Tuvojoties svētā Jāzepa svētkiem, kurus Baznīc svin 19. martā, kustība “Pro Sanctitate” aicina uz kopīgu lūgšanu – novennu deviņu dienu garumā, kas ilgst no 10. līdz 18. martam.
Ievads
Šogad mēs nolēmām, ka svētā Jāzepa novennā lasīsim un meditēsim dažus fragmentus no tēva Luidži Marijas Epikoko grāmatas. Viņš ir itāļu priesteris, teologs, filozofs un rakstnieks. Viņš ir Akvilas diecēzes priesteris. Viņš pasniedz filozofiju Pontifikālajā Laterāna universitātē un ISSR Fides et ratio Akvilā. Viņš ir universitātes draudzes dibinātājs un vadītājs (2008-2020). 2021. gada 16. jūnijā Svētais tēvs viņu iecēla par Komunikācijas dikastērijas ekleziālo asistentu un izdevuma “Osservatore Romano” redaktoru. Savās studijās un kalpošanā viņš nodarbojas ar kristīgo formāciju un garīgumu. Viņš ir daudzu publikāciju autors, kuras tulkotas arī angļu, franču, spāņu, portugāļu, slovēņu, čīliešu, korejiešu un poļu valodās. Starp viņa jaunākajām publikācijām ir “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”.
Aicinām iepazīties ar šiem tekstiem, lai vēl vairāk iemīlētu svēto Jāzepu, meditētu, lūgtu šī lielā svētā aizbildniecību!
Pirmā novennas diena 10. martā
Mans znots Jāzeps ir vīrs ar galvu uz pleciem. Kad viņš atgriezās mājās un atzinās mums, ka mīl mūsu meitu Mariju, mēs ar sievu Annu bijām ļoti priecīgi. Viņš bija mazliet sejā apsārtis, un viņa teiktie vārdi bija izteikti ātri, gandrīz vairakkārt teikti, it kā viņš tos būtu mēģinājis atkal un atkal, pirms mums tos teica. Mums bija milzīgs maigums dzirdēt viņu satraukto un tajā pašā laikā drosmīgo runu/ vēstījumu. Viņš ir kautrīgs cilvēks, bet ar neparastu izturību. To varēja redzēt viņa acīs. Mēs zinājām, kāds viņš ir uzticams vīrs, un tieši tādu vīru mēs iztēlojāmies blakus savai meitai. To notikumu ar bērnu, jāatzīst godīgi, mēs sākotnēji pārdzīvojām kā traģēdiju. Kurš gan varētu noticēt šādam stāstam. Dažreiz lietas ir tik patiesas, ka šķiet izdomātas. Taču mēs visi sirdī zinājām, ka tā ir patiesība. Mēs baidījāmies, ka Jāzeps atteiksies no mūsu Marijas, notiesājot viņu uz nāvi, bet pēc tam mēs kaunējāmies no šīm bailēm, jo Jāzeps patiešām ir taisnīgs cilvēks, nevis ‘’labdaris’’ . Un taisnīgi cilvēki zina, kas ir pareizi un kas nē, un atšķir patiesību no meliem. Viņiem ir labākas acis un sapņi nekā mums.
(Intervija ar svēto Joahimu, svētā Jāzepa tēvu).
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 23.-24. lpp.
