Vasarsvētku dievkalpojumā bīskaps dala Iestiprināšanas sakramentu, kas ir būtisks elements, cilvēku ievadot kristīgajā dzīvē. Baznīcas pirmsākumos apustuļi uzlika rokas uz jaunkristītajiem un tādā veidā tiem nodeva Svētā Gara dāvanu, kas ļauj Kristības žēlastībai sasniegt savu pilnību.
Mūsdienās Rietumu Baznīcā Iestiprināšanas sakraments tiek dalīts, bīskapam uzliekot rokas un svaidot cilvēku ar smaržīgo eļļu (hrizmu). Kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku, un tādēļ no viņiem kā no īstiem Kristus lieciniekiem tiek stingrāk prasīts izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem.
Vasarsvētku dievkalpojumā plkst. 11 Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs Iestiprināšanas sakramentu dalīja Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrālē.
Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Vasarsvētku dievkalpojumā.
“Dārgie brāļi un māsas Kristū! Pirms savas aiziešanas Jēzus mācekļiem sāka skaidrot, ka tiks nogalināts un trešajā dienā augšāmcelsies. Taču viņu ausis bija “aizturētas” – viņi neko nesaprata. Arī mums tā mēdz notikt: to, ko nevēlamies dzirdēt vai nesaprotam, mēs vienkārši palaižam gar ausīm. Tāpat notika arī ar mācekļiem. Jēzus viņiem skaidroja: “Labāk būs, ka es aizeju. Jo, ja es neaiziešu, Svētais Gars, Iepriecinātājs, nevarēs nākt.”
Citiem vārdiem sakot, mācekļi joprojām balstītos uz Jēzu kā uz cilvēku, kura atrašanās vieta ir fiksēta un kurš vienlaikus var atrasties tikai vienā vietā. Tas ir līdzīgi kā bērns pie mātes krūts – tad viņš jūtas droši, un tas ir pilnīgi normāli un pareizi. Bet, ja meita būs jau divdesmit vai trīsdesmit gadus veca un turpinās tā uzvesties, apkārtējie skatīsies un teiks, ka kaut kas nav kārtībā, ka viņa nav attīstījusies. Garīgajā ziņā šeit ir līdzīgi – mācekļi savā ziņā bija atkarīgi no Jēzus.
Pēc augšāmcelšanās Jēzus zemes virsū pavadīja vēl četrdesmit dienas. Nosauksim to par pārejas posmu jeb sagatavošanās kursu, kurā viņš turpināja mācekļus apmācīt. Pēc tam viņš aizgāja. Jēzum pašam nebija vajadzīgas ne šīs četrdesmit, ne pat piecas dienas, lai pilnībā transformētos par augšāmcelto Kungu. Šīs četrdesmit dienas bija vajadzīgas pašiem mācekļiem, lai viņi spētu aptvert un “sagremot” notikušo , kā arī sagatavotos tam, ko Jēzus solīja par Svētā Gara saņemšanu.
Pēc šīm četrdesmit dienām Jēzus uzkāpa debesīs, kas nozīmē, ka viņš vairs neparādījās tajā cilvēka izskatā, kādā mācekļi bija pieraduši viņu redzēt. Tad sekoja desmit dienu pauze, par kuru viņš bija teicis: “Lūdzieties un gaidiet apsolījumu!” Vasarsvētku dienā nāca Svētais Gars, par kuru Jēzus bija apsolījis, ka atnāks Iepriecinātājs – Patiesības Gars, kurš ievedīs viņus visā patiesībā. Citviet viņš sacīja: “Svētais Gars jums iemācīs visu un atgādinās visu, ko es jums esmu sacījis.” Un vēl kādā vietā viņš mierināja: “Neuztraucieties, ja jūs vedīs tiesnešu priekšā un liks dot norēķinu. Neuztraucieties par to, kas jums būs jāsaka, jo Svētais Gars tajā brīdī jūs pamācīs.”
