Tuvojas 1. novembris, kad atzīmēsim Visu svēto dienu, kā arī 2. novembrī un visu novembra mēnesi pieminēsim un lūgsimies par mūsu mirušajiem. Dienā, kad Baznīca atzīmē Visu svēto dienu, kustība “Pro Sanctitate” īpašā veidā atgādina, ka uz svētumu ir aicināts ikviens, mudinot svinēt Vispasaules svētdarīšanas dienu.
Katru gadu šī iniciatīva ir iespēja lūgties un pārdomāt kādu konkrētu tēmu, kuru piedāvā kustība. Šogad šai dienai izvēlēta tēma – “Cerības svētceļnieki, miera celtnieki” un laikā ap 1. novembri “Pro Sanctitate” aicinās uz īpašiem lūgšanu brīžiem dažās Latvijas draudzēs. Tā 30. un 31. oktobrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē pl. 18 būs ksutības vadīta adorācija, kurai pl. 19 sekos Svētā Mise. 31. oktobrī “Pro Sanctitate” uz lūgšanu gaidīs Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs baznīcā, kur pl.16.45 būs Rožukronis, pl. 17.30 vesperes, bet pl. 18 – Svētā Mise. 1.novembrī pl. 18 Svētā Mise noriks Bolderājas katoļu baznīcā, bet 3. novembrī Visu svēto diena pl. 14 tiks atzīmēta Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā, kur šajā laikā parasti pulcējas katoļu kopiena, kas lūdzas angļu valodā.
Turpinājumā aicinām iepazīties ar kustības “Pro Sanctitate” šī gada Vispasaules svētdarīšanas dienai piedāvāto tekstu, kurā tiek skatīta cerības svētceļnieku un miera celtnieku tēma. Tekstu sagatavoja kustības pārstāve Cristina Parasiliti, no itāļu valodas tulkoja profesore Baiba Brūdere.
Pieci cerības veidi: kā būt “svētajiem tepat no blakus durvīm”
Būt svētceļniekiem nozīmē staigāt cerībā, izbrīvēt vietu Dievam savā dzīvē, ļaut Svētajam Garam veidot mūsu domas un jūtas; tas nozīmē ar uzticību un drosmi turpināt iet svētuma ceļu, ļaujot, lai Dieva dzīve mūsos var augt un attīstīties, liekot mums kļūt arvien līdzīgākiem Kristum.
Ikdienas dzīve mums katru dienu piedāvā iespēju vingrināties un trenēties. Pāvests Francisks mums iesaka piecus veidus, kuros īstenojas cerības ceļš, svētuma ceļš “tepat no blakus durvīm”, šī svētuma, ko mēs visi varam īstenot savā dzīvē. (1)
PIRMAIS CEĻŠ šķērso izturības, pacietības un lēnprātības ceļus. (2) Mēs labi zinām, ka dzīve mums bieži uzliek daudzas nastas, kas jānes: mūsu pašu un citu trauslumu, nelabvēlīgas situācijas, netaisnīgas agresijas. “Nest vienam otra nastas” – tas padara mūs arvien brālīgākus, spējīgus būt izpalīdzīgam ar otru, darīt sevi tuvu otram, bez izšķirības, nešķirojot. Taču to var izdarīt, tikai paliekot “pievērstiem Dievam, nelokāmiem Dievā, kurš mīl un atbalsta. Izejot no šīs iekšējās stabilitātes, balstoties uz šo cieto pamatu, ir iespējams izturēt, izturēt gan likstas, gan dzīves peripetijas, gan arī citu agresijas izpausmes, viņu neuzticības situācijas un trūkumus: “Ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums?” (Rom 8, 31). Tas ir avots mieram, kas izpaužas svēta cilvēka attieksmēs.” (3) Tas ir ceļš, pa kuru mēs ejam kopā ar Jēzu, ikreiz, kad skatāmies uz Viņu, lai mācītos būt lēnprātīgi un sirdī pazemīgi.
Cerība ir laimes sakne, un tāpēc OTRS VEIDS, kā izplatīt cerību, ir “inficēt” ar prieku – šo dāvanu, kas nāk no ticības Kristum.