Otrā novennas diena 11. martā
“Pirmo reizi, kad Marija ar mani runāja par Jāzepu, mēs bijām pie veļas mazgātavas un skalojām drēbes. Es klausījos un neļaujot izpausties tam, ko domāju klusībā. Man jāatzīst, ka, kad māte domā par savu bērnu nākotni, viņa vienmēr domā, ka tā ir skaista un gaiša, bet, kad pienāk laiks šai nākotnei ierasties, vienmēr gribas to atlikt, gribas atkal gaidīt. Taču, dzirdot Mariju ar tādu sajūsmu runājam par Jāzepu, man bija tik labiap sirdi. Dienā, kad viņi nolēma doties prom, īsi pirms dzemdībām, es biju satraukta un nemierīga. Es gribēju būt kopā ar meitu, lai viņai palīdzētu, bet viņa tik ļoti uzstāja, ka vēlas doties ar Jāzepu uz tautas skaitīšanu. Viņa mani visādi mierināja, bet es joprojām biju noraizējusies. Jāzeps bija tas, kurš mani nomierināja. Viņš pasauca mani malā un teica: “Mēs abi mīlam Mariju, vai ne? Es atbildēju: “Jā, protams. Un viņš turpināja: “Vai tu domā, ka es kādreiz kaut ko atstātu bez ievērības? Vai arī es viņu atstātu vienu grūtā brīdī? Es atbildēju: “Es domāju, ka nē.” “Tad uzticieties mums. Tas pats Dievs, kurš mums to izdarīja, izdarīs arī pārējo.” Manī atgriezās miers. Tāds ir Jāzeps: tāds, kas liek paļauties uz Dievu, kad cilvēciskās rūpes liek ieslīkt sevī.
(Intervija ar svēto Annu, Dievmātes māti).” (Intervija ar svēto Annu, svētā Jāzepa māti).
Trešā novennas diena 12. martā
“Es nedaudz nobijos, kad pirmo reizi apmeklēju Jāzepu sapņos. Pat starp sapņiem bija jūtama koksnes smarža, saulainas dienas un visur bija Marija. Tomēr man bija jāatrod veids, kā viņam pateikt, ka Marija nav viņam melojusi. Dziļi sirdī viņš to jau zināja, bet tā bija viņa galva un domas, kas nespēja nomierināties. Bet kā gan es varētu viņu vainot? Tāpēc es izmēģināju sapņu ceļu. Mani iedrošināja daži kolēģi, kuri bija nedaudz pieredzējušaki par mani, bet man bija šaubas, jo, ja es būtu vīrietis, es nekad neklausītu sapņiem. (Svētais) Mihaēls mani pārmeta, kad es to teicu, un atbildēja, ka Lucifers bija izteicis līdzīgus argumentus, pirms viņš sacēlās. Maus spārnus pārņēma drebuļi, un es nekavējoties devos ceļā uz Jāzepa māju. Bija nakts. Viņš centās aizmigt, bet, tiklīdz viņš no noguruma mākts iemiga, es viņam nodevu savu vēsti. Nākamajā rītā es biju pārsteigts. Tas bija cits vīrietis. Viņš nekavējoties skrēja uz Marijas māju un apskāva viņu. Pa ceļam viņš aplūkoja visu cilvēku sejas. Es nezinu, vai tas bija izaicinājums vai lepnums. Protams, neviens vairs neuzdrošinājās viņam pateikt ne vārda ne par sievu, ne par bērnu. Un visas pārējās reizes, kad man vajadzēja viņam kaut ko skaidri pateikt, es ar viņu vienmēr izmantoju sapņu ceļu. Viņš man neuzdeva nekādus jautājumus. Viņš mani uzklausīja, un tad it kā steidzās pamosties. Varbūt tāpēc, ka viņš zināja, ka, lai sapni īstenotu, vispirms ir jāpamostas.
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, Ed. San Paolo, 25.-26. lpp.
