Andžejs Lapinskis
„Esmu no Daugavpils, no ticīgas ģimenes, kurā Baznīca vienmēr bijusi svarīga. Mans vectēvs bija zakristiānis Daugavpils sv. Pētera ķēdēs draudzē. Vectēvs stāstīja, ka dekāns Aleksandrs Madelāns visu laiku jautājis, kad viņš vedīs mazdēlu uz baznīcu. Vectēvs mani paņēma sev līdzi, un es sāku piekalpot kā ministrants divarpus gadu vecumā. Kad mācījos Juzefa Pilsucka poļu skolā, jau 1.-2. klasē sāku domāt par priesterību. Arī domrakstos rakstīju, ka gribu būt priesteris. Reiz pat mammu sakarā ar šo izsauca uz skolu, bet viņa skolotājai teica, ka tā ir mana izvēle. Man bija atbalsts no ģimenes puses. Vai vēlējos kļūt par priesteri apkārtējās vides iespaidā? Ne gluži, es domāju, ka aicinājums ir iedots jau kopš dzimšanas, to ir grūti izskaidrot.
Pa šiem pieciem studiju gadiem seminārā maz esmu runājis par aicinājumu. Taču šobrīd Baznīca un bīskaps to akceptē, tad jau tas ir mans aicinājums… Pārdomas? Visu laiku apzinājos, ka 5. kursa beigās kļūšu par diakonu. Tagad šis laiks tuvojas. Ir miers, jo uz to gāju. Domāju, kā tas viss būs, bet pāri tam ir miers.
Vēlos pateikties visiem, kas mani ir atbalstījuši, īpaši priesterim Aleksandram Madelānam.”
Bernards Vagalis
„Mans ceļš līdz semināram un priesterībai ir klasisks. Tā aizmetņi meklējami kristīgajā audzināšanā ģimenē. Esmu dzimis Kombuļos – nelielā ciematā, mācījies Sauleskalna pamatskolā. Vecāki jau no mazām bērnu dienām mani pakāpeniski ievadīja draudzes dzīvē, ņemot līdzi uz baznīcu, līdz 11 gadu vecumā pats atradu savu vietu tajā kā ministrants. Atceros Ziemassvētku vakaru Aglonas bazilikā, kad pirmo reizi piekalpoju Svētajā Misē… Sākumā mani piesaistīja tērpi un liturģiskie dziedājumi, vēlāk – nu jau pamatskolas pēdējā klasē, tas pārauga domā uz priesterību, tāpēc vidusskolā izvēlējos humanitāros priekšmetus. Tā kā visu svētdienu un svētku dienu galvenā sastāvdaļa bija dievkalpojums, aptvēru, ka tas ir tas, ko vēlos darīt pats- kalpot Dievam un cilvēkiem!
Īsto aicinājumu, uz kuru tiecos, atpazinu seminārā. Pirms tam man bija priekšstati un vēlēšanās, bet šeit sapratu, uz ko šis aicinājums sauc… Tieši šajā brīdī – līdz ar diakonātu – tiek pārkāpts priesterības slieksnis, kas nozīmē absolūti radikālu izvēli, kas ietekmē visu manu dzīvi un ved mani tuvāk aicinājuma Kungam.”
Ainārs Londe
“Esmu dzimis Rīgā, taču pirmos četrus dzīves gadus pavadīju Līvānos, pēc tam sešus – Preiļu rajona Rudzātos. Desmit gadu vecumā ar vecākiem pārcēlos uz dzīvi Preiļu pagastā. Kopš tā laika piederu Znotiņu draudzei, bet tai pat laikā visus šos gadus esmu iesaistījies arī Preiļu draudzes dzīvē. Par ticības dāvanu visvairāk esmu pateicīgs savai mammai, kura jau no agras bērnības mani veda uz baznīcu un mācīja lūgties. 11 gadu vecumā sāku kalpot kā ministrants pie prāvesta Onufrija Pujata Znotiņu baznīcā. Tad arī aizsākās mans aicinājuma ceļš. Ļoti aizrāva kalpošana pie altāra, tajā bija kaut kas aizraujošs, noslēpumains. Tu kalpo, un tas liek sirdij no prieka trīsēt! Tātad, jau 5. klasē man radās doma, ka vēlētos kļūt par priesteri.
Gadiem ejot šī doma nepazuda, taču aicinājums piedzīvoja arī pārbaudījumus. Bija brīži, kad mēģināju atmest šo domu, jo likās, ka neesmu priesterībai cienīgs un piemērots. Taču iekšējā vēlme kļūt par priesteri man nedeva mieru, ik pa laikam dažādās situācijās liekot par sevi manīt – gan lūdzoties, gan vērojot priesteru dzīvi, gan kalpojot baznīcā. Ik pa laikam sastapu arī cilvēkus, kas teica, ka es varētu būt priesteris, un tas lika man aizdomāties. Beidzot vidusskolu, biju izvēles priekšā – stāties seminārā vai šo domu vismaz uz laiku atlikt, iestājoties laicīgā augstskolā. Aprunājos ar dažiem priesteriem, un viņi tomēr ieteica stāties seminārā. Un tā, 2005. gadā nonācu Rīgas Garīgajā seminārā.