“Tagad pasaule ir iegrimusi skumjās, bailēs, šausmās, tā meklē skatienus, kas būtu miera un prieka pilni: laime ir tā, ko cilvēka sirds meklē pašos dziļumos. Ja mēs patiešām ticam Kristum, ja esam atraduši savu laimi Viņā, tad mums ir jāizstaro prieks un jāiedveš prieks. Cik reižu mēs esam skumji, nomākti, pesimistiski noskaņoti, neiedvešam mieru sev apkārt, nesniedzam prieku! Mums ir jāspēj pārvarēt tūkstoš mazo lietu, kas dažkārt var pastāvēt ikviena cilvēka dzīvē, lai mūsos iekšienē būtu šī plašākā telpa, pateicoties kurai, mēs spēsim sniegt citiem to dziļo prieku, kas nāk no tā, ka mums ir Kristus. Ja mēs visi būtu lielākā mērā cerības un prieka sējēji, cik gan daudz vairāk cilvēku būtu vērsušies pie mums: viņi būtu atraduši to, ko meklē, tas ir, laimi un prieku.”(4)
Evaņģēlijs ir labā vēsts, aicinājums priecāties un līksmoties. Sastapšanās ar augšāmcelto Kungu un Viņa pastāvīgā klātbūtne mūsu vidū paver mūsu dzīvē prieka un cerības logu. Tas nav naivs prieks, bet tā ir Svētā Gara dāvana, kas mūsos darbojas un izpaužas, arī ar mazliet ironijas un ar humora izjūtu, kas īstajā brīdī var darīt dzīves nastu vieglāku.
Svētais spēj dzīvot ar prieku un humora izjūtu. Nezaudējot reālismu, viņš apgaismo citus ar pozitīvu un cerīgu garu. Būt kristiešiem nozīmē “prieku Svētajā Garā” (Rom 14, 17), jo “prieks noteikti seko līdzi caritas-mīlestībai. Jo tas, kurš mīl, vienmēr bauda vienotību ar mīļoto [..] Tāpēc tuvākmīlestībai seko prieks.” (5)
Tātad mēs varam nest cerību, ja mūsu dzīve redzami ir prieka caurstrāvota “Svētajā Garā” (Rom 14, 17), kas ir mūsu spēks. (6)
Mēs esam saņēmuši Viņa Vārda skaistumu un uzņemam to “lielu pārbaudījumu vidū, ar Svētā Gara prieku” (1 Tes 1, 6). Ja mēs ļausim Kungam izvest mūs ārā no mūsu čaulas un mainīt mūsu dzīvi, tad varēsim sasniegt to, ko lūdza svētais Pāvils: “Priecājieties vienmēr Kungā, es jums atkārtoju: priecājieties!” (Fil 4, 4). (7)
Un prieks savu pilnību rod, kad dalāmies tajā, jo tā ir dāvana, kas vairojas, to dodot tālāk, un kas māca priecāties par katra dāvanām.
Brālīgā mīlestība pavairo mūsu spēju priecāties, jo tā dara mūs spējīgus priecāties par otra labumu: “Priecājieties kopā ar tiem, kas ir līksmi!” (Rom 12, 15). “Mēs priecājamies, kad mēs esam vāji, bet jūs stipri.” (2 Kor 13, 9). Turpretim, ja mēs galvenokārt koncentrējamies uz savām vajadzībām, tad mēs notiesājam sevi uz dzīvi, kurā ir maz prieka.” (8)
TREŠAIS CEĻŠ ir spēcīgs pamudinājums iziet ārpus savas komforta zonas, izvairīties no kārdinājuma palikt noenkurotiem savā drošībā, kas mūs ieslēdz skumjā un neauglīgā vientulībā.
Ieradums mūs vilina, sakot, ka nav jēgas mēģināt kaut ko mainīt, ka mēs neko nevaram darīt šajā situācijā, ka tā ir bijis vienmēr un ka mēs tomēr esam gājuši uz priekšu. Ieraduma dēļ mēs vairs nestājamies pretī ļaunumam un ļaujam lietām “iet savu gaitu” vai tā, kā daži ir nolēmuši, ka tā jānotiek. Bet atļausim Kungam nākt mūs pamodināt, satricināt mūsu sastingumu, atbrīvot mūs no inerces! Izaicināsim ieradumus, atvērsim acis un ausis un galvenais – sirdis, lai ļautu sevi aizkustināt tam, kas notiek mums apkārt, un dzīvā un iedarbīgā Augšāmceltā Vārda saucienam! (9).