Ceturtā novennas diena 13. martā
“Man jābūt godīgam. Man ir mazliet kauns sniegt šo liecību, jo īpaši tādēļ, ka mēs ar Jāzepu un viņa skaisto līgavu radījām sliktu iespaidu. Dzemdēt bērnu bētlemīte iekšpusē nav gluži labākais apsveikums tādai mazai pilsētiņai kā mūsu, Bētleme. Taču tā nebija slikta griba, tiesa, visur bija pilna zāle. Tā bija mana atbilde, kad es gandrīz vai jokojot teicu Jāzepam, lai viņu noliktu no muguras: “Man ir pieczvaigžņu bētlemīte, vai tu to gribi?”. Man nebija ne jausmas, ka viņš teiks “jā”. Es biju spiests paņemt lampu un pavadīt viņu uz lauku, kur tā atradās. Lietas aitām un kazām, noteikti ne sievietēm, kas gatavojas dzemdēt. Bet Jāzeps ar ārkārtīgu spēku un cieņu nekavējoties ķērās pie slaucīšanas, tīrīšanas, šķirošanas. Īsā laikā viņš pārvērta šo bētlemīti par mazu pili ar tīriem salmiem, silīti-šūpuli un iebūvētu apkuri (vērsis un ēzelis). Marija redzami cieta. Viņš pacēla viņu un ienesa iekšā. No tā brīža es redzēju, ka viņš kļuva saspringts un bāls. Viņš svīst, lai gan bija ziema. Viņš centās smaidīt, bet es redzēju, ka ir satraukts. Tad viņš aizvēra acis un deklamēja psalmu: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks…” Man nekad nav bijis labi ar reliģiju, bet viņš to labi pārzināja. Es jutos vainīga, jo neko vairāk nevarēju darīt, bet beigās viss izdevās. Piedzima skaists bērns. Es mēģināju atvainoties, sakot, ka tā nav mana vaina, bet Jozefs mani pārtrauca un pateicās, paskaidrojot, ka tad, kad tu kādu mīli, tu kļūsti radošs pat ar nabadzīgiem līdzekļiem. Tātad viņš nebija radošs cilvēks, viņš patiešām bija mīlestības ģēnijs. Tieši pateicoties šīs klēts pārbūvei, mēs sākām B&B biznesu mūsu laukos. Nepagāja ilgs laiks, un es neapzināti uzņēmos par to nopelnus, un viņi mani padarīja par mēru. Bet es vienmēr teicu, ka tas nav mans nopelns. Pierakstiet to, atcerieties!!!
(Intervija ar Elhi, Betlēmes mēru)”.
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 27.-28. lpp.
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 27.-28. lpp.
Piektā novenas diena 14. martā
“Esmu nedaudz apjucis, jo šeit, Ēģiptē, ir tik daudz bēgļu karavānu. Bet to pāri, par kuru jūs man stāstījāt, es labi atceros.
Man joprojām atmiņā ir iespiedusies aina: skaista meitene ar nogurušiem sejas vaibstiem, kas rokās tur saiti ar rūpīgi ietītu bērnu, un tad Jāzeps, kurš rokās turēja ēzeļa pavadu un spieķi. Visu laiku, kamēr viņš uzturējās Ēģiptē, mēs viņu saucām par “tūkstoš amatu vīru”. Lai nopelnītu drusku maizes, viņš darīja visu: mūrnieks, zemnieks, sētnieks, viesmīlis, bet bija viens arods, kurā viņš bija īsts meistars – galdnieks. Viņš bija dzimis amatnieks. Dievi bija svētījuši viņa rokas. Viņš mums neko daudz neizstāstīja par savu stāstu, viņš tikai pastāstīja, ka viņi bija sākuši šo “cerību ceļojumu”, jo bija spiesti pamest savu pilsētu dažu apstākļu dēļ. Un kā gan es viņu vainošu, es nekad neesmu sastapusi bēgli, kas pamet majas prieka pēc, ļoti bieži viņi aizbrauc piespiedu kārtā, lielākoties bada vai karu dēļ, kas šajās zemēs nekad nebeidzas… Mani pārsteidz viena lieta: viņš nekad nav nolādējis tos, kas viņu piespieda doties ceļā un kļūt par ‘’neviena kungu’’ Ēģiptē. Ja viņš par kādu nevarēja izteikties labi, viņš parasti klusēja vai mainīja tematu. Viņam bija neparasts stils. Reiz es viņam teicu: “Jāzep, mīļais, tu izskaties kā karaļnamā”. Viņš kļuva sarkans, Marija pasmaidīja un čukstus sacīja: “Šoreiz tev patiešām ir taisnība. Viņš man stāstīja par kādu Dāvidu, bet mūsu piramīdu meklētājos es neatradu nevienu viņa pēdu nospiedumu. Taču es atradu cita Jāzepa, vēl viena viņam līdzīga sapņu eksperta, pēdas. Katrā ziņā, jauki cilvēki. Kad viņi atgriezās mājās, mums visiem bija žēl.
(Intervija ar ēģiptieti Ramzisu).” (Intervija ar ēģiptieti Ramzisu).
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 29.-30. lpp.
