Augusts mūsu zemes ticīgajiem ir saistīts ar Aglonas svētvietu. Daudzi turp dodas kājām, daudzi garīgi dzīvo līdzi svētceļniekiem, bet citi par to uzzina tikai no plašsaziņas līdzekļiem.
Svētceļošanai vienmēr ir bijusi liela nozīme cilvēka dzīvē, jo tā dod viņam brīnišķīgu iespēju izrauties no ikdienas rūpēm, padomāt par dzīvi, par tās jēgu, kā arī no jauna atskārst, kas dzīvē ir pats svarīgākais. Svētceļnieks dodas uz Aglonu, lai ticības un mīlestības kopienā ar tiem, kuri ir blakus, satiktos ar Dievu, piedzīvotu Viņa klātbūtni un labestību, atdotu Viņam godu un atvērtu Viņam savu sirdi.
Aglonas Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde jau vairākus gadsimtus ir Marijas klātbūtnes zīme. Viņa aizved mūs pie Jēzus, mūsu Pestītāja, lai Viņš, atbrīvojis cilvēkus no grēka valgiem, vestu tos uz brīvību, uz Dieva bērna godību. Kristiešiem svētceļojums ir arī iespēja evaņģelizēt – apliecināt savu ticību. Svētceļojums ir ticības apliecināšana ar vārdiem un savas dzīves piemēru, jo svētceļnieki nereti kļūst par „ceļojošiem katehētiem”. Tāpat kā Jēzus, kurš ar saviem mācekļiem gāja pa Palestīnas ceļiem, lai sludinātu cilvēkiem Labo Vēsti par pestīšanu.
Šodien Baznīcā daudz tiek runāts par jauno evaņģelizāciju, kas būtībā ir ne tikai tas, ko mēs darām, bet galvenokārt tas, kas mēs esam. Svētīgā māte Terēze no Kalkutas uzskatīja, ka evaņģelizēt nozīmē vispirms pašam dzīvot ar Jēzu un tikai pēc tam dot Viņu citiem. „Es nevaru citiem dot Jēzu, ja pati Viņu nepazīstu. Es nevaru kļūt par Evaņģēlija sludinātāju, ja neesmu Jēzus mācekle. Bet, ja esmu patiesa Jēzus mācekle, tad noteikti gribēšu sludināt Evaņģēliju.” Vārdu sakot, ja mēs paši uzticīgi sekosim Jēzum, tad varam būt droši, ka cilvēki sekos mūsu piemēram.
Ikviena svētvieta ir lūgšanas vieta un ikviens svētceļojums ir lūgšanas ceļš. Katrā ceļa posmā lūgšanas un garīgas dziesmas, Dieva Vārds un sakramenti svētceļniekam ir kā dievišķa gaisma un barība, kas viņu stiprina. Svētceļojums ir arī kā zīme (sava veida ikona) ceļam uz Debesu Valstību. Svētceļošana palīdz apzināties to, ka mūsu dzīve virs zemes ir tikai ceļš, kas ved uz Tēva mājām. Svētceļnieks zina, ka šeit mēs esam tikai pagaidām un saprot, ka, tuvodamies savam tiešajam mērķim Aglonas svētvietai, – viņš tāpat no dienas dienā tuvojas Debesu Valstībai.
Nonācis Aglonā viņš no sirds pateicas Dievam par svētceļojuma dāvanu un lūdz Viņa žēlastību, lai, atgriežoties mājās, varētu īstenot savu kristieša aicinājumu, – dāvātu Kristus mieru un mīlestību tuvākajiem.
Ikviena svētvieta ir lūgšanas vieta un ikviens svētceļojums ir lūgšanas ceļš. Katrā ceļa posmā lūgšanas un garīgas dziesmas, Dieva Vārds un sakramenti svētceļniekam ir kā dievišķa gaisma un barība, kas viņu stiprina. Svētceļojums ir arī kā zīme (sava veida ikona) ceļam uz Debesu Valstību. Svētceļošana palīdz apzināties to, ka mūsu dzīve virs zemes ir tikai ceļš, kas ved uz Tēva mājām. Svētceļnieks zina, ka šeit mēs esam tikai pagaidām un saprot, ka, tuvodamies savam tiešajam mērķim Aglonas svētvietai, – viņš tāpat no dienas dienā tuvojas Debesu Valstībai.
Nonācis Aglonā viņš no sirds pateicas Dievam par svētceļojuma dāvanu un lūdz Viņa žēlastību, lai, atgriežoties mājās, varētu īstenot savu kristieša aicinājumu, – dāvātu Kristus mieru un mīlestību tuvākajiem.
Pr. Andris ŠEVELS MIC
Fotogrāfijās redzami Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāles, Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles, Rīgas Sv.Trīsvienības draudzes un Aizkraukles katoļu draudzes un kopienas “Emanuel” apvienotās gandarītāju grupas svētceļnieki ceļā uz Aglonu. Fotogrāfiju autore Anita Sosnare.
