Šogad Baznīcu nakts Latvijā notika vienlaicīgi ar Muzeju nakti, taču muzejs aptur pagātni un cenšas to saglabāt, bet baznīca, kaut pati ir pilna senām vēstures liecībām, tomēr runā un domā par nākotni. Mūžīgu nākotni.
Baznīcu naktī jau vairākus gadus durvis apmeklētājiem ver arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, piedāvājot iespēju iegremdēties tās vēsturē un šodienā. Šoreiz tā bija mazliet citāda un notikuma centrālo vietu ieņēma dziedināšanas Svētā Mise un jāteic, ka tieši Dieva dotā dziedināšana no visām vainām un netikumiem šobrīd ir tas, kas visvairāk nepieciešams katram cilvēkam un visai pasaulei.
PA dienu dievnama apmeklētājiem bija iespēja iziet īsu ekskursiju, kuru vadīja draudzes administrators priesteris Renārs Birkovs un Jeruzalemes Svētā kapa bruņinieku ordeņa (OESSH) brālis Jānis Smelters, kurš ir kādreizējā katedrāles prāvesta Antona Smeltera radinieks un kalpojis tajā arī kā sakristiāns.
R.Birkovs iepazīstināja ar katedrāles – pirmā Rīgas latviešu dievnama – vēsturi, bet Jāņa pārziņā bija ekskursantu sekmīga “uzkārpīšanās” katedrāles tornī – katram pēc viņa spējām. Šis nelielais ieskats tomēr palīdzēja apzināt ne tikai katedrāles 800 gadus ilgo vēsturi, bet atklāt arī mazāk zināmus faktus – atklājās, ka Jēkaba draudze, kādu to pazīstam šodien, dzimusi pēc Otrā pasaules kara, pateicoties padomju varai, jo, ja nebija draudzes, un arhibīskapa dievnamam tās nebija, padomju laikos baznīcu atņēma. Lai nepieļautu katedrāles atņemšanu, tajā tika izveidota līdz pat šim brīdim dzīvā un rosīgā draudze. Baznīcas velvē uzmanību piesaista senu laiku granāta ar uzrakstu, kas liecina par moskovītu brango apetīti pēc svešas zemes arī 17.gadsimtā, kura, kā rāda šodienas notikumi Ukrainā, laika gaitā nav gājusi mazumā. Bija arī iespēja piestāt pie Latvijā vienīgā osuārija jeb kaulu kambara un apcerēt Dieva bezgalīgo spēku, kurš laiku beigās augšamcels šos kaulus atjaunotā, mūžīgi skaistā miesā, kam nepastāvēs laika un telpas ierobežojumi.
Savukārt torņa apmeklējums Jāņa vadībā ļāva ieskatīties, kas “lācītim vēderā” jeb kā izskatās ērģeļu iekšas, zvanu vieta, varenu apmēru ventilācijas truba, pie viena izbaudot koka konstrukciju dotos izaicinājumus un godīgā kāpienā nopelnīto iespēja skatīt Rīgu no putna lidojuma.
Šogad katedrālē nebija īpaša atklāšanas momenta ar svinīgu uzrunu, bet Baznīcu nakts viesi kopā ar draudzi pl. 18 varēja piedalīties arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vadītajā dziedināšanas Svētajā Misē, kuras iesākumā viņš ar siltiem, miera pilniem vārdiem un labestību katram sniedza māju sajūtu, piedāvājot arī iespēju saņemt garīdznieku un laju aizlūgumus miesas un gara dziedināšanai. Uzrunā arhibīskaps vispirms pievērsās dienas lasījumam no Jāņa Atklāsmes grāmatas, kurā ietverts Dieva apsolījums par laiku, kad Viņš nožāvēs visas asaras, nebūs ciešanu, nāves un viss tiks darīts jauns. Vai tas attiecas tikai uz laiku beigām, kad Kungs pats mājos pie cilvēkiem, vai arī tas iespējams tagadnē? Šis jaunās zemes klātbūtnes aizmetnis tomēr noslēpumainā veidā ir mūsos klātesošs, sacīja arhibīskaps, un izvērsa tālāk šo domu, saistot to ar dienas evaņģēlijā doto Jēzus mīlestības bausli. Jaunajā valstībā, kurā Dievs pats mājos pie cilvēkiem, valdīs beznosacījumu mīlestība, un tieši mīlestība ir cilvēka pamatvajadzība. Katrs ilgojas būt mīlēts un pieņemts, sacīja arhibīskaps, bet spēja mīlēt iziet no Dieva un tā ir Dieva Gara klātbūtnes auglis. Arhibīskapa vārdi uzmodināja jautājumu par pašreizējo īso, it kā saspiesto un baiļu pilno laiku un tā izdzīvošanu – to var vadīt bailēs un ciešanās, gaidot nākamos notikumus, vai arī apliecinot mīlestību otram ar vārdiem un darbiem, izejot no baiļu zonas un ļaujot mīlestības dāvanai augt.
Komentējot dienas pirmajā lasījumā ietvertos vārdus par Dieva valstības iemantošanu caur ciešanām, arhibīskaps norādīja uz to audzinošo raksturu – ciešanas cilvēks izraisa pats ar savu novēršanos no Dieva un Viņa dotajiem dzīves likumiem. Dievs nav vēlējies, lai cilvēks ciestu, bet viņa izvēlēm ir sekas un šis skaidrojums sniedza atbildi uz mūžseno jautājumu, kāpēc pastāv ciešanas un kāda ir to jēga. Svētās Mises noslēgumā arhibīskaps aicināja saņemt aizlūgumus katra vajadzībās un atklājās, ka ir gana daudz cilvēku, kuri vēlējās, lai par viņiem aizlūdz un kādu brīdi pie garīdzniekiem pat izveidojās rinda.
Dievkalpojumam sekoja ansambļa “Dzeguzīte” un Jēkaba katedrāles kora koncerts. Jāteic, ka koris, kurš koncertēja kopā ar Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzes koristiem un ērģelnieci Ilonu Birģeli, diriģentes Janīnas Puškovskas vadībā krietni pieņēmies skanējuma spēkā un skaistumā. Neiztrūka arī kora solistes Ineses Jasmanes-Rūrānes solo dziedājumi, kopīgā vakara lūgšana pl. 21 un jauniešu vadītā slavēšana, kura ieilga vēl pēc pusnakts ar mīlestību, ticību un cerību uz tikšanos nākamgad.
Stella Jurgena
