24. maija rītā Svētā Pētera bazilikā pāvests Leons XIV svinēja Vasarsvētku Svēto Misi, atgādinot, ka Svētā Gara nosūtīšanas svētki noslēdz Lieldienu laiku un atver ceļu uz patiesu mieru, misiju un vienotību.
Sprediķī pāvests skaidroja Evaņģēlija stāstu par augšāmcēlušā Kristus parādīšanos mācekļiem «nedēļas pirmajā dienā». Kungs parāda apustuļiem Savas brūces – ciešanu zīmes, kas pārveidotas ar augšāmcelšanās godību. Mācekļi, kas bailēs bija aizslēgušies istabā, atkal atrod dzīvi un prieku, kad Kungs nāk pie viņiem ar vārdiem: «Miers jums!» Tieši tur, kur bija bailes un nodevība, dzimst Baznīca kā «augšāmcelšanās klēpis».
«Dārgie brāļi un māsas!
Vasarsvētku dienā Lieldienu laiks sasniedz savu piepildījumu. Lai izceltu šī pestīšanas notikuma vienotību, Evaņģēlijs mūs atkal aizved uz «nedēļas pirmo dienu» (sal. Jņ 20,19), uz to jauno dienu, kurā augšāmcēlušais Jēzus parādās saviem mācekļiem, rādot viņiem «rokas un sānu» (20). Kungs atklāj savu godības pilno miesu, Savas brūces – krustā sišanas rētas. Šīs ciešanu zīmes ir daiļrunīgākas par jebkuru runu. Tas, kurš bija miris, dzīvo mūžīgi.
Ieraugot Kungu, mācekļi atgriežas dzīvē: viņi bija ieslēgušies Augšistabā, baiļu pilni, taču Jēzus tur ieiet, neraugoties uz aizslēgtajām durvīm, un piepilda viņus ar prieku. Viņš iziet cauri mūsu nāvei un atver mūsu kapu. Savam žestam Kristus pievieno vārdus: «Miers jums!» (19); un dvesa uz mācekļiem Svēto Garu. Augšāmceltais ir dzīvības pilns: parādījis miesas dzīvību kā patiess cilvēks, Viņš dāvā Dieva dzīvību kā Tēva mīļotais Dēls, kurš kļuva par mūsu brāli un Pestītāju. Tajā pašā Augšistabā, kur Jēzus iedibināja jauno un mūžīgo derību, Viņš izlej Garu: Pēdējo vakariņu un nodevības vieta tiek pārveidota un tā no apustuļu noslēgšanās kapa kļūst par augšāmcelšanās klēpi visai Baznīcai. Tāpēc Vasarsvētki ir Lieldienu svētki un Kristus miesas svētki, kas žēlastības dēļ esam mēs paši.
Augšāmcēlušā Gars ir miera Gars. Lieldienās Kristus noslēdz mieru starp Dievu un cilvēci, un Svētais Gars to ielej mūsu sirdīs un izplata pasaulē. Šis miers rodas no piedošanas un ved uz piedošanu: tas sākas ar piedošanu, ko dāvā pats Jēzus, kurš tika nodots, notiesāts un krustā sists. Pārsteidzot mūs ar savu mīlestību, Viņš, augšāmcēlušais, saka: «Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti» (Jņ 20,23). Ar šiem vārdiem Jēzus mums uztic dievišķu darbu, jo tikai Dievs var piedot grēkus (sal. Mk 2,7). Šāda vara tiek dāvāta kā vispārējas samierināšanās zīme: Kungs izlej miera Garu no viena pasaules gala līdz otram, jo Tas, kurš visus ir atbrīvojis no nāves, neizslēdz nevienu. Svētais Gars ir Kungs un dod dzīvību jau kopš radīšanas sākuma, kad Viņš vēl lidinājās pār ūdeņiem (sal. Rad 1,2), un tagad, līdz ar cilvēces atpestīšanu, maina pasaules vēsturi: Vasarsvētki ir Jaunās Derības svētki, tas ir, derības starp Dievu un visām zemes tautām svētki. Kamēr rūkoņa no debesīm, vējš un uguns mēles Augšistabā atgādina senās Sinaja zīmes (sal. Apd 2,2), Dieva svētais likums tiek ierakstīts mūsu sirdīs, Svētais Gars iegravē to ar mīlestības burtiem Kristus miesā – Viņa miesā, kas ir Baznīca.
Šis likums ir miera kodekss: tas ir mīlestības divkāršais bauslis, par kuru Gars atgādina ar katru sirdspukstu. Tāpēc mēs ar savu sirdi mēs varam piesaukt: «Veni Sancte Spiritus» – «Nāc, Svētais Gars», jo Viņš mums ir dāvāts, mēs varam pēc Viņa ilgoties, jo Viņš mums ir apsolīts, mēs varam Viņu uzņemt, jo Viņš pats ir dvēseles maigais viesis.