Tāpēc ir jāpaceļ skatiens, jāspēj saskatīt brāļus un māsas, kuri gaida, lai viņus sasniegtu Jēzus dziedinošais un atbrīvojošais spēks; ir jāiesaistās šai nepārejošajā jaunumā, kas nāk no Dieva Gara, kurš “nepārtraukti mudina mūs sākt atkal no jauna un mainīt vietu, lai dotos tālāk par zināmo, pretī perifērijai un robežām. Tas aizved mūs tur, kur cilvēce ir visvairāk ievainota un kur cilvēki, pārsniedzot virspusējības un konformisma šķietamību, turpina meklēt atbildi uz jautājumu par dzīves jēgu. Dievs nebaidās! Viņš nebaidās! Viņš vienmēr iet tālāk par mūsu stereotipiem un nebaidās no perifērijām”. (10) Atkal no jauna Jēzus mums parāda, kā mūsu cilvēciskajai pieredzei ir uzpotēta misijas uzdrīkstēšanās un degsme. Tāpat kā Jēzum līdzjūtība pret ievainoto un izslāpušo cilvēci ir tā svira, kas ļauj iet tālāk, tā kopā ar Jēzu mēs varam pārvarēt savu trauslumu un nepilnības, vienkārši uzticot to visu Viņam.
Paskatīsimies uz Jēzu: Viņa dziļā līdzcietība nebija kaut kas tāds, kas Viņu pievērstu sev, tā nebija paralizējoša līdzcietība, bailīga vai kauna pilna, kā tas daudzkārt notiek ar mums, bet gluži pretēji. Tā bija līdzcietība, kas Viņu mudināja iziet ārpus sevis, lai sludinātu, lai sūtītu misijā, lai sūtītu dziedināt un atbrīvot. Atzīsim mūsu trauslumu, bet ļausim Jēzum to ņemt savās rokās un sūtīt misijā! Mēs esam trausli, tomēr nesam sevī dārgumu, kas mūs dara diženus un kas spēj padarīt labākus un laimīgākus tos, kas šo dārgumu pieņem. Uzdrīkstēšanās un apustuliska drosme ir misijas stūrakmeņi. (11)
Pēdējie divi ceļi, CETURTAIS UN PIEKTAIS, ir cieši saistīti viens ar otru: runa ir par kopienu un lūgšanu. Pāvests Benedikts XVI labi apraksta to saistību un attiecības enciklikā Spe salvi, kas veltīta tieši cerībai. Mēs varam cerības avotā smelties Dieva mīlestību – ar dziļām sarunām, biežu dialogu ar Tēvu, kurš mūs mīl un vēlas mums pilnvērtīgu dzīvi.
Un dialogā ar Dievu lūgšanā:
“savijas kopienas lūgšana un personīgā lūgšana. Tā mēs varam runāt ar Dievu, un tā Dievs runā ar mums. Tādā veidā mūsos īstenojas šķīstīšanās, caur kurām mēs kļūstam Dieva spējīgi un tiekam piemēroti kalpošanai cilvēkiem. Tā mēs kļūstam spējīgi uz lielu cerību un tāpēc spējam nest to arī citiem: cerība kristīgajā izpratnē vienmēr ir arī cerība priekš citiem. Un tā ir aktīva cerība, kurā cīnāmies, lai lietas nevirzītos uz “perverso galu”. Tā ir aktīva cerība tieši arī tādā nozīmē, ka mēs turam pasauli atvērtu Dievam. Tikai šādi tā paliek arī patiesi cilvēciska cerība. (12)
Lūgšanā, attiecībās ar Dievu mūsos aug cerība, un tādējādi mēs varam būt tās dzīvi vēstneši, padarot katru žestu, katru izvēli, katru vārdu par dzīvu liecību cerībai, kas mūsos mīt. Dieva mīlestība mūs sasniedz un pārveido, padarot mūs arvien spējīgākus cerēt, to uzņemt un paturēt sevī, lai dalītos tajā. (13)
Atcerēsimies, ka tā ir «mirušā un augšāmceltā Kristus Vaiga kontemplācija, kas atkal apvieno cilvēci, arī to, kuru ir izkliedējušas dzīves grūtības vai skāris grēks. Mums nav jāpieradina Kristus Vaiga spēks” (14). Tādēļ es atļaušos tev jautāt: vai ir tādi brīži, kurus tu klusumā pavadi Viņa klātbūtnē, kad paliec ar Viņu bez jebkādas steigas, un ļauj, lai Viņš lūkojas tevī? Vai tu ļauj, lai Viņa uguns liek liesmot tavai sirdij? Ja tu neļauj, lai Viņš tajā uzturētu mīlestības un maiguma siltumu, tad tev nebūs uguns, un kā gan tad tu spēsi iekvēlināt pārējo sirdis ar savu liecību un vārdiem? Un ja tu Kristus Vaiga priekšā vēl arī neļaujies, ka Viņš tevi dziedinātu un pārveidotu, tad iegremdējies Kunga klēpī, ieej Viņa brūcēs, jo tur mājo dievišķā žēlsirdība (15).
Miera celtnieki
Būt miera celtniekiem, veidotājiem, diemžēl, ir joprojām aktuāla nepieciešamība, un pēdējos gados šī apņemšanās liek mums domāt par konkrētām un dramatiskām situācijām, kuras neliecina par jebkādu apstāšanos.
