Rīgas Garīgajā seminārā uzņemti jauni studenti

Roberts Andžāns, 19 gadi “Esmu no Jūrmalas, no Majoriem un piederu Majoru Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds draudzei. Piekalpoju šajā draudzē jau kopš 7 gadu vecuma, kad pieņēmu pirmo Komūniju. Šogad pabeidzu vidusskolu un nolēmu stāties seminārā. Man jau kopš pašas bērnības bijusi saistoša priestera kalpošana. Dievs ļoti daudz ir darbojies manā dzīvē. Esmu to jutis, piemēram, eksāmenos Mūzikas skolā. Ja izvilku „sliktu” biļeti, ko nebiju līdz galam sagatavojis, viss tomēr gāja raiti. Piedzīvoju, ka Dievs apgaismo prātu. Vēlos kļūt par priesteri, lai varētu palīdzēt cilvēkiem „tikt” pie īstās patiesības, pie Dieva. Manuprāt, vissvarīgākais priesterim ir paļāvība uz Dievu un ticība, cerība un mīlestība.”

Dāvis Ozoliņš, 19 gadi „Nāku no Madonas Kristus Karaļa draudzes. Tajā kalpoju kā ministrants, kā arī esmu darbojies jauniešu un pieaugušo Alfa kursa komandā kā mazās grupas vadītāja palīgs. Esmu beidzis Rīgas Valsts tehnikumu, automehāniķus. Mans hobijs ir autoremonts, volejbols un dzeja: pats rakstu dzeju. Aicinājumu uz priesterību saņēmu caur Dievmāti. Tas bija kopmītnēs, kas nav ticīgo oāze. Manā istabiņā bija Dievmātes svētbilde, un es toreiz gulēju un domāju par to, kādu dzīvi vēlētos, kādu darbu darīšu, cik naudas pelnīšu, kādu sievu precēšu… bet tad tas viss pēkšņi sabruka un atnāca šī viena doma – kļūt par priesteri. Kas ir svarīgi priestera kalpošanā? – dievbijība un dziļa lūgšanu dzīve, lai priesteris nezaudētu saikni ar Dievu un būtu dialogā ar Viņu.”

Mareks Brenčs, 19 gadi: „Esmu no Balvu novada, Vectilžas pagasta, Tilžas draudzes. Pēc Briežuciema pamatskolas mācījos Balvu amatniecības vidusskolā. Esmu ticīgs no bērnības. Ticību saņēmu no vecmāmiņas un viņas māsas. Seminārā stājos tāpēc, ka jūtu spēcīgu aicinājumu uz priesterību. Vidusskolā arī bija brīnišķīga skolotāja, kas pati bija studējusi teoloģiju. Viņa mācīja kultūras vēsturi, kristīgo mācību un vizuālo mākslu. Kā ticīgs cilvēks viņa mani atbalstīja un teica, ka es būšu labs priesteris, jo man ir tam vajadzīgās īpašības. Manuprāt, labam priesterim jābūt zinošam, atsaucīgam un laipnam. Kalpošanā svarīgākais, manuprāt, ir kopt sirdi, – šajā ziņā nevar būt paviršs.”

Lauris Magazeinis, 19 gadi: „Esmu no Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs draudzes. Šogad pabeidzu Daugavpils valsts ģimnāziju. Pirmais cilvēks, kurš man mācīja lūgties un aizveda uz baznīcu, bija mana vecmāmiņa. Mana sirds atklājās Dievam jau bērnībā lauku baznīcā Rogovkā, kad tur gāju ar vecmāmiņu. Vēlāk pusaudža gados gāja visādi, bet man bija ļoti jauki kristīgi draugi. Draudzība ar viņiem mani pamudināja Baznīcā atgriezties no jauna. Pašlaik es dziedu baznīcas korī, jo man patīk dziedāt Dieva godam. Dievs mani uzrunāja, lai es Viņam atdotu savu dzīvi un kalpotu, – tāpēc vēlos stāties seminārā. Domāju, ka priesteris ir kā saikne starp ticīgo tautu un Dievu. Priestera loma ir arī šaubīgas avis ievirzīt, pievirzīt tuvāk altārim.”

