1.oktobrī aprit 20 gadu kopš Latvijas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību atjaunošanas. Šogad augustā apritēja arī 90 gadu kopš Svētais Krēsls atzina Latvijas valsts nodibināšanu. Kopīgajā deklarācijā, kuru toreiz parakstīja Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns un Svētā Krēsla īpašais sūtnis, Metas arhibīskaps Audris Jozs Bačkis, uzsvērts, ka „diplomātiskās attiecības, kas tika vardarbīgi pārtrauktas 1940.gada 5.augustā, ir atjaunotas no šīs dienas, 1991.gada 1.oktobra”.
Sv. Misē Rīgas Sv. Franciska baznīcā uzrunu teica Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, akcentējot dievišķās gudrības vērtību un uzsverot, ka mīlestība ir visvienkāršākais ceļš uz vienotību. Par Dieva mīlestības skaistumu dievkalpojumā liecināja semināristu izdziedātās garīgās mesas „De Angelis” mūzikas skaņas.
Pēc Sv. Mises klātesošos uzrunāja Bērniņa Jēzus māsa karmelīte Meinarda, aicinot ieklausīties, ko Dievs caur Sv. Terēzi no Lizjē saka katram personiski. „Mazā Terēze”, „Terēzīte”, „mazā Karaliene”, „baltais ziediņš”- šie vārdi, kas bieži tiek lietoti, runājot par Terēzi, var radīt priekšstatu, ka šī svētā bija bērnišķīga, maza un necila. Vienlaikus Baznīca viņu ir pasludinājusi par doktori. Māsa Meinarda aplūkoja Terēzes no Bērna Jēzus pilnības ceļu, no kura var mācīties ikviens. Piemēram, notikums 1886. gada Ziemassvētku vakarā parāda, ka Jēzus var rīkoties ātri un negaidīti. Kopš bērnības Terēze bija ieradusi, ka, atgriežoties mājās pēc Ziemassvētku Mises, pie kamīna noliktajās kurpēs varēs atrast dāvanas. Arī šajos, savas dzīves 14. Ziemassvētkos meitene tika pie kārotajām dāvanām, taču pirms tam Jēzus viņai bija ļāvis dzirdēt tēva vārdus: „Nu, par laimi tas būs pēdējais gads!” Selīna, pazīdama mazās māsas jūtīgumu, gaidīja, ka Terēze izplūdīs asarās, taču Jēzus bija spēji izmainījis viņas sirdi! “Aizturēdama savas asaras, es ātri nokāpu pa kāpnēm, un, savaldīdama sirds dauzīšanos, paņēmu savas kurpes, noliku tās tētim priekšā un priecīgi izņēmu no tām visu ielikto ar tik laimīgu sejas izteiksmi kā karalienei,” vēlāk rakstīja Terēze. Kā norādīja māsa Meinarda, Terēzes dzīve atklāj, ka par svētajiem nepiedzimst, svētie aug, arī viņi cīnās ar Dievu, līdz beidzot – ļauj Viņam uzvarēt. Ja klostera pirmajos gados Terēze, ilgodamās sasniegt mīlestību, akcentu liek uz sevi, savu darbību un uzticas pašas spēkiem, tad vēlāk no „Visu atdošu Jēzum!” viņa pāriet uz „Jēzus dāvās man visu”. Šajā jaunajā posmā Terēze Sakāmvārdu grāmatā (9:3) atrod teikumu: ” Ja kāds ir maziņš, lai nāk pie manis!”, kas kļūst par viņas vadmotīvu. Terēze saprot, ka mīlestība ir ne tikai patiesa un uzticīga, bet, ka tā zemojas, nokāpj, meklē mazo, lai viņu apdāvinātu. Dievs, kurš mīl „maziņo”, aicina viņu Sev tuvoties; kad cilvēks atbild, Dievs viņu pievelk pie Sevis ar maigu mīlestību. Arī Terēzes ticības krīze, ko viņa piedzīvo savas 24 gadus ilgās dzīves noslēgumā, var būt stiprinājums ikvienam kristietim, sastopoties ar grūtībām. Terēze vairo ticības aktus, viņai vairs nav grūti saprast ateistus un tos, kuri zaudējuši dzīves jēgu. Viņa skaidri apzinās, ka ticība ir žēlastība. Šajā posmā, ko viņa pati raksturo kā „tumšo tuneli”, „biezo miglu” vai „bēdīgo valsti”, Terēze saprot, ka tā ir arī iespēja upurēt, dāvāt Dievam savas ciešanas par neticīgajiem, „sēžoties ar tiem pie viena galda”. Terēzes piemērs liek katram izvērtēt savu rīcību, piedzīvojot tuksnesi. „Cik auglīga ir mana ticības krīze?” uzrunā uz pārdomām rosināja māsa Meinarda.
Garīgā semināra audzēkņi svētās dzīves gājumu atspoguļoja uzvedumā. Tā režisors un scenārists seminārists Agris Lielbārdis, kā arī semināristi Igors Podrobovs, Filips Davidovičs, Juris Skutelis un Māris Veliks iejutās teicēju lomās. Savukārt Terēzi spēlēja desmitgadīgā Anna Marija no Sv. Franciska draudzes un māsa Meinarda. Viena no spilgtākajām izrādes epizodēm bija kāds Terēzes bērnības mirkļa tēlojums: „Kādu dienu māsa Leonija atnāca ar lielu grozu, kas bija pilns ar leļļu kleitām un skaistiem drēbes gabaliņiem, un pašā virsū bija uzlikta viņas lelle. Ņemiet, māsiņas, izvēlieties, ko gribat!” viņa teica. “Es jums to visu atdodu.” Selīna pastiepa roku un paņēma zīda lenšu ritulīti, kas viņai bija iepaticies. Terēze brīdi padomāja, tad arī pastiepa roku, teikdama: „Es izvēlos visu!” Un tūliņ bez īpašām ceremonijām paņēma visu grozu.” Vēlāk Terēze rakstīja: “Šis nelielais notikums no manas bērnības simboliski raksturo visu manu dzīvi. Kad vēlāk es domāju par pilnības dzīves jēgu, es sapratu, ka, lai kļūtu svēta, ir daudz jācieš, vienmēr jātiecas pēc vispilnīgākā un jāaizmirst pašai sevi. Es sapratu, ka pilnībai ir daudz pakāpju un katra dvēsele ir pilnīgi brīva atbildēt vai nē uz Kunga dāvanām, darīt daudz vai maz Viņa labā, ar vienu vārdu sakot, brīva izvēlēties starp upuriem, ko Viņš prasa. Tā kā savas bērnības dienās es izsaucos: “Mans Dievs, es izvēlos visu! Es negribu būt pa pusei svēta, man nav bail ciest Jūsu labā, es bīstos tikai viena – pieķerties savai gribai. Tāpēc paņemiet to, jo “Es izvēlos visu, ko Jūs gribat!…”
Labāk iepazīt Sv. Terēzi no Bērna Jēzus arī pēc svētkiem iespējams, apmeklējot tekstilmākslas izstādi „Zelta griezums”, kas no 6. oktobra līdz 20. novembrim skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls. Izstāde notiek Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedras 50 gadu jubilejas projekta „Tekstils LV” ietvaros, un tajā aplūkojams mākslinieces Tatjanas Aleksandras darbs “Kopā ar Terēzi”, kas ir veltīts Terēzei no Bērna Jēzus. Šo darbu māksliniece veidojusi, pārrakstot Terēzes manuskriptus.
LRKB IC
Foto: Baiba Motivāne
