Dārgie brāļi un māsas!
1. Nabagu lūgšana paceļas pie Dieva (sal. Sīr 21, 5). Šajā lūgšanai veltītajā gadā, gaidot Jubilejas gadu, ko svinēsim 2025. gadā, šis bibliskās gudrības teiciens ir vispiemērotākais, gatavojoties astotajai Vispasaules trūkumcietēju dienai, kas tiks atzīmēta 17. novembrī. Patiešām, kristīgā cerība ietver pārliecību, ka mūsu lūgšana sasniedz Dievu. Ne tikai jebkura lūgšana, bet jo vairāk nabaga lūgšana! Pārdomāsim šo Vārdu un “lasīsim” to nabadzīgo cilvēku sejās un stāstos, kurus sastopam ikdienā, lai lūgšana kļūtu par sadraudzības ceļu pie viņiem un līdzdalību viņu ciešanās.
2. Sīraha dēla grāmata, par kuru mēs runājam, nav sevišķi zināma, tomēr tai ir vērts pievērsties tēmu bagātības dēļ, īpaši saistībā ar cilvēces attiecībām ar Dievu un pasauli. Tās autors Ben Sira bija skolotājs un Rakstu mācītājs Jeruzalemē, kurš visticamāk grāmatu rakstīja 2. gadsimtā pirms Kristus. Viņš bija gudrs cilvēks, dziļi iesakņots Izraēla tautas tradīcijās, un mācīja par dažādiem cilvēka dzīves aspektiem: darbu, ģimeni, sociālo dzīvi un jauniešu audzināšanu. Īpašu uzmanību viņš pievērsa tēmām, kas saistītas ar ticību Dievam un Likuma ievērošanu. Viņš risināja sarežģītos jautājumus par brīvību, ļaunumu un dievišķo taisnīgumu, kas joprojām ir ļoti aktuāli. Svētā Gara iedvesmots, Ben Sira centās norādīt ikvienam ceļu, pa kuru jāiet, lai dzīvotu gudru un cieņpilnu dzīvi Dieva un mūsu brāļu un māsu acīs.
3. Viena no tēmām, kurai šis iedvesmotais autors pievērš ievērojamu uzmanību, ir lūgšana. Viņš to dara ar lielu degsmi, jo pauž savu personīgo pieredzi. Patiesi, jēgpilni un auglīgi par lūgšanu rakstīt var tikai tas, kurš ik dienas bauda Dieva klātbūtni un klausās Viņa Vārdu. Ben Sira apliecina, ka viņš meklēja gudrību jau no jaunības: “Vēl būdams jauns, pirms biju sācis savus klejojumus, pēc gudrības es klaji lūkojos lūdzoties” (Sīr 51, 13).
4. Šajā ceļojumā viņš atklāja vienu no Atklāsmes pamatpatiesībām, proti, ka nabagiem Dieva sirdī ir priviliģēta vieta. Nabagu ciešanu priekšā Dievs ir “nepacietīgs”, kamēr Viņš nav tiem izrādījis taisnību. “Pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri, tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā, tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību” (Sīr 35, 17-18). Dievs zina savu bērnu ciešanas, jo Viņš ir uzmanīgs un gādīgs Tēvs. Kā Tēvs Viņš rūpējas par tiem, kam tas visvairāk nepieciešams: nabadzīgajiem, atstumtajiem, tiem, kuri cieš un ir aizmirsti. Viņa Sirdī vieta ir ikvienam, jo Viņa acīs mēs visi esam nabagi un trūkumcietēji. Mēs visi esam ubagi, jo bez Dieva mēs nebūtu nekas. Mums nebūtu pat dzīvības, ja Dievs mums nebūtu to devis. Tomēr cik bieži mēs dzīvojam tā, it kā mēs būtu savas dzīves kungi vai it kā mums būtu tā jāiekaro! Pasaules mentalitāte pieprasa, lai mēs kļūtu par kaut ko, lai mēs par katru cenu kļūtu ievērojami, pārkāptu sociālās normas, lai uzkrātu bagātību. Cik bēdīga ir šī ilūzija! Laimi nevar iegūt, sabradājot citu cilvēku tiesības un cieņu.
Karu izraisītā vardarbība skaidri parāda to cilvēku augstprātību, kuri uzskata sevi par vareniem cilvēku priekšā, taču Dieva acīs viņi ir nabagi. Cik daudz cilvēku tiek padarīti nabagi nepareizas, ar ieročiem saistītas, politikas dēļ! Cik daudz nevainīgu upuru! Tomēr mēs nevaram novērsties no šīs realitātes. Kunga mācekļi zina, ka katrs no šiem “mazajiem” nes Dieva Dēla attēlu un katram no viņiem ir jāsaņem mūsu atbalsts un kristīgās mīlestības izpausmes. “Katrs kristietis un katra kopiena ir aicināti būt par Dieva darbarīkiem nabadzīgo atbrīvošanā un palīdzībā viņiem, lai tie varētu pilnībā integrēties sabiedrībā. Tas nozīmē, ka mums iejūtīgi un uzmanīgi jāieklausās nabagu saucienos un jāpalīdz viņiem” (Evangelii Gaudium, 187).
