Vakar, Palmu jeb Pūpolu svētdienā, sākās Lielā nedēļa. Tā ir pēdējā Gavēņa laika nedēļa, pēdējā nedēļa pirms Lieldienām, kad tiek pieminētas Kristus ciešanas un nāve pie krusta, Lai Lieldienās svinētu Kristus augšāmcelšanos.
Šajā nedēļā, kad pieminām Kristus ciešanas, mudinām pārodmāt krusta nozīmi arī katra dzīvē. Tāpēc piedāvājam rakstu no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša 10. marta numura.
Krusts nav svešs cilvēka dzīvei. Krusts ir ierakstīts cilvēka dzīvē. Esam veidoti dzīvībai, bet nevaram izvairīties no ciešanām un pārbaudījumiem. Krusts piedzīvots ģimenes nemierā, attiecību grūtībās, jūtu satraukumā, nespējā sameklēt darbu, kad finansiālie līdzekļi neļauj dibināt ģimeni, kad nospiež slimība, vientulība, kad ir briesmas padoties tukšām vērtībām.
Kultūra, kas vērtē vienīgi to, kas izrādās skaists un nes baudu, liek ticēt, ka krustu jānoraida. Valdošā kultūra sola panākumus, karjerismu, sevis apliecināšanu visiem veidiem, aicina neievērot atbildību dzimumdzīvē, neievērot un necienīt citus. Būtu plaši jāatver gara acis, atzīstot: šis ceļš neved uz prieku, uz dzīvību, bet ieved grēkā un nāvē. Jēzus saka: ”Ja kāds grib man sekot, lai aizliedzas sevi, ņem savu krustu un seko Man. Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs.” (Mt 16, 24-25)
Jēzus mūs nemaldina. Viņa vārdi skan bargi, bet satur patiesību, pilda sirdi ar mieru un atklāj patiesu dzīvi. Pieņemot cilvēka stāvokli, Jēzus uzvarēja nāvi un grēku, ar augšāmcelšanos pārveidoja krustu no nāves koka dzīvības kokā. Viņš ir Dievs ar mums. Kristus ir Dievs ar mums, Emanuēls (sal. Mt 1, 23), kas nāca līdzdalīties visā mūsu dzīvē. Viņš mūs neatstāj vienus krusta pieredzē. Jēzus ir uzticīgā mīlestība, kas mūs nenoraida un zina, kā dot mums cerību. Pieņemot krustu, no tā nāk pestīšana un miers. Bez Dieva krusts mūs nosloga; ar Dievu krusts mūs atpestī un glābj.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 4 (436) 2024. gada 10. marts