Augšāmcēlušā Gars ir misijas Gars. «Kā Tēvs ir sūtījis mani,» saka Kungs, «tā arī es jūs sūtu» (Jņ 20,21). Tādējādi mēs tiekam iesaistīti Jēzus misijā: Tā misijā, kurš iziet no Dieva un atgriežas pie Dieva Gara spēkā, kas iziet no Tēva un Dēla, un kopā ar Viņiem tiek pielūgts un godināts, vienīgais Dievs. Svētais Gars ir Kristus dzīvā mīlestība, kas mūs pārpilda, mudina un atbalsta misijā (sal. 2Kor 5,14). Kamēr Viņš dod apustuļiem spēju izteikties dažādās valodās (sal. Apd 2,4), tas pats Gars māca cilvēcei pestīšanas vārdu. Tagad, kad apustuļi ir saņēmuši Augšāmcēlušā elpu sevī, šis pasludinājums nāk no viņu mutēm, tam ir Pētera un visu to, kas ir kopā ar viņu, balss. Tieši Vasarsvētku dienā apustuļi sāk sludināt Jēzu, krustā sisto un augšāmcēlušos: «Dieva lielie darbi» (Apd 2,11) rezumējas pestīšanā, kas sākas ar ticību. Patiesi, Svētā Gara pirmais darbs mūsos ir ticība, kurā mēs apliecinām: «Jēzus ir Kungs!» (1Kor 12,3). Šī ticība dzīvo un izpaužas katrā labā darbā, katrā žēlsirdības un tikuma aktā. Tādējādi Dieva darbs esam mēs, kas šodien esam ieradušies šeit no visām pasaules malām, aicināti pie Kunga galda, sapulcināti, lai klausītos Viņa vārdu, un sūtīti liecināt par to visām tautām.
Dārgie, mēs patiesi esam Evaņģēlija līdzdalībnieki: Baznīca ir tā galvenā varone, nevis tikai sargātāja. Ar Svētā Gara spēku mūsu sludināšana kļūst prieka un cerības pilna, jo mēs, tieši mēs, esam pasaules jaunums, pasaules gaisma un zemes sāls (sal. Mt 5,13-14). Protams, ne mūsu nopelnu vai privilēģiju dēļ, bet gan Kunga vārda dēļ, kas svētdara grēcinieku, dziedina spitālīgo un to, kurš Viņu noliedza, padara par apustuli. No vienas puses – mēs to skaidri redzam –, pastāv pārmaiņas, kas neatjauno pasauli, bet gan padara to vecu caur kļūdām un vardarbību. No otras puses, Svētais Gars apgaismo prātus un modina sirdīs jaunu dzīvības enerģiju. Tādā veidā Viņš pārveido vēsturi, atverot to pestīšanai, proti, dāvanai, ar kuru Kungs dalās ar visiem. Baznīcas misija apliecina šo dalīšanos, pārvēršot pasaules jucekli kopībā ar Dievu un vienotībā mūsu starpā.
Šī misija sākas ar patiesības par Dievu un cilvēku sludināšanu, jo Augšāmcēlušā Gars ir «Patiesības Gars» (Jņ 14,17). Pats Kungs mums to ir apsolījis, lūdzot vienotību savai Baznīcai – vienotību, kas balstās uz Dieva mīlestību. Gars, kas runāja caur praviešiem, vienmēr veicina vienotību patiesībā, jo tas mūsos rada izpratni, saskaņu un dzīves konsekvenci. Kā māca svētais Augustīns: «Svētais Gars vēlas, lai tā būtu Viņa klātbūtnes zīme» (269. sprediķis, 1): tā ir valodu dāvana, kas saprotamas vienīgajā ticība. Gars – mūsu Aizstāvis sargā mūs no visa, kas traucē šo saprašanos: no frakcionālisma, liekulības un modes tendencēm, kas aptumšo Evaņģēlija gaismu. Dieva dāvātā patiesība ir atbrīvojošs vārds visām tautām, vēstījums, kas no iekšienes pārveido katru kultūru.
Augšāmcēlušā Gars netiek izliets vienu reizi un uz visiem laikiem, bet gan pastāvīgi. Tāpat kā Euharistija ir Kristus dzīvā klātbūtne, kas mūs vienmēr baro, tā arī Svētais Gars iespiež savu zīmi Kristībā, kas mūs padara par kristiešiem; Iestiprināšanā, kas mūs veido par lieciniekiem; Ordinācijā, kas mūs ieceļ par Dieva tautas kalpiem un ganiem. Katrā sakramentā Viņš ir dator munerum (dāvanu devējs), svētuma avots, kas pavairo dāvanas un harizmas lūgšanā, žēlsirdības darbos un Dieva Vārda studēšanā. Kā māca apustulis Pāvils: «Ikvienam tiek dota Gara izpausme kopējam labumam» (1Kor 12,7). Tieši tāpēc mēs esam Baznīca, viena miesa, kas dzīvo no Dieva un kalpo pasaulei. Pateicoties Garam, mēs varam nest visiem patiesu mieru, proti, pašu Jēzu Kristu.
Dārgie, šodien dedzīgi lūgsim, lai augšāmcēlušā Kristus Gars mūs pasargā no kara ļaunuma, ko uzvar nevis kāda lielvalsts, bet mīlestības Visvarenība. Lūgsim, lai Viņš atbrīvo cilvēci no nabadzības, ko izglābj nevis bagātības, bet neizsmeļama dāvana. Lūgsim, lai Viņš dziedina grēka brūces tās pestīšanas dēļ, kas pasludināta visām tautām Jēzus vārdā. Lai žēlastību, kas deva apustuļiem drosmi, Viņš dāvā to arī mums, šodien un vienmēr, ar Jaunavas Marijas, Baznīcas Mātes, aizbildniecību.
Teksts: Silvija Krivteža – Vatikāns, foto: @Vatican Media
