Ar labi pazīstamo svētceļnieku dziesmu 1. augustā no Jēkaba katedrāles neliels apņēmīgu 25 cilvēku pulciņš sāka ap 300 km garo ceļu uz Aglonu, lai divu nedēļu ilgajā gājumā nestu lūgšanās savas un citu vajadzības Dieva priekšā, uzticot šos lūgumus Dievmātes aizbildniecībai. Šogad šie dziesmas vārdi vairāk kā jebkad izteic svētceļojuma aicinājumu un garu – Dievs ir tas, kurš aicina ceļā, dažkārt pretēji loģiskajai domāšanai un bezmaz veselajam saprātam, jo šajā gadā pati daba mudina meklēt patvērumu savā mājoklī, jo nav zināms, vai dedzinās saule, debess izvirdīs smagus krusas graudus, vai arī vienā dienā nolīs ūdens pusmēneša krājumi. Taču Jēkaba katedrāles svētceļnieki, paklausot Kunga saucienam, ir uzdrošinājušies uzticēties Kunga apredzībai, doties ceļā un katedrāles svētceļnieki ir vienīgie, kuri šogad iet no Rīgas, saglabājot uzticību garā svētceļojuma tradīcijai.
Pirms gājuma uzsākšanas ceļinieki smēlās spēku Svētajā Misē, kuru plkst. 8.00 katedrālē svinēja Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot draudzes administratoram pr. Renāram Birkovam.
Uzrunājot svētceļniekus un viņu pavadītājus, bīskaps atgādināja, ka mēs visi savā pasaulē esam ceļā un, izejot no savām mājām, lai dotos uz lielajiem Baznīcas svētkiem Aglonā, svētceļnieks pieņem gan pravietisko sūtību, gan kļūst par liecinieku. Atceroties dienas svēto – priesteri, bīskapu un Baznīcas doktoru Alfonsu Mariju de Liguori, Redemptoristu kongregācijas dibinātāju, viņš norādīja, ka arī šis svētais savā dzīvē bijis svētceļnieks, kurš gan kā garīdznieks, gan Baznīcas mācītājs savā ceļā tiecies pretī Dieva sirdij un sacījis, ka tas, kas lūdz, tiks izglābts, kas nelūdz, tiks pazudināts. Svētceļojums kļūst par izteiksmīgu lūgšanas veidu ar sirdi un miesu, kas māca arī pazemību, sacīja bīskaps. Atgriežoties pie dienas lasījuma Levītu grāmatā, kurā ietverti Kunga norādījumi par Izredzētās tautas svētām sapulcēm un svētkiem, kuros tauta gan pateicas Kungam, gan atceras Viņa darbus, gan izlīdzinās ar Viņu, bīskaps atgādināja, ka svētceļojums ietver visus šos aspektus. Savukārt dienas lasījums no Mateja evaņģēlija atgādina, ka svētceļnieks kļūst par redzamu zīmi un liecību, dažkārt nepieņemtu, kā evaņģēlijā sacīts par pravieti viņa tēvzemē, ka ticība ir jopojām ir dzīva.
Uzrunas noslēgumā bīskaps Andris nodeva klātesošajiem sveicienu no Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča un aicināja lūgties arī viņa nodomā.
Pēc Svētās Mises nelielais svētceļotāju pulciņš, kurā bija dažāda vecuma pieaugušie, bērni, kā arī kāda sieviete no Ukrainas, baudīja nelielu cienastu, kurā nedaudz iepazina cits citu. Pēc daudziem svētceļotājiem tik pazīstamās ņemtnes ar mantām un mīņāšanās, priesteris Renārs katedrāles priekštelpā deva nelielajam pulciņam savu svētību, kurai pievienojās arī kristīgās televīzijas “EWTN Latvija” direktors priesteris Rihards Rasnacis, aicinot lūgties arī viņa nodomā par darbu nesen uzsākušā kristīgā medija izaugsmi, un piedzīvojums ar Dievu varēja sākties.
Pirmās dienas ceļš veda uz uz katedrāles svētceļniekiem labi zināmo Baltezeru, kur viņus gaidīja tikšanās ar draugiem no luterāņu draudzes. Tālāk svētceļnieku ceļš vedīs caur Ropažiem, Suntažiem, Taurupi, Vecbebriem, Koknesi, Pļaviņām, Krustpili, Vīpi, Rudzātiem, Riebiņiem un Aizkalni, lai 13. augustā sasniegtu Aglonu jau krietni kuplākā pulkā un ieliktu visas sāpes, priekus un lūgumus Kristus mātes Marijas rokās.
Stella Jurgena