Sestā novennas diena 15. martā
“Es zinu, ka tu nāc tieši pie manis, jo pārējie “divi” īpaši neizcēlās ar to, ka dāvinaja bērnam vīraku un mirru. Bet tikai starp mums, mēs visi trīs bijām mazliet pārsteigti par cieņpilno nabadzību.
šīs ģimenes nabadzība. Es gribēju paslēpt zeltu, jo tā šķita kā ubaga dāvana. Patiesībā tur, kur tu atrodi cieņu pat galējā nabadzībā, tu saproti, ka nevari dot materiālas lietas, bet tikai mazu daļiņu savas cilvēcības.
Mēs nebijām gatavi šādai tikšanās reizei. Pie Hēroda tas bija izdevies labāk. Vieglāk ir uzpucēties pagalmā, izrādot savas dizaineru drēbes, vismodernākos gredzenus un jaunāko kamieļu SUV, kas radīts tieši šim braucienam. Bet, nonākot bērna trausluma priekšā, tu saproti, ka tavs ‘’kamieļu’’ apvidus automobilis ir bezjēdzīgs un ka nabadzīgo mājās nav svarīgi, ko tu valkā, bet gan kas tu esi. Es domāju, ka tieši tāpēc beigās mēs visi trīs noliecāmies šī bērna priekšā. Tikai Dievs varēja mūs pieķert tik nesagatavotus. Mēs bijām nonākuši pie šī betlemīte, spriežot un rēķinot zvaigznes, bet mēs nevarējām iedomāties, ka tajā niecībā atradīsim Visu. Jāzeps steidzās mūs iekārdināt Viņš mums piedāvāja pienu, ko, manuprāt, viņi arī bija saņēmuši no kādiem ganiem. Un mēs, ar bārdām, kas vēl bija mazliet netīras no šī dzēriena, paņēmām šīs dāvanas, cerot, ka vismaz Jāzeps sapratīs, ka tuvākajā “Zelta biržā” viņš varēs saņemt ne mazums naudas. Viņš mums pateicās un teica, ka šīs dāvanas nav jāizmet, bet jāsaglabā labākiem laikiem. Viņš mums teica, ka tad, kad Jēzus izaugs, viņš sapratīs to, ko mēs, iespējams, pat nespējam aptvert. Viņš šķita daudz gudrāks par mums. Daži nabadzīgi cilvēki sniedz lieliskas mācības, jo viņiem ir tāda brīvība, kādas mums, bagātajiem, nav. Mēs esam bagāti nevis tāpēc, ka mums pieder lietas, bet ļoti bieži tāpēc, ka lietas pieder mums. Tā vietā tie bija brīvi cilvēki. Jāzepa acīs es redzēju patiesas brīvības acis.
(Intervija ar Gasparu, vienu no trim gudrajiem vīriem)”.
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 30.-32. lpp.
Septītā novennas diena 16. martā
“Jā, jā, jā, protams, es tos atceros. Viņi nāca pie manis pirms vairākiem gadiem. Viņi bija izmisuši. Viņi Jeruzalemē svētku laikā bija zaudējuši dēlu. Viņi nāca pie manis pēc palīdzības, bet šeit, Jeruzalemē, katru stundu pazaudē kādu cilvēku, bet es viņiem to neteicu, lai viņus nenobiedētu, viņi jau bija diezgan pārbaidīti. Viņi man pastāstīja, ka ir ceļā uz mājām, un katrs domāja, ka viņu dēls ir pie otra. Kad jūs ejat karavānā, jūs sadalāt zēnus un meitenes, iemesls ir acīmredzams: strīdi!!! Es pajautāju, vai viņi ar viņu ir sastrīdējušies, bet viņi atbildēja, ka nē. Patiesi, ar šiem cilvēkiem nebija iespējams strīdēties, viņiem bija ļoti maiga āriene, nosvērti žesti, labs izskats. Bet zēni būs zēni, un pusaudža gados viņi, kā zināms, mēdz izrīkoties visādos nieciņos. Mēs trīs dienas meklējām, bet nekādi nevarēja viņu atrast. Tāpēc viņi nolēma vērsties pie kāda augstāk par mani – pie Dieva. Viņi devās taisnā ceļā uz Templi, lai lūgtos, un, notika brīnums, viņi tur atrada Viņu, kurš ar saviem jautājumiem un skaidrojumiem izaicināja Tempļa ārstus. Viņi mani brīdināja, un es arī devos turp. Man ļoti gribējās redzēt bārenīša seju, bet bārenīša vietā es atradu mazu eņģelīti ar šādām dziļām acīm un tikai viņam piemītošu smaidu. Tēvs piespieda viņu pie krūtīm, un māte kaut ko viņam iečuksteja ausī. Es nezinu, ko. Bet tajā dienā es sapratu, ka nav lielas jēgas bērnus sist, varbūt palīdz vairāk viņus apskāviens, kā to darīja tas vīrietis. Jūs mācāties arī no vienkāršiem cilvēkiem, vai jūs to nezinājāt?
