Šogad rudens savu nākšanu pieteicis ar negaidīti bargu vētru, bet tas nav apturējis dažādu konfesiju ticīgo rosību, pošoties svētceļojumiem kājām uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. Lielo grupu svētceļojumi no Rīgas un Liepājas vairs nenotiek, bet svētceļojumu tradīcija nav mirusi – atbilstoši laika prasībām tā pārveidojas – arvien iecienītāks kļūst svētceļnieku ceļš uz Santjago de Kompostellu Spānijā, kura posms vijas arī caur Latviju, arī uz Aglonu svētceļnieki turpina iet, bet izvēlas īsākus maršrutus, kas ļauj pievienoties darbā ļoti aizņemtiem vai fiziski vājākiem cilvēkiem, lai, neskatoties uz dažādiem ierobežojošiem apstākļiem, katram būtu iespēja izbaudīt svētceļojuma garšu.
Taču Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles svētceļnieki arī šogad vēlējās turpināt garo svētceļojumu tradīciju, dodot iespēju tiem, kuri jūt šādu aicinājumu, iet visu garo ceļo no Latvijas baznīcu mātes – Jēkaba katedrāles līdz Aglonai. 1. augusta agrā rītā katedrālē sapulcējās 12 svētceļnieki, lai pēc Svētās Mises, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot katedrāles aadministratoram priesterim Renāram un vikāram Aivaram, kā arī jezuītu tēvam Jānim Meļņikovam, uzsāktu 317 km garo ceļu uz Aglonu.
Uzrunājot svētceļniekus un viņu pavadītājus, arhibīskaps vispirms pievērsās šā gada svētceļojuma moto: “Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Flp 4, 6) Viņš atgādināja, ka svētceļojumi vienmēr notiek uz vietām, kur atklājušies Dieva darbi, ir iespēja pieskarties dievišķajai pasaulei un aicināja, ejot šo ceļu, nebaidīties izteikt savus lūgumus un vajadzības, kā arī uzticēt Dievam savas vēlēšanās un neaizmirst par pateicību. Aizmirstot pateikties Kungam par Viņa dāvātām žēlastībām, cilvēks pierod pie domas, ka uzklausītas lūgšanas ir pašsaprotamas, atgādināja arhibīskaps.
Pievēršoties dienas lasījumiem, arhibīskaps norādīja, ka šādā garā ceļā, kur nav pieejamas ierastās ērtības, atrodamies tādā podnieka namā, par kādu runā pravietis Jeremija (sal. Jer 18, 1-6). Kādu laiku atrodoties svētceļnieku kopienā, ko veido dažādi cilvēki ar viņu paradumiem, vēlmēm, raksturu, notiek šis cilvēka veidošanas process. Lai ieraudzītu sevi, nepieciešams spogulis, jo cilvēks ir slikts tiesnesis savās lietās, bet kopiena, kurā katrs var atklāties un dalīties, ir spogulis, kas palīdz sevi iepazīt.
Savukārt, skaidrojot dienas Evaņģēlija fragmentu, arhibīskaps paplašināja Rakstos pausto domu līdzībā par dažādajām zivīm tīklā, kurš izmests pasaules jūrā un kuras tiek šķirotas laiku beigās (sal. Mt 13, 47-53). Jūra ir šā brīža Latvijas realitāte un svētceļnieku kopa ir kā šīs zivis tīklā, sacīja arhibīskaps, un garajā ceļā var rasties kārdinājums sākt šķirot un vērtēt ceļabiedrus. Viņš aicināja svētceļniekus šķirot sevī savas domas un plānus kā sliktās un labās zivis, izmetot slikto un sapuvušo. Uzrunas noslēgumā, atgriežoties pie salīdzinājuma ar māla trauku, arhibīskaps mudināja svētceļniekus ceļa grūtības uztvert kā trauka apdedzināšanas procesu, lai tas kļūtu skaists un izturīgs.
Pēc svētās Mises svētceļnieki un viņu pavadītāji iebaudīja rīta kafiju ar uzkodām Kūrijas dārzā un tie, kuri kādreiz gājuši, atkal varēja sajust un izbaudīt tik pazīstamos svētceļojuma iesākuma brīžus – nogaidošu mīņāšanos, somu kārtošanu, atceres par citiem gadiem un gaisā virmojošās gaidas. Taču gaidīšanas un nenoteiktības brīdi pārtrauca katedrāles zvanu skaņas un arhibīskaps, sniedzot mazajam pulciņam savu svētību un pavadot ceļā.
Pirmajā dienā ceļš veda uz Baltezeru, kur ceļiniekus gaidīja sens draugs – luterāņu mācītājs Ivars Jēkabsons. Tālāk svētceļnieki dosies caur Ropažiem, Suntažiem, Lēdmani, Koknesi, Salu, Leimaņiem, Līvāniem, Rudzātiem, Sīļukalnu, Ciskādiem un Pušu, lai jau daudz kuplākā pulkā noslēgtu savu gājumu 13. augustā Aglonā pie Dievmātes kājām.
Stella Jurgena