Aldis Pastars, 21 gads: „Esmu no Latgales, no Stirnienes draudzes. No 1. līdz 9. klasei kalpoju draudzē kā ministrants, tad sāku dziedāt korī. Mācījos Stirnienes pamatskolā un Jēkabpils valsts ģimnāzijā, pēc tam pusgadu studēju Latvijas Lauksaimniecības Universtitātē zemes ierīcību un tagad gadu nomācījos RARZI. Tur man patika kā stāstīja par Trīsvienību, patika arī Jaunās un Vecās Derības eksaģēze, kas palīdz saprast Bībeles tekstus, simboliku; arī teoloģijas kursi, pastorālteoloģija bija interesanta. Vēl man patīk mūzika, spēlēju ģitāru grupā un rakstu dziesmām tekstus par to, kā Dievs darbojas uz cilvēku, tieši uz mani. Spēlējam hard core mūziku – introspektīvu, emocionālu hard core. Man daudzi teica, lai stājos seminārā, un es atnācu. Kaut kas iekšpusē arī to teica… Kas ir svarīgi priestera kalpošanā? Dieva palīdzība. Svarīgākais priesterim varētu būt mīlēt visus cilvēkus. Mīlēt nozīmē vēlēt otram labu. Vēl svarīgi, lai priesteris ir līdzcietīgs, vienkāršs, komunikabls un zinošs – tāds, kurš visu tev pasaka, kad tu viņam paprasi – kā mamma vai tētis.”

Jānis Grīgs, 22 gadi: „Esmu no Rīgas Sv. Terēzes draudzes. Šogad pabeidzu Rīgas katoļu ģimnāziju. Trīs gadus dzīvoju Mazajā seminārā. Aicinājumu uz priesterību esmu izjutis jau kopš bērna kājas. Manā dvēselē vienmēr ir bijusi dziļa vēlēšanās atrast ko tādu, kas ļautu pateikties Dievam par to, ko Viņš man ir devis. Sapratu, ka kļūt par priesteri ir īstākais veids, kā pateikties Dievam. Tas viss nāca no sirds dziļumiem, bet praktiski aicinājuma izpratne radās, piedaloties dažādās rekolekcijās, piemēram, priestera Andra Kravaļa vadītajās rekolekcijās par tēmu „Aicinājums”. Tajās es padziļināju izpratni par aicinājumu. Šajās rekolekcijas arī apzinājos, cik aicinājuma ceļš ir skaists, piepildīts un bagāts, bet tai pat laikā grūts. Laikam ejot, es aizvien vairāk vēlējos būt par priesteri. Manuprāt, priestera kalpošanā svarīgi ir glābt dvēseles, palīdzēt saviem tuvākajiem, kā arī pašam atdot dzīvi Dievam kā upuri par savu paaudzi, kā arī par to, lai pie Dieva atgrieztos mani vecāki.”

Valters Vārpsalietis, 24 gadi: „Esmu no Jūrmalas, no Majoru draudzes. Mācījos Jūrmalas 1. ģimnāzijā, tagad studēju vēsturi LU Vēstures un Filozofijas fakultātē. Vēsture man vienmēr ir bijusi aizraušanās, – tā palīdz saprast saistības, cēloņus un sakarības. Vēl mani interesē literatūra, lielākoties latviešu literatūras klasika, latviešu trimdas literatūra. Mīļākā grāmata ir Gunāra Janovska kopotie raksti. Stājos seminārā, lai pārbaudītu, vai tas ir mans aicinājums. Jau vidusskolā ik pa laikam par to iedomājos, taču šo domi apslāpēju, apklusināju. Kad sāku pārvērtēt vērtības un prioritātes un nāca arī dzīves pieredze, sāku domāt – varbūt tomēr tas ir mans aicinājums. Esmu audzis katoļu ģimenē, mani radi ir katoļi, taču tikai vēlāk sāku izkopt ticību un apzināties Kristus mācību. Tagad arvien vairāk vēlos iepazīt Dievu tuvāk un veidot ar Viņu  attiecības. Manuprāt, priesterim ir svarīgi censties, lai viņam būtu visi septiņi katehismā minētie tikumi – ticība, cerība, mīlestība, apdomība, taisnīgums, drosme un mērenība. Priesterim jāpiemīt vēlmei nesavtīgi palīdzēt cilvēkiem.”