(Intervija ar Jeruzalemes mobilās vienības priekšnieku)”.
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 33.-34. lpp.
Astotā novennas diena 17. martā
Elpošana kļūst īsa. Acis sāk slikti redzēt. Mēs esam nonākuši līdz galam, Jāzep. Viss tavs darbs, visa tava mīlestība, visa tava dzīve tuvojas pēdējam lielajam solim – nāvei. Jēzus tuvojas tavai gultai un nolemj paņemt tevi savās rokās. Viņš paceļ tevi kā bērnu. Kad tu kļūsti vecs, tu atkal kļūsti par bērnu. Tu noliec savu galvu Viņam uz krūtīm. Jūs jūtat, kā pukst viņas sirds. Marija raud un smaida tev. Viņa noskūpsta tev pieri, un pēkšņi tu saproti, cik liels gods bija pavadīt savu dzīvi, rūpējoties par viņiem abiem. Jūs viņai sakāt. Jūs, Jāzeps, atteicāties no saviem sapņiem, un Dievs deva jums savu sapni. Tu jūties mazliet vainīgs, jo tev gribas mazliet baidīties. Ir pareizi mazliet baidīties no nāves, bet kā tu vari baidīties, mirstot Jēzus un Marijas rokās? Gadsimtu gaitā tava nāve tiks pieminēta kā “svēta nāve”, pirmā. Jēzus pietuvojas tavai ausij un čukst, ka Viņš tevi mīl. Tad kā maigu pavēli Viņš tev saka: “Ej, tēti!”. Un tava elpa aizlido uz debesīm. Uz Dievu Jāzepu. Dievam… Paldies par tavu dzīvi un par tavu “jā”.”
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 33.-35. lpp.
Devītā novennas diena 18. martā
“Lai saprastu Dievu, tev jāņem rokās jaundzimušais bērns. Šajā trauslumā slēpjas viss dzīves brīnums. Un tu, Jāzeps, esi kļuvis par teoloģijas meistaru, jo tajā naktī, kad piedzima Jēzus, tu biji tur, un tavas rokas kļuva par pirmo Kristus Miesas monstranci. Skatoties uz Dieva Dēlu šī bērna trauslumā, jūs sapratāt, ka visa Dieva visvarenība ir sniegta šī bērna raudā un tajās prieka asarās, kas plūda no jūsu acīm. Visa Patiesība ir Persona, nevis ideja. Viss kristietības noslēpums ir mīlestībā uz šo bērnu, kas kļuvis par cilvēku. Māci mums, Jāzep, šo teoloģiju. Sniedz mums mīlestības mācības. Palīdzi mums saprast, ka nevis mūsu grāmatas izgaismos nakti, bet šī bērna smaids. Atgūsti mūs atpazīt Bezgalīgo galīgajā. Un likt mums iemīlēties Euharistijā, šajā trauslajā maizītē, kā tas bērns tavās rokās, kas ir veids, kā Dievs ir izvēlējies šodien būt mūsu vidū.”
no L. M. EPICOCO, “Ar tēva sirdi. Svētā Jāzepa meditācijas un lūgšanas”, izd. San Paolo, 35.-36. lpp.
Kustība Pro Sanctitate, no itāļu valodas tulkojusi Ieva Štopīte
