Šodien pl. 12 Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā pie Dievmātes altāra tika svinēta tradicionālā svētceļnieku Svētā Mise. Šī dievkalpojuma sākumā visas svētceļnieku grupas, kas ceļu līdz svētvietai mērojušas kājām, var īsi pastāstīt par aizvadīto piedzīvojumu.
Kā norāda Aglonas bazilikas informācijas centrā, šogad līdz 14. augusta agrai pēcpusdienai reģistrējušās ir 23 grupas un kopumā nedaudz vairāk nekā 1000 svētceļnieku, tomēr, iespējams, ka līdz vakaram vēl kāda grupa varētu svētvietā ienākt. Šīs ir tikai lielākās grupas, jo individuālie svētceļnieki, kas iet vienatnē vai arī nav saistīti ar konkrētu kopienu vai draudzi, parasti netiek reģistrēti. Komentējot šī gada svētceļnieku kustību svētvietā, informācijas centrā atzīst, ka šajā gadā grupas ir lielākās nekā pērn, turklāt daudz vairāk ir gados jaunu cilvēku, bērnu, kā arī pavisam mazu bērnu, kuri tika stumti ratiņos.
Svētceļnieku Svētās Mises, kuru vadīja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis, ievaddaļā par savu ceļu līdz Aglonai pastāstīja 20 grupas, tostarp vena grupa no Daugavpils, kurā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji no dažādām Latvijas pilsētām, kā arī viena svētceļniece, kura no Ludzas līdz Aglonai devās vienatnē. Viņa iedrošināja arī citus cilvēkus nebaidīties doties vieniem, kā arī stāstīt par savu pieredzi.
Kā liecina svētceļnieku stāstītais, vistālāko ceļu līdz Aglonai mēroja Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles svētceļnieku grupa. Tā nogāja 390 kilometrus. Savukārt citu Rīgas draudžu svētceļnieki bija izvēlējušies vispirms ar transportu doties tuvāk Aglonai un tikai pēc tam sākt ceļu kājām. Viena no lielākajām šogad bija Rīgas Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes, Rīgas Katoļu ģimnāzijas un Ogres Svētā Meinarda draudzes apvienotā grupa, kurā bija aptuveni 100 svētceļnieki, no kuriem lielākā daļa bija jaunieši un bērni. Liela grupa Aglonā ienāca arī no Madonas, tāpat kustības “Laulāto Tikšanās” organizētā grupa Aglonā ienāca gandrīz 90 cilvēku sastāvā. Arī šajā grupā vairāk nekā puse no svētceļniekiem bija bērni. Viens no jaunākājiem svētceļojuma dalībniekiem šogad bija vienu gadu vecs, bet vecākajiem – vairāk nekā 70 gadus vecs. Kāda svētceļniece no Rēzekens stāstīja, ka šogad svētceļojumā viņa devusies 21. reizi. Savukārt Daugavpils Dieva žēlsirdības draudze, kas ir viena no jaunākajām draudzēm Latvijā, svētceļojumu organizēja pirmo reizi.
Bīskaps A. Kravalis sveica svētceļniekus, norādot, ka viņu “ceļš ir labākais sprediķis – tas ir īsts, personisks, lakonisks, ar labām beigām”. Viņš pateicās par viņu pieredzi un liecību. Bīskaps pieminēja aktiera un režisora Jāņa Streiča pieredzi. Uzņemot filmu “Likteņdzirnas”, režisors esot gribējis mērot kaut nelielu ceļa gabalu līdz Aglonai kājām ar kādu no svētceļnieku grupām. Viņš pievienojies vienai no tām pie Aglonas krusta. Pēc šīs pieredzes J. Streičs teicis, ka nu saprotot atšķirību starp demonstrāciju un svētceļojumu. Ja demonstrācijā cīnāmies un meklējam ārēju ļaunumu, nereti paši sevi reklamējam, tad svētceļojumā cīnāmies ar ļaunumu sevī un iegūstam mieru, izcīnot garīgu cīņu.
Bīskaps atzina, ka svētceļojuma laikā piedzīvojam daudz, taču īpaši viņš vēlējās pievērsties draudzībai, kopībai, priekam. A. Kravalis norādīja, ka draudzība ir Dieva dāvana, un ar draugu starpniecību Dievs mūs bieži uzrunā. Arī Jēzus savus mācekļus sauca un pret viņiem izturējās kā pret draugiem. Līdz ar to arī mēs esam Jēzus draugi. Un šī īpašā draudzība ir nesaraujama.
Draudzība mūs ved mūs uz kopību, bet nošķirtība mazina spēkus un pakļauj ļaunumam. Savukārt pēc draudzības un kopības nāk prieks, kas saistīts ar cerību. Prieks tiek piedzīvots dalīšānās līksmē, brālīgā mīlestībā, kas vairo spēju priecāties. Prieks ir saistīts ar piedošanu, nesavtību, vēlmi atgriezties, rīkoties.
Tā uzrunas noslēgumā A. Kravalis, atsaucoties uz pāvesta Franciska aicinājumu, mudināja ikvienu nebūt dzīves vērotājiem, bet aktīvi iesaistīties.
Savukārt dievkalpojuma izskaņā arī citi bīskapi uzrunāja svetceļniekus, paužot prieku par par viņu paviekto. Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pateicās arī visiem priesteriem un svētceļojumu rīkotājiem, īpaši tiem, kas sadarbojas ar citām draudzēm, veido ekumeniskus starpdraudžu svētceļojumus, kā arī mudināja turpmāk nepagurt, jo uzskata, ka svētceļojums ir viens no garīgās atjaunotnes impulsiem.
Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis svētceļniekiem atgādināja, ka Latvijā pirmais svētceļnieks ir bijis svētais Meinards, kura diena šodien tiek svinēta. Viņš pateicās svētceļniekiem, ka viņi sekojuši Meinarda pēdās. Savukārt Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins pauda pateicību par to, ka svētceļnieki bija kopā, gāja, panesa ceļa grūtības, upurējot tās savos un visas Latvijas nodomos. Tāpat viņš atgādināja, ka svētceļojums nekad nebeidzas un tā augļi vēl būs. “Mācieties no šiem augļiem un lai tie stiprina unn pavada jūs ikdienā” novēlēja bīskaps.
Noslēdzot šīs uzrunas A. Kravalis vēl īpašā veidā pateicās un lūdza klātesošo aplausus mātēm ar bērniem, kuri bieži tika stumti ratiņos. Bīskaps, dodoties ceļā ar Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas grupu, pats stumjot kādus ratiņus esot sapratis, cik tas ir sarežģīti, īpaši, ja jāiet pret kalnu.
KABIA