Nemanot ir pagājuši seši studiju gadi. Varu tikai atzīt, ka šis laiks ir bijis skaistākais manā dzīvē, jo esmu ieguvis vērtīgu garīgo un vispārcilvēcisko formāciju, kā arī pārliecinājies, cik ļoti vajadzīgs ir priestera aicinājums arī mūsdienās, kad tik daudziem ir nepieciešams garīgs un morāls atbalsts. Tai pat laikā semināra gados bija arī savas grūtības, iekšējas cīņas un šaubas. Ar šaubām palīdzēja tikt galā apziņa, ka kā priesteris es visvairāk varu palīdzēt cilvēkiem un Baznīcai, tāpēc ir vērts cīnīties un turpināt iesākto ceļu. Dievs manā ceļā sūtīja arī daudzus cilvēkus, kuri deva arvien jaunu iedvesmu, ka esmu viņiem vajadzīgs kā priesteris. Bija arī priesteri, kuru labais piemērs mani aizrāva un uzrunāja. Gribētos pieminēt arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča nopelnu, kurš kādu laiku bija mans garīgais tēvs.
Pagājušā gada 12. septembrī spēru pirmo lielo soli ceļā uz priesterību – saņēmu diakona svētības. Bija zināms satraukums, jo nu bija pienācis laiks izdarīt izvēli visai dzīvei. Taču diakonāta rekolekciju laikā pilnībā uzticēju sevi Dievam, lūdzot žēlastību labi veikt šo kalpojumu. Ja jau reiz Viņš mani ir aicinājis, lai tad arī palīdz man būt uzticīgam! Otrajā dienā pēc ordinācijas par diakonu jutos neizsakāmi laimīgs! Bailes, kas līdz tam bija, pagaisa. Radās noslēpumaina drošības izjūta, ka esmu Dieva rokās, ka man nav jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem, bet man palīdzēs Dieva žēlastība.
Arī tagad, saņemot priestera svētības, atliek sevi tikai atvēlēt Svētā Gara vadībai un Dievmātes patvērumam, jo bez Dieva žēlastības palīdzības nav iespējams auglīgs priesteriskais kalpojums. Līdz ar priesterību nonākam jaunā situācijā, plašākos ūdeņos, tiekam sūtīti zvejā, doties dziļumā, strādāt ar cilvēku sirdīm. Jā, šī došanās dziļumā ir liels izaicinājums, taču es apzinos, ka mūsu kā priesteru dzīve būs prieka pilna un auglīga, ja vien šai izaicinājumā turēsimies pie Dieva stiprās rokas.”
Guntis Brūvers
„Esmu dzimis Preiļos. No bērnības esmu gājis uz baznīcu, jo, pateicoties mammai un viņas vecmammai jeb manai vecvecmammai, saņēmu ticību, un mamma bija tā, kas palīdzēja man augt ticībā uz Dievu un mīlestībā uz Baznīcu. Gāju uz draudzi arī tad, kad biju pusaudzis. Pamatskolas un vidusskolas laikā biju vienīgais starp vienaudžiem, kurš tik bieži gāja uz baznīcu un Svēto Misi, no sākuma ik svētdienu, bet vēlāk arī darba dienās. Preiļu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas draudzē Sv. Mise darbadienās bija 7.30 no rīta. Cēlos un gāju katru rītu, – pats brīnījos, kā spēju šo apņemšanos pildīt! Taču gribēju būt kārtīgs ticīgais un jutu, ka caur liturģiju varu vairāk mīlēt Dievu.
Pēc Preiļu Valsts ģimnāzijas beigšanas iestājos LU Ekonomikas un vadības fakultātē. Līdz augstkolas beigšanai gribēju būt vienkārši labs katolis – lūgties, iet uz baznīcu. Ja līdz tam kāds būtu pateicis, ka man jāmācās seminārā, es būtu, maigi sakot, ļoti dusmīgs. Taču LU pēdējā gadā jutos tā it kā stāvētu lielas izvēles priekšā. Uzdevu sev jautājumu, kāds ir mans mērķis, kā es varu savu dzīvi pilnvērtīgāk nodzīvot. Domāju par to, vai ekonomista darbs laicīgā pasaulē ir augstākais, ko varu paveikt.
