“Celies un ej! Tava ticība tevi ir glābusi” (Lk 17, 19)

Jēzus tikšanās ar desmit spitālīgajiem, par ko stāstīts svētā Lūkas evaņģēlijā (sal. Lk 17, 11-19), un it īpaši vārdi, ar kuriem Kungs vēršas pie viena no viņiem: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir glābusi” (p. 19), mums palīdz apzināties to, cik svarīga ir ticība tiem, kas tuvojas Kungam, nesot ciešanu un slimības nastu. Tiekoties ar Viņu, šie cilvēki var patiesi piedzīvot, ka tas, kurš tic, nekad nav viens! Patiešām, Dievs caur savu Dēlu mūs nepamet mūsu sāpēs un ciešanās, bet ir mums tuvu, palīdz mums tās panest un vēlas mūs dziedināt mūsu sirds dziļumos (sal. Mk 2, 1-12).

Tā spitālīgā ticība, kurš vienīgais, redzot, ka ir izdziedināts, patiesi izbrīnīts un prieka pilns, atšķirībā no pārējiem tūlīt pat devās atpakaļ pie Jēzus, lai Viņam pateiktos, ļauj mums ieraudzīt to, ka atgūtā veselība ir zīme kaut kam vērtīgākam nekā tikai fiziskā veselība, tā ir zīme pestīšanai, ko Dievs mums caur Kristu dod; tā tiek izteikta Jēzus vārdos: Tava ticība tevi ir glābusi. Viņš, kurš ciešanās un slimībā lūdz Kungu, ir pārliecināts, ka Dieva mīlestība viņu nekad neatstās, un tāpat arī Baznīcas mīlestība, kas ir Kunga pestīšanas darba turpinājums laikā, nekad nepievils. Fiziska dziedināšana, dziļākas pestīšanas ārēja izpausme, tādējādi parāda to, cik Kungam svarīgs ir cilvēks kopumā, ar dvēseli un miesu. Tādēļ katrs sakraments izpauž un padara klātesošu paša Dieva tuvumu, kurš pilnīgi nesavtīgi “pieskaras mums caur materiālām lietām … kuras Viņš izmanto, padarot par instrumentiem, lai mēs varētu satikties ar Viņu” (Sprediķis, Hrizmas Sv. Mise , 2010. gada 1. aprīlis). “Vienotība starp radīšanu un pestīšanu ir padarīta redzama. Sakramenti ir mūsu ticības miesīgais ietērps, kas aptver visu cilvēku – gan miesu, gan dvēseli.” (Sprediķis, Hrizmas Sv. Mise , 2011. gada 21. aprīlis)

Baznīcas galvenais uzdevums, protams, ir sludināt Dieva valstību, “bet pašai sludināšanai ir jābūt dziedinošam procesam: „dziedināt satriektās sirdis” (Is 61, 1)” (turpat), saskaņā ar uzdevumu, ko Jēzus uzticēja saviem mācekļiem (sal. Lk 9, 1-2; Mt 10, 1,5-14; Mk 6, 7-13). Saikne starp fizisko veselību un dvēseles ievainojumu dziedināšanu tādējādi mums palīdz labāk izprast “dziedināšanas sakramentus”.

2. Gandarīšanas sakraments bieži ir bijis Baznīcas ganu pārdomu centrā, īpaši dēļ tā lielās nozīmības kristieša dzīves ceļojumā, jo “Gandarīšanas sakramenta iedarbīgums pastāv tajā, ka mūsos tiek atjaunota Dieva žēlastība un mēs atkal esam vienoti ar Viņu vispilnīgākajā draudzībā” (Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1468). Baznīca, turpinot sludināt Jēzus vēsti par piedošanu un izlīgumu, nekad nepārstāj aicināt visu cilvēci atgriezties un ticēt Evaņģēlijam. Tā padara par savu apustuļa Pāvila aicinājumu: “Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties samierināties ar Dievu!” (2 Kor 5,20) Jēzus savas dzīves laikā sludināja un ļāva caur Sevi darboties Tēva žēlsirdībai. Viņš nāca nevis tiesāt, bet piedot un glābt, nest cerību visdziļākajā ciešanu un grēku tumsā un dot mūžīgo dzīvi; līdz ar to Gandarīšanas sakramentā, “ārstēšanā ar grēksūdzi”, grēka pieredze neieved izmisumā, bet sastopas ar Mīlestību, kas piedod un pārveido (sal. Jānis Pāvils II, Pēcsinodālais apustuliskais pamudinājums Reconciliatio et Paenitentia, 31).