5. Šajā gadā, kas veltīts lūgšanai, mums ir jālūdz par nabadzīgajiem un jālūdz kopā ar viņiem. Tas ir izaicinājums, kas mums ir jāpieņem, un pastorālā aktivitāte, kas ir jākopj. Turklāt “visļaunākā diskriminācija, no kuras cieš nabagi, ir garīgās uzmanības trūkums. Lielum lielais nabagu vairākums ir īpaši atvērti ticībai. Viņiem Dievs ir vajadzīgs, un mēs nedrīkstam kavēties piedāvāt tiem Viņa draudzību, Viņa svētību, Viņa Vārdu, sakramentu svinēšanu un ceļu uz izaugsmi un briedumu ticībā. Prioritārajai izvēlei par labu nabagiem ir pirmām kārtām jāizpaužas privileģētā un prioritārā reliģiskajā uzmanībā” (turpat, 200).
Tas viss prasa pazemīgu sirdi, kurai ir drosme kļūt par ubagu, sirdi, kas ir gatava atzīt sevi par nabagu un trūcīgu. Patiesi, starp nabadzību, pazemību un uzticēšanos pastāv savstarpēja saistība. Īsteni nabadzīgs cilvēks ir pazemīgs. Svētais bīskaps Augustīns teicis: “Nabagajiem nav ar ko lepoties, bagātajiem ir jācīnās ar savu lepnību. Tāpēc klausieties mani: esiet patiesi nabadzīgi, esiet tikumīgi, esiet pazemīgi” (Sprediķi, 14, 4). Pazemīgajiem nav ne ar ko lepoties, ne uz ko pretendēt. Viņi zina, ka nevar paļauties uz sevi, bet stingri tic, ka var atsaukties uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību, stāvot Viņa priekšā kā pazudušais dēls, kurš atgriežas mājās nožēlojot grēkus, lai saņemtu Tēva apskāvienu (sal. Lk 15, 11-24). Trūcīgie, kuriem nav uz ko paļauties, saņem spēku no Dieva un pilnībā paļaujas uz Viņu. Patiešām, pazemība rada paļāvību, ka Dievs mūs nekad nepametīs un neatstās bez atbildes.
6. Nabagajiem, kuri dzīvo mūsu pilsētās un ir daļa no mūsu kopienām, es saku: nezaudējiet šo pārliecību! Dievs ir uzmanīgs pret katru no jums un ir jums tuvu. Viņš jūs neaizmirst un nekad nevarētu to izdarīt. Mēs visi esam piedzīvojuši lūgšanas, kas šķietami paliek bez atbildes. Reizēm mēs lūdzam atbrīvoties no posta, kas liek mums ciest un mūs pazemo, un šķiet, ka Dievs nedzird mūsu saucienu. Tomēr Dieva klusēšana nenozīmē, ka Viņš ir vienaldzīgs pret mūsu ciešanām; drīzāk tajā ir ietverts vārds, kas jāpieņem ar uzticību, nododot sevi Viņam un Viņa gribai. Sīrahs apliecina to vēlreiz: Viņa spriedums jo drīzi nāks (Sīr 21, 5). Tādējādi no nabadzības var izaugt visīstākās cerības dziesma. Atcerēsimies, “kad iekšējā dzīve noslēdzas savās interesēs, tad vairs nav vietas citiem, tur neienāk nabagi, vairs nav sadzirdama Dieva balss, nav izbaudāms Viņa mīlestības saldais prieks, izplēn degsme darīt labu” (Evangelii Gaudium, 2).
7. Vispasaules trūkumcietēju diena ir kļuvusi par katras baznīcas kopienas ierastu notikumu. Tā ir pastorāla iespēja, ko nedrīkst novērtēt par zemu, jo tā izaicina katru ticīgo ieklausīties nabagu lūgšanā, apzinoties viņu klātbūtni un vajadzības. Tā ir izdevīga iespēja īstenot iniciatīvas, kas konkrēti palīdz nabadzīgajiem, kā arī ievērot un atbalstīt daudzos brīvprātīgos, kuri dedzīgi veltī sevi tiem, kam tas ir visvairāk nepieciešams. Mums ir jāpateicas Kungam par cilvēkiem, kuri ir pieejami, lai uzklausītu un atbalstītu visnabadzīgākos no mums. Tie ir priesteri, konsekrētās personas, laji, kuri ar savu liecību dod balsi Dieva atbildei uz to cilvēku lūgšanām, kuri vēršas pie Viņa. Tādējādi šis klusums tiek pārtraukts ikreiz, kad uzņemam un apskaujam cilvēku, kuram ir nepieciešama palīdzība. Nabagajiem joprojām ir daudz ko mums mācīt, jo kultūrā, kas priekšplānā izvirza bagātību un bieži uz materiālo labumu altāra upurē cilvēku cieņu, viņi peld pret straumi, uzsverot, ka dzīvē būtiskais ir pavisam kas cits.