Pāvests Francisks to nenogurstoši atkārto, kamēr mēs visi, nespēdami noticēt, ka šie konflikti tikai paplašinās, uzdodam sev jautājumu:
Kas šīm tautām vēl trūkst, ko visu tās jau nav izcietušas? Kā tas iespējams, ka viņu izmisīgie palīdzības saucieni nepiespiež Nāciju līderus vēlēties izbeigt pārāk daudzos reģionālos konfliktus, apzinoties sekas, kuras to ietekmē var rasties globālā līmenī? Vai tas ir par daudz sapņot, lai ieroči apklust un pārstāj nest iznīcību un nāvi? Kaut Jubilejas gads mums atgādinātu, ka tie, kas kļūs par “miera nesējiem, tiks saukti par Dieva bērniem” (Mt 5, 9). Lai prasība pēc miera uzrunā ikvienu un liek mums īstenot konkrētus plānus! Kaut mums nepietrūktu apņemšanās būt diplomātiskiem, lai drosmīgi un radoši veidotu telpu sarunām, kuru mērķis būtu ilgstošs miers. (16)
Miera ceļš ir Dieva bērnu svētību ceļš, kā mums to atgādina Evaņģēlijs, ceļš, kurš jāiet kopā ar citiem:
Dieva Vārds mudina ikvienu ticīgo meklēt mieru kopā ar citiem (sal. 2 Tim 2, 22), jo “tiem, kas strādā miera labā, mierā tiek sēts taisnības auglis” (Jēk 3, 18). Un, ja kādā gadījumā mūsu kopienā mums ir šaubas par to, kas būtu jādara, “meklēsim to, kas ved pretī mieram” (Rom 14, 19), jo vienotība jātur augstāk par konfliktu.
Mēs visi esam aicināti sēt cerību un mieru: tas ir svētums!
Galu galā tas ir katra aicinājuma mērķis: kļūt par cerības vīriešiem un sievietēm. Kā indivīdi un kā kopiena, harizmu un kalpošanu dažādībā, mēs visi esam aicināti “dot ķermeni un sirdi” Evaņģēlija cerībai pasaulē, kuru raksturo šī laikmeta izaicinājumi: draudīgā gaita pretī trešajam pasaules karam soli pa solim; migrantu pūļi, kas bēg no savas dzimtenes labākas nākotnes meklējumos; pastāvīgs nabadzīgo skaita pieaugums; draudi neatgriezeniski apdraudēt mūsu planētas veselību. Un tam visam mēs pievienojas grūtības, ar kurām saskaramies katru dienu un kas dažkārt riskē mūs ievest rezignācijā vai sakāvē.
Tāpēc šajā mūsu laikā mums, kristiešiem, ir izšķirīgi izkopt cerības pilnu skatījumu, lai varētu strādāt auglīgi, atbildot mums uzticētajam aicinājumam kalpot Dieva valstībai, mīlestības, taisnīguma un miera valstībai. (17)
(1) Sal. Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, IV nod.: Dažas svētuma iezīmes mūsdienu pasaulē, Nr. 110-157.
(2) Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, 112-121.
(3) Turpat, 112.
(4) Guljelmo Džakvinta, Svētums, 51.lpp.
(5) Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, Nr. 122.
(6) “Nebēdājiet, jo prieks par Kungu ir jūsu spēks!” (Neh 8, 10).
(7) Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, Nr. 122.
(8) Turpat, 128.
(9) Turpat, 137.
(10) Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, 135.
(11) Turpat, 131.
(12) Benedikts XVI, Spe salvi, 34.
(13) “Stājoties pretī patērnieciska individuālisma tendencei, kas ved pie noslēgšanās no citiem savrupas labklājības meklējumos, mūsu svēttapšanas ceļam arvien ir jāidentificējas ar Jēzus vēlmi, lai «visi būtu viens; kā Tu, Tēvs, esi Manī un Es Tevī!» (Jņ 17,21). Gaudete et Exsultate, 146.
(14) Uzruna V Itālijas Baznīcas nacionālajā Konventā, Florencē, 2015. gada 10. novembrī: AAS 107 (2015), 1284.
(15) Pāvests Francisks, Gaudete et Exsultate, 151, citējot: SV. BERNARDS NO KLERVO, Sermones in Canticum Canticorum, 61, 3-5: PL 183:1071-107.
(16) Pāvests Francisks, Spes non confundit, 8.
(17)Pāvests Francisks, Vēstījums lūgšanu dienai par aicinājumiem 2024.
KABIA