Es varu personīgi apliecināt, ka šis apsolījums patiešām darbojas. 1981. gadā, kad es atgriezos pie ticības, mani sāka mocīt sirdsapziņa un pārņēma šaubas. Pēdējās vidusskolas klasēs es biju iestājies komjaunatnē. Sāku pētīt komjaunatnes statūtus un vienā no punktiem izlasīju, ka biedriem ir jācīnās pret reliģiskiem aizspriedumiem. Es aizgāju uz komjaunatnes komiteju un pajautāju: “Vai ticība Dievam ir aizspriedums?” Komitejas pārstāvis brīdi padomāja un atbildēja: “Jā, tas ir aizspriedums.” Es uzreiz atteicu: “Tādā gadījumā es šim statūtu punktam nepiekrītu.” Izcēlās milzīgs tracis. Pēc kādas pusstundas saskrēja visa priekšniecība un izsauca mani, tautas valodā runājot, “uz tepiķa”. Tomēr salauzt mani viņi nespēja. Es patiešām nebiju gatavojies šādai sarunai, taču Dievs man deva īsto padomu un palīdzību, lai es tiktu galā. Beigās viņi atmeta ar roku un noteica: “Labi, ej!” Pēc divām nedēļām mani izsauca vēlreiz un paziņoja, ka tieku izslēgts no komjaunatnes par statūtu pārkāpumu. Ejot prom, viens no viņiem noteica: “Jūs vēl redzēsiet, ka kļūdāties!” Es atbildēju: “Laiks rādīs.” Kad bija pagājuši kādi trīsdesmit gadi, es labprāt būtu šo cilvēku saticis, taču dzīves ceļi mums vairs nav krustojušies. Patiesi – kad mēs ejam ticībā un sniedzam liecību, Svētais Gars mums palīdz.
Tomēr ir ļoti vērtīgi būt izglītotiem ticības jautājumos. Mums ir tāda mācību iestāde kā Augstākais reliģisko zinātņu institūts, kurā aicinu studēt visus interesentus. Tur ir pieejamas gan bakalaura, gan maģistra programmas, kā arī pastorālā konsultanta programma, kas ļauj padziļināt izpratni par ticību. Nupat noslēdzās kurss, kurā sagatavojām akolītus – Svētās Komūnijas ārkārtas izdalītājus un lektorus, kā arī pastāvīgos diakonus. Tās ir lieliskas iespējas paplašināt savas zināšanas. Kā saka svētais Pēteris: “Esiet gatavi katrā brīdī noturēt Kunga doto cerību kas ir Jūsos.” Tas ir vajadzīgs, lai mēs spētu ne tikai paturēt ticību sevī, bet arī paskaidrot citiem, kāpēc mēs ticam un kā tas ir mainījis mūsu dzīvi.
Svētā Gara nosūtīšanas svētki mūs aicina atvērties tai jaunajai dzīvei, ko Jēzus Kristus ir apsolījis tiem, kuri viņam ticēs. “Kas tic un kas ir izslāpis, lai nāk pie manis un dzer!” Jo ir teikts, ka no viņa iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straumes.
Ko šīs straumes izdara ar cilvēku? Kā jau minēju, redzu, ka daži no jums šodien ir nobēdājušies. Baznīca aicina jūs nepadoties šim nomāktības un bezcerības garam, jo Dievam vienmēr ir izeja. Varbūt tieši tad, kad mums tīri cilvēciski šķiet, ka piedzīvojam vislielāko sakāvi, bankrotu vai tuvinieka zaudējumu, Dievs īpašā veidā strādā pie mums. Viņš velk mūs sev tuvāk un paver mūsu dzīvē pilnīgi jaunus apvāršņus.
Otrajā lasījumā mēs dzirdējām svarīgu tekstu no vēstules korintiešiem: Dievs katru cilvēku apdāvina ar savām dāvanām. Ko dara Dieva Gars, kad tas nonāk pār Baznīcu un draudzi? Katram cilvēkam tiek piešķirts kāds talants jeb dāvana – vienam tā ir sprediķošanas dāvana, citam kalpošanas, vēl kādam – mierinājuma un iepriecināšanas dāvana. Kad Dieva Gars nonāk pār mums, katrs sāk atpazīt savu dāvanu un to vietu, ko Dievs viņam ir paredzējis. Cilvēks ieņem šo savu vietu, tā kļūst par viņa aicinājumu, un viņš vairs nepretendē uz cita vietu. Līdz ar to jebkāda konkurence vienkārši izplēn. Mēs sākam darboties kā vienots organisms. Iedomājieties, ja mani zobi sāktu konkurēt ar pirkstiem vai kāja ar sirdi. Šāda šķelšanās traucē. Ir vienotība, sadarbība un kopīgs mērķis visam ķermenim. Tāpat ir arī Baznīcā – Svētā Gara darbība mūsos rada vienotību. Jēzus solīja sūtīt Iepriecinātāju, un tas nozīmē, ka, neskatoties uz pārbaudījumiem un sāpēm, jūsu sirds dziļumos valdīs miers un prieks. Tas ir miers, kas spēj pacelties pāri visām grūtībām un neveiksmēm.
Atveriet sevi Dieva Garam, kurš jūsu priekšā paver brīnišķīgus apvāršņus!”
Pēc audio ieraksta sagatavoja KABIA