Lūgšana tiek pārbaudīta ar autentisku mīlestību, kas izpaužas kā satikšanās un tuvums. Ja lūgšana nepārvēršas konkrētā darbībā, tā ir veltīga. Patiesi, “tāpat arī ticība pati sevī ir mirusi, ja tai nav darbu” (Jk 2, 17). Tomēr labdarība bez lūgšanas riskē kļūt par filantropiju, kas drīz vien sevi izsmeltu. “Bez uzticīgi izdzīvotas ikdienas lūgšanas mūsu darbi ir tukši, tie zaudē savu dziļo dvēseli un pārvēršanas par vienkāršu aktīvismu” (Benedikts XVI, Katehēze, 2012. gada 25. aprīlis). Mums ir jāizvairās no šī kārdinājuma un vienmēr ir jābūt modriem, pilniem spēka un neatlaidības, kas nāk no Svētā Gara – dzīvības devēja.
8. Šajā kontekstā ir brīnišķīgi atcerēties liecību, ko mums atstājusi māte Terēze no Kalkutas, sieviete, kura savu dzīvi atdeva nabagiem. Svētā Terēze nemitīgi atkārtoja, ka tieši no lūgšanas viņa smēlās spēku un ticību savai kalpošanas misijai vismazākajiem no mums. Kad viņa 1985. gada 26. oktobrī teica uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā, rādot visiem rožukroni, ko viņa vienmēr turēja rokās, viņa sacīja: “Es esmu tikai nabadzīga māsa, kura lūdzas. Lūdzoties Jēzus ieliek manā sirdī savu mīlestību, un es dodos to dāvāt visiem nabagajiem, kurus satieku savā ceļā. Lūdzieties arī jūs! Lūdzieties un jūs pamanīsiet nabagus, kas ir jums līdzās. Varbūt jūsu pašu daudzdzīvokļu mājas stāvā. Varbūt pat jūsu mājās kāds gaida jūsu mīlestību. Lūdzieties un jūsu acis atvērsies un jūsu sirds piepildīsies ar mīlestību”.
Kā gan mēs šeit, Romas pilsētā, varētu neatcerēties svēto Benediktu Žozefu Labri (1748. – 1783.), kura mirstīgās atliekas atdusas un tiek godinātas Santa Maria ai Monti draudzes baznīcā. Svētceļodams no Francijas uz Romu, daudzu klosteru noraidīts, viņš pavadīja savas dzīves pēdējos gadus nabadzīgs starp nabagajiem, pavadot daudzas stundas lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā, ar rožukroni, lūdzoties breviāru, lasot Jauno Derību un Sekošanu Kristum. Tā kā viņam nebija kur palikt, viņš parasti gulēja kādā stūrī Kolizeja drupās kā “Dieva klaidonis”, padarot savu dzīvi par nemitīgu lūgšanu, kas paceļas pie Dieva.
9. Tā kā mēs tuvojamies Svētajam Gadam, es mudinu ikvienu kļūt par cerības svētceļnieku, izvirzot sasniedzamus mērķus labākai nākotnei. Neaizmirsīsim saglabāt “mazās detaļas” (Gaudete et Exsultate, 145): apstāties, pietuvoties, veltīt nelielu uzmanību, smaidu, glāstu, mierinājuma vārdu. Šie žesti nav automātiski, tiem nepieciešama ikdienas apņemšanās un tie bieži ir apslēpti un klusi, bet tos atbalsta lūgšana. Šajā laikā, kad cerības dziesma, šķiet, piekāpjas ieroču troksnim, daudzu nevainīgu ievainoto kliedzienam un karu neskaitāmo upuru klusēšanai, mēs vēršamies pie Dieva ar lūgumu pēc miera. Mēs izstiepjam savas rokas, lai saņemtu mieru kā dārgu dāvanu, jo šajā ziņā esam “nabadzīgi”. Vienlaikus esam apņēmības pilni ieaust to atpakaļ ikdienas dzīvē.
10. Mēs esam aicināti visos apstākļos būt nabagu draugi, sekojot Jēzus pēdās, kurš vienmēr sāka ar solidaritātes izrādīšanu, tiekoties ar vismazākajiem no mums. Lai Dieva Māte, Vissvētā Marija, kura parādījās Bannē un atstāja vēstījumu, kuru nedrīkst aizmirst: “Es esmu nabagu Jaunava”, atbalsta mūs šajā ceļā. Marijai, kuru Dievs ir uzlūkojis ar labvēlību viņas pazemīgās nabadzības dēļ, caur savu paklausību paveicot lielas lietas, mēs uzticam savas lūgšanas, pārliecināti, kas tās pacelsies debesīs un tiks uzklausītas.
Romā, pie sv. Jāņa Laterānā, 2022. gada 13. jūnijā, sv. Antonija no Padujas, nabagu aizbildņa, piemiņas dienā
