28. jūlijā ceturto reizi tika atzīmēta pāvesta Franciska iedibinātā Vispasaules vecvecāku un senioru diena. Jau kopš sava pontifikāta sākuma pāvests pievērš īpašu uzmanību tiem cilvēkiem, kuri mūsdienu sabiedrībā ir atstumti, lieki un nenovērtēti – trūcīgie, vecie, slimie, it kā neveiksmīgie. Šā gada pāvesta vēstījuma Vispasaules Vecvecāku un senioru dienas tēma ir no 71. psalma: “Nepamet mani vecumdienās”, ar ko viņš aktualizējis mūsdienu sabiedrībā sāpīgo veco cilvēku vientulības un pamestības problēmu.
Arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze šo dienu atzīmēja jau ceturto reizi, pulcinot svētku pasākumā “Caritas” aprūpējamos trūcīgos, kuri pārsvarā ir cilvēki “sudraba gados”, kā arī draudzes vecākās paaudzes brāļus un māsas. Svētku pasākums sākās ar svēto Misi, kuru svinēja draudzes vikārs no Nigērijas Johnpaul Chidibiele Agbaefuna, un klātesošie varēja pārliecināties, ka sirsnīgais, dzīvespriecīgais un draudzē jau iemīļotais priesteris ir visai labi apguvis latviešu valodu.
Uzrunā priesteris pievērsās dienas lasījumiem un pievērsa klausītāju uzmanību Dieva klātbūtnei un tās spēkam, ar kuru cilvēka mazais varējums un Dievam atdotais mazumiņš kļūst liels un bezgalīgi pavairots. Tā pirmajā lasījumā kāda cilvēka Dieva vīram Elisejam atnestais mazumiņš maizes no ražas pirmajiem augļiem kļūst par pārpilnību, ēdienu 100 vīriem un vēl paliek pārpalikums (sal. 2 Ķēn 4, 42-44), jo Dieva vīrs uzticējās Kunga apsolījumiem. Savukārt dienas evaņģēlija aprakstā (sal. Jņ 6,1-15) par maizes pavairošanas brīnumu, tās ir piecas maizes un divas zivis, ko iedod kāds zēns un Jēzus klātbūtne, Viņa svētība šo mazumu pārvērš daudzumā, kurš paēdina ap 5000 vīru un pārpalikuma drupatas piepilda 12 grozus. Priesteris uzdeva jautājumu, kurš mudināja klātesošos pārdomāt savu uzticēšanās mēru Dievam – kā viss būtu noticis, ja mazais zēns savas maizes un zivis nebūtu atdevis Jēzum? Piedaloties svētās Mises Upurī, atgādināja priesteris, arī mēs pienesam Kungam to mazumiņu savu spēju un iespēju, kas mums ir, lai Viņš to pavairo līdz pārpilnībai. Savukārt, pievēršoties Vispasaules vecvecāku un senioru dienai, priesteris akcentēja paaudžu saiknes un saprašanās vērtību.
Pēc svētās Mises klātesošie tika aicināti uz sadraudzību Kūrijas dārzā ar cienastu un pārsteigumu, kā arī viņiem tika pasniegtas nelielas dāvaniņas. Vispirms priesteris Aivars iepazīstināja ar katedrāles patronu – svēto apustuli Jēkabu Lielāko un viņa dzīves gājumu, par kuru gan nav pārāk daudz ziņu. Viņš arī nedaudz pastāstīja par svētceļojumu ceļu uz Santjago de Kompostellu Spānijā, kur, kā vēstī tradīcija, atrodas svētā Jēkaba Lielākā kaps un kas ir trešā ievērojamākā svētceļojumu vieta pēc Romas un Jeruzalemes. Ceļš vijas arī caur Latviju un katedrāli, un, kā ar gandarījumu un prieku minēja priesteris, to iecienījuši arī brāļi un māsas luterāņi.
Taču svētais Jēkabs bija draudzes vecākā gadagājuma cilvēkiem atvedis arī kādu viesi – dārza svētkos klātesošos ar savu virtuozo spēli priecēja ukraiņu akordeonists Ivans Homolskis. Puisim vēl tikai 12 gadu, bet viņš jau ir vairāku starptautisku konkursu laureāts un, klausoties viņa spēli, šķiet – viņa rokās ir vesels orķestris. Akordeons gan nav viegls instruments sver 15 kg, bet prasmīga mūziķa rokās spēj skanēt gan ērģeļu, gan orķestra, gan solo instrumentu balsīs. Jaunais mūziķis ir no Časivjaras pilsētas Doņeckas apgabalā, viņa dzimtā pilsēta ir nopostīta un viņam nekad vairs nebūs iespējas atgriezties vietā, kur viņš dzimis, audzis, uzsācis skolas gaitas, bijis kopā ar draugiem. Taču viņš turpina savu mākslinieka ceļu, viņa mazumu un sāpi par zaudēto Dievs bija pārvērtis pārpilnībā – iespējā vecajiem un trūcīgajiem bez maksas sniegt izcilu muzikālu priekšnesumu un šajos svētkos piepildījās Kunga solījums: “[…]skumjas tiks vērstas priekā” (sal. Jņ 16, 21).
Draudze pateicas visiem brīvprātīgajiem un no sirds dāsnajiem, kuri piedalījās šo svētku tapšanā un norisē.
Stella Jurgena; Foto: Sv.Jēkaba katedrāle