Filips Davidovičs (Polija), 26 gadi: „2003. gadā iestājos seminārā Varšavā, kur mācījos divarpus gadus. Tad sāka rasties dažādas šaubas. Gribēju vēl laiku pārdomām, lai mans lēmums kļūt par priesteri būtu nobriedis. Izstājos no semināra un devos mācīties uz savu dzimto pilsētu Ļubļinu, kur Katoļu universitātē četrus gadus studēju franču valodu un literatūru, romānistiku. Kad šo universitāti pabeidzu, domāju par to, vai turpināt mācības seminārā. Dienā, kad par to šaubījos, satiku priesteri Andri Ševeli no Latvijas. Tajā dienā arī toreizējam Ļubļinas arhibīskapam Žičinskim piezvanīja nominētais Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Izrādījās, ka Latvijā ir vajadzība pēc priesteriem. Es pieņēmu lēmumu braukt uz Latviju un runāju ar arhibīskapu par, kā to īstenot. Viņš ieteica vispirms gadu pavadīt Ogrē un mācīties latviešu valodu. Es nezinu, ko Dievs vēl man ir sagatavojis, bet šis gads Ogres Meinarda draudzē man ir bijis līdz šim vislabākais periods, kaut gan ir grūti iemācīties latviešu valodu. Jā, es jūtu aicinājumu kļūt par garīdznieku. Kad vēl gāju skolā, domāju par to, ka šī dzīve ļoti ātri beidzas un ka pēc tam ir mūžīgā dzīve. Šai dzīvei ir grūti atrast jēgu – ir jādara daudzas lietas, bet tas viss nedod piepildījumu. Priestera kalpošanā pats svarīgākais ir sludināt, lai citi tiktu pestīti, lai viņi ieraudzītu Dievu, kas viņus mīl, lai būtu jēga viņu dzīvēs. Esmu piedzīvojis arī ļoti grūtas situācijas, un Dievs mani no tām ir izvedis. Esmu savā dzīvē saticis Kristu. Tā kā pats esmu saņēmis glābšanu, tad spontāni gribu palīdzēt citiem, lai arī viņu dzīvēs notiktu augšāmcelšanās.”

Aigars Zakars, 39 gadi: „Esmu no Rīgas sv. Jēkaba katedrāles. Pirmo komūniju pieņēmu pēdējā vidusskolas klasē, kas bija vairāk nekā pirms 20 gadiem. Kopš tā laika arī apmeklēju baznīcu. Šobrīd strādāju Tieslietu ministrijā par iekšējo auditoru. Esmu ieguvis filoloģijas bakalaura grādu Liepājas Pedagoģijas augstskolā, maģistra grādu politikas zinātnēs un 2. līmeņa augstāko profesionālo ekonomista – grāmatveža izglītību LU. Labprāt dodos svētceļojumos. Šogad uz Aglonu gan svētceļojumā neiešu, bet ceru piedalīties svētkos. Tā kā mana dzīve ir saistīta ar Baznīcu, Svētās Mises apmeklējumiem un citām Baznīcas aktivitātēm, dzīves ritumā radās doma mācīties par priesteri, tādējādi padziļinot attiecības ar Dievu. Vēlos arī caur priestera kalpošanu kļūt par starpnieku Dieva žēlastības dalīšanā cilvēkiem un, cik tas ar Dieva žēlastību būtu iespējams, tuvināt cilvēkus Dievam. Kalpojot par priesteri, mana dzīve iegūtu lielāku piepildījumu. Domāju, ka priesterim ir būtiska cieša vienotība ar Kristu un spēja saskatīt citu cilvēku garīgās vajadzības, izprast garīgos meklējumus un palīdzēt rast atbildes uz jautājumiem, kas saistās ar ticības lietām.”

Dzintars Kļava, 42 gadi: „Esmu no Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes. Pamudinājumu uz priesterību saņēmu no Dieva. Kaut gan esmu uzņēmējs, iekšēji man vienmēr ir bijusi vēlēšanās kļūt par priesteri. Īpašības, kādām jāpiemīt priesterim – godprātība, uzticība, šķīstība un mīlestība uz Dievu un uz cilvēkiem. Pats galvenais ir mīlestība!”