Tad aizbraucu svētceļojumā uz Medžugorji ar nodomu saprast, uz ko esmu aicināts. Tolaik šķita, ka Dievs mani aicina uz ko tādu, ko nevaru izdarīt. Medžugorjē biju divas nedēļas, daudz lūdzos šajā nodomā. Karstā laika dēļ miesa nerada atpūtu, bet no garīgā viedokļa – brīnišķīgi: adorācija, Krustaceļš, Rožukronis. Esot šajā vietā, vērsos pie Dievmātes. Kad atgriezos Latvijā, neizdzirdēju kādu balsi, mobilajā nepienāca arī īsziņa „no augšas”. Tomēr bija iekšēja pārliecība, ka varu iet uz to, ko Dievs aicina.
Tad sekoja seminārs ar piecu gadu ikdienu. 1. kursā svētdienās devāmies uz draudzēm, kas man ļāva iepazīt Baznīcu tuvāk un redzēt tās dažādību, atklāt priestera kalpošanu ikdienā. Īpaši daudz deva Lieldienu un vasaru prakses, kurās biju pie brīnišķīgiem priesteriem – tik dažādiem, bet reizē caur Baznīcu vienotiem. Pateicība priesteriem, dek. J. Stepiņam, dek. P. Vilcānam, A. Bernānam, A. Jonānam, J. Mukānam, J. Kolnam, D. Abrickim, u.c. Savukārt studijas man ļāva saņemt teoloģisku apstiprinājumu tam, kam jau ticēju, kā arī rast jaunas atziņas. Ieguvums bija arī garīgā dzīve, kuru konsekventi turpināju seminārā, to izkopdams un atklādams tās dažādību.
Uz diakonātu gatavojos jau kopš studiju sākuma, domāju par to, kā es justos diakonu vietā. Skatījos uz vecākajiem kursiem, uz diakoniem, kuri jau kaut kādā ziņā izdzīvoja to, uz ko es tikai gatavojos. Tas bija labs atbalsts aicinājumā, redzēt viņus priecīgus un reizēm pat dziedošus. Pateicība par to toreizējam diakonam un tagadējam priesterim G. Skutelam.
Apzinos, ka priesterība ir milzīga Dieva dāvana, kuru tu pieņem un kas prasa sadarbību ar tās Devēju, ciešu saistību ar Kristu. Tomēr lielie atklājumi vēl ir tikai priekšā. Priesterību var sākt saprast tikai, kļūstot par priesteri… Paldies vecākiem un visiem, kas mani atbalstīja un man palīdzēja!”
Arturs Mozga
„Esmu dzimis Rīgā, bet audzis Latgalē – Sīļukalnā un tad – Varakļānos. Biju ticīgs jau no bērnības, vairāk vecmammas iespaidā. Viņa mani ņēma līdzi uz Varakļānu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcu. Sākumā gāju procesijā, tad biju ministrants. Vasaras brīvdienās, kad dzīvoju Varakļānos, neizlaidu nevienu Misi, skolas laikā gan gāju tikai svētdienās. Man patika baznīcā, jo tur bija draugi ministranti, prelāts dekāns Antons Boldāns bija kā piemērs, un tas viss kopumā mani aizrāva. Pēc Sīļukalna pamatskolas beigšanas domāju par macībām Murjāņu sporta ģimnāzijā, jo man patika sports, tomēr iestājos Aglonas Katoļu ģimnāzijā. Vidusskola bija skaists laiks. Šajā laikā gribēju padziļināt savu ticību un vairāk uzzināt. Ģimnāzija bija tam piemērota: katru vakaru sanāca iet uz Misēm, pirms stundām bija lūgšanas, dzīvojām klosterī pie pašas baznīcas… Pēc ģimnāzijas beigšanas arī bija dažādas idejas par tālāko – gribēju stāties profesionālajā armijā, Aizsardzības akadēmijā. Taču iestājos seminārā, un neesmu nožēlojis nevienu dienu. Šajos gadus man noteikti ir palīdzējušas Varakļānu draudzes lūgšanas – katru rītu varakļānieši lūdzas par aicinājumiem uz garīgo kārtu.
Diakonātu es ļoti gaidīju, pirms tam nebija uztraukuma, biju laimīgs. Runājot par priesterību, nebiju domājis, ka ordinācija būs tik drīz, domāju, ka ordinēs septembrī pēc bakalaura darba aizstāvēšanas – tas bija pārsteigums, kad rektors Pauls Kļaviņš kādu vakaru pēc kompletorija svinīgi paziņoja, ka ordinācija būs jau 5. jūnijā! Bet biju patīkami pārsteigts.
Pagaidām priesterība ir noslēpums, dāvana, kas jāizsaiņo. Tā nes sev līdzi lielu atbildību Dieva priekšā par uzticētajiem cilvēkiem, par kuriem rūpējoties ir svarīgi saklausīt Viņa balsi.”
LRKB IC
