Par kādu tēmu bija disertācija, kuru vakar aizstāvēji?
Disertācijas tēma: “Attēla dinamika. Pārveidošanās ikonas kristoloģiskie, antropoloģiskie un morālie aspekti Pāvila Jevdokimova skatījumā”. Šajā darbā es vēlējos parādīt to, cik svarīgi cilvēkam ir atklāt īsto Dieva tēlu, lai viņš saprastu sevi, redzētu sevi patiesībā, apzinātos savu cēlumu un saskatītu savu skaistumu. Jevdokimovs ir pareizticīgais, lajs, ģimenes tēvs. Šis 20. gadsimta teologs ir labi pazīstams ne tikai pareizticīgo Baznīcā, bet arī katoļu Baznīcā Rietumos. Dzimis Krievijā, no jaunības līdz nāvei dzīvoja Francijā. Ieguvis filozofijas un teoloģijas doktora grādus, viņš drīzāk bija mākslinieks nekā teologs. Savās grāmatās atklāj Dieva un cilvēka skaistumu, runā par laulību, sievietes cieņu, visu kristiešu aicinājumu uz svētumu, ļaunuma problēmu un daudzām citām tēmām. No vienas puses, šī autora darbi dziļi sakņojas Svētajos Rakstos, Baznīcas tēvu, citu garīgo rakstnieku, kā arī ievērojamu krievu literātu mācībā, no otras puses, tajos rodamas atbildes uz aktuāliem mūsdienu jautājumiem. Manuprāt, viena no viņa mācības galvenajām atslēgām ir tieši skaistums, kas brīnišķīgā veidā atklājas ikonās. To, ko Svētie Raksti izsaka ar vārdiem, ikonogrāfi atklāj ar krāsām.
Kāds bija profesoru vērtējums? Vai bija kādi āķīgi jautājumi no recenzentu, klātesošo puses? Kas tika novērtēts kā ļoti pozitīvs?
Par darbu saņēmu visaugstāko novērtējumu, proti, Summa cum laude. Jāsaka, ka jau diskusijas laikā no profesoru puses izskanēja daudz atzinīgu vārdu. Protams, bija arī kritika. Tomēr komisija pauda gandarījumu īpaši par drosmi uzņemties strādāt pie temata, kas ir diezgan daudzšķautnains un komplicēts. Noslēgumā tika dota “zaļā gaisma” nevis tikai kādas atsevišķas daļas, bet visa darba publicēšanai. Domāju, ka lielākais nopelns šeit pienākas manam disertācijas vadītājam prof. Renco Džerardi, kurš ievirzīja vajadzīgajā gultnē, deva kompetentus padomus, atbalstīja un palīdzēja tikt pāri visām grūtībām.
Kādi ir galvenie secinājumi, ko ieguvi pētījumā? Varbūt kādi tādi secinājumi, kas varētu būt interesanti un noderīgi akadēmiski neieinteresētam katolim?
Pāvila Jevdokimova darbu pētniecība man ļāva saskatīt, ka mākslinieku, piemēram, Teofāna Grieķa, Andreja Rubļova vai Novgorodas skolas Pārveidošanās ikona ir “vieta”, kur visspilgtākā veidā atklājas patiesība un skaistums. Tajā atklājas patiesība ne tikai par Dievu, bet arī par cilvēku, un Kristus vaigā atmirdz ne vien Dieva, bet arī katra cilvēka skaistums. Cilvēks saskata savu skaistumu, atklājot patiesību par Dievu, jo viņš ir radīts pēc Dieva attēla. Bez tam, viņš ir aicināts īstenot līdzību ar Dievu visas savas dzīves laikā.
Šajā kontekstā Jevdokimovs liek uzsvaru uz lūgšanu, sakramentālo dzīvi un askēzi. Viņa skatījumā, ievērot askēzi nozīmē vienmēr izvēlēties būtisko. Klasiskā nozīmē tā ir saistīta ar dažāda veida atteikšanos un sevis mērdēšanu. Neraugoties uz mūsdienu cilvēku spontāno pretreakciju, autors nesaka, ka tā būtu “izgājusi no modes”, jo lai piedzīvotu augšāmcelšanos, jāizdzīvo Klusās nedēļas notikumi. Tomēr viņš uzskata, ka šodienas cilvēkiem nav vajadzīgas papildus ciešanas, jo tās viņus salauztu pavisam. Viņš piedāvā atklāt Evaņģēlija svaigumu, lai novērstu plaisu starp ticību un ikdienas dzīvi. “Askēze šodien varētu būt atbrīvošanās no dažāda veida atkarībām,” viņš raksta. “No alkohola, ātruma, trokšņiem, utt.” Viņš aicina atmest virspusējību, egoismu un doties pretī citiem, saskatīt otras personas klātbūtni, dalīties ar viņu. Ikonogrāfi, liekot uzsvaru uz Kristus dievišķību, patiesībā atklāj mums Dieva mīlestības lielumu. Viņu mērķis atspoguļot nevis pārejošo pasaules skaistumu, bet iekšējo skaistumu, dzīves pilnību un vest cilvēku uz satikšanos ar Dievu. Tieši tanī meklējams attēla dinamiskums.
Kam un par ko esi pateicīgs, ka izdevās sasniegt šo mērķi?
Pirmkārt, esmu ļoti pateicīgs saviem profesoriem – jau minētajam darba vadītājam prof. Džerardi, kā arī konsultantiem prof. Nikolam Čolam un prof. Ļubomiram Žakam par viņu zinātnisko devumu. Jāsaka, ka darba gaitā man bija iespēja satikt arī sava autora Pāvila Jevdokimova dēlu, pareizticīgo priesteri Mišelu Jevdokimovu, kurš dzīvo Parīzē. Esmu pateicīgs viņam par manis laipno uzņemšanu un dalīšanos atmiņās par savu tēvu. Otrkārt, esmu no sirds pateicīgs kard. Jānim Pujātam, bīskapam Jānim Bulim, arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, mammai Leontīnei par viņas dedzīgajām lūgšanām, ģimenei – dzīvesbiedrei Ilonai un dēlam Paulam Mārtiņam par viņu pacietību un atbalstu, kā arī daudziem citiem, kurus šajos dažos teikumos būtu grūti uzskaitīt.
Pilnu intervijas tekstu lasiet Katoļu Baznīcas Vēstnesī, kas iznāks 27.oktobrī
LRKB IC
