāšana dievkalpojumu laikā Latvijā nebija ieteicama, tāpēc tika izvēlēti tikai divi solisti, kuri bija profesionāļi no operas – tenors Hermanis Mikolajuns un bass Určs. Šīm balsīm bija skaists tembrs, arī tas bija viens no nosacījumiem dziedāšanai baznīcā un šie cilvēki kādu laiku tika apmācīti, lai varētu dziedāt baznīcā. Tā kā Latvijā pirms kara bija bezdarbs, tad kora dziedātājiem – vīriem ar Saeimas starpniecību tika sagādāts darbs.
Kāpēc toreiz par ērģelniekiem nemācīja meitenes? Tāpēc, ka tas ir fiziski smags darbs, jo jāspēlē ar rokām, reizē labi jāpārzina kāju klaviatūra, jāpārslēdz reģistri, ar žestiem jādiriģē koris, jo agrāk katoļu baznīcās nebija diriģentu, tāpēc vajadzēja ar acīm skatīties spogulī, kas bija uzkārts augšā, lai sekotu tam, kas notiek pie altāra. Bieži uz svētnīcu tika pasūtīts orķestris (pilns sastāvs), bet arī tur viss notika bez diriģenta.
Ērģelniekam katru dienu vajadzēja vingrināties, tāpēc mājās bija koncertflīģelis un kāju klaviatūra. Instrumentu viņš atveda no Pēterburgas. Obligāta prasība ērģelniekiem bija kārtīga ģimene, jo šķirteņus nepieņēma. Latvijā bija vairāki ērģelnieki, kuri ērģeļu spēli bija apguvuši vai nu Tautas konservatorijā vai pašmācības ceļā, bet viņi šo darbu nespēja pienācīgi veikt. Mana tēva pienākumos ietilpa dziedāšanas mācīšana Rīgas Garīgajā seminārā un visi vecāka gada gājuma priesteri bija mana tēva audzēkņi – viņi nāca dziedāt uz katedrāli; daži topošie garīdznieki, kas dažādu apstākļu dēļ bija izstājušies no Rīgas Garīgā semināra, tomēr vēlāk turpināja dziedāt katedrālē. Mans tēvs sv. Jēkaba katedrālē nostrādāja 40 gadus. Bija pieredzēti daudzi svinīgi dievkalpojumi. Dažreiz korim mēģinājumi notika pat divas reizes nedēļā. Daži no dziedātājiem pat nepazina notis, bet viņiem bija muzikālā dzirde, kā arī brīnišķīgas baznīcas balsis; ar viņiem bija jāstrādā atsevišķi. Mans tēvs ļoti augstu vērtēja jebkuru balsi, cienīja katru cilvēku. Ja kāds no koristiem saslima, tad mans tēvs viņu apmeklēja vai nu slimnīcā vai arī mājās. Kad es paaugos, tad šo darbu vajadzēja veikt man. Ne katra ģimene gribēja, lai svētku laikā kāds no ģimenes locekļiem iztrūkst.
Korim bija dažādas aktivitātes – ikkatros svētkos tika klāti galdi, arī tad, kad produktus nevarēja tik viegli sadabūt, tomēr kāds varēja sagādāt gaļas izstrādājumus no Gaļas kombināta. Bija arī ekskursijas, kas vienoja kolektīvu. Mans tēvs bija ļoti sabiedrisks, tāpēc koristi labprāt nāca pie viņa. Bieži bija lūgumi spēlēt ērģeles arī no citu konfesiju pārstāvjiem. Reiz augšā bija uznācis slavenais krievu komiķis Anatolijs Popovs, jo viņam Maskavā nebija vietas, kur klausīties ērģeļu spēli, bet šis mūzikas instruments viņu ļoti iespaidoja. Vēl citā reizē dzejniece Mirdza Ķempe kādam bērnam bija krustmāte, tad viesiem tika sniegts koncerts, bet katedrāles durvis tad tika aizslēgtas, jo citādi pret viņu varētu tikt vērstas sankcijas.
Manam tēvam patika monumentāli skaņdarbi, piemēram, tika izpildīts Bēthovena darbs „Tā debess izteic…”. Reizēm notika svinīgas laulības, tad gan dziedāja sievietes – solistes, bet, cik atceros, viņas bija ar brīnišķīgām balsīm, dažreiz tika aicināti vijolnieki, čellisti.
Mans tēvs nomira 1962. gadā. Tad 1983. gadā par kardinālu kļuvušais priesteris Julijans Vaivods teica: „Ņemsim Bobrovski.” Mečislavs Bobrovskis bija nedaudz mācījies pie mana tēva. Es novēlu visiem priesteriem un bīskapiem strādāt šajā virzienā, lai garīgā mūzika varētu uzplaukt!
Irēna Rutkovska; Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 16 (431) 2023. gada 19. novembris