Dievs, “bagāts žēlsirdībā” (Ef 2, 4), līdzīgi kā tēvs Evaņģēlija līdzībā (sal. Lk 15, 11-32), nenoslēdz Savu sirdi nevienam no Saviem bērniem, bet gaida viņus, meklē viņus, aizsniedz viņus tur, kur viņu atsacīšanās no vienotības tos iesloga izolācijā un sašķeltībā, un aicina pulcēties ap galdu piedošanas un izlīguma mielasta priekā. Ciešanu laiks, kurā varētu būt kārdinājums ļauties mazdūšībai un bezcerībai, tādējādi var tikt pārveidots par žēlastības laiku, kurā atgriezties pie savas būtības un līdzīgi kā pazudušais dēls līdzībā, no jauna pārdomāt savu dzīvi, atpazīstot tās kļūdas un trūkumus, izjust ilgas pēc Tēva apskāviena, un no jauna izvēlēties ceļu uz Viņa mājām. Viņš savā lielajā mīlestībā vienmēr un visur ir nomodā par mūsu dzīvi un gaida uz mums, lai katram bērnam, kas pie Viņa atgriežas, sniegtu pilnīga izlīguma un prieka dāvanu.

3. Lasot Evaņģēlijus, skaidri redzams ir tas, ka Jēzus vienmēr izrādīja īpašu uzmanību slimajiem. Viņš ne tikai izsūtīja mācekļus, lai viņi dziedinātu slimos (sal. Mt 10, 8; Lk 9, 2; 10, 9), bet arī iedibināja īpašu viņiem domātu sakramentu: slimnieku svaidīšanu. Jēkaba vēstule liecina par šī sakramenta esamību jau pirmajā kristiešu kopienā (sal. Jk 5,14-16) – ar slimnieku svaidīšanu, kuru pavada prezbiteru lūgšana, visa Baznīca uztic slimniekus Kungam, kurš ir cietis un paaugstināts godībā, lai Viņš atvieglo viņu ciešanas un viņus glābj; patiesi, tā mudina viņus garīgi savienoties ar Kristus ciešanām un nāvi, lai tādējādi vairotu Dieva tautas labumu.

Šis sakraments mūs vedina pārdomāt Olīvkalna divējādo noslēpumu; šajā kalnā Jēzu dramatiski konfrontēja Tēva norādītais ciešanu ceļš kā mīlestības augstākā virsotne, kuru Viņš pieņēma. Šajā pārbaudījumu brīdī Viņš ir vidutājs, “izturot, uzņemoties uz sevis pasaules ciešanas un sāpes, pārveidojot tās kliedzienā Dievam, nesot tās Dieva acu priekšā, ieliekot tās Dieva rokās un tādējādi tās patiešām izciešot līdz pestīšanas brīdim” (Lectio Divina, Tikšanās ar Romas draudžu priesteriem 2010. gada 18. februārī) . Bet “Olīvdārzs ir arī vieta, no kuras Viņš uzkāpa Debesīs pie Tēva, un tāpēc tā ir pestīšanas vieta… Šis divējādais Olīvkalna noslēpums vienmēr darbojas arī Baznīcas sakramentālajā eļļā… Dieva labestības zīmē, kas mums pieskaras.” (Sprediķis, Hrizmas Sv. Mise, 2010. gada 1. aprīlis). Slimnieku svaidīšanā eļļa – sakramenta matērija – mums tiek piedāvāta “kā Dieva zāles … kas tagad, šajā brīdī mums apliecina Viņa labestību, dodot spēku un mierinājumu, bet vienlaikus neatkarīgi no slimības mūsu domas virza uz galīgo dziedināšanu, augšāmcelšanos” (sal. Jk 5,14)” (turpat).

Šim sakramentam būtu jāpiešķir lielāka loma gan teoloģiskās pārdomās, gan pastorālajā kalpošanā slimniekiem. Pienācīgi novērtējot liturģisko lūgšanu saturu, kuras ir piemērotas dažādām ar slimību saistītām dzīves situācijām, un ne tikai tādām, kad cilvēks ir dzīves noslēgumā (sal. Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1514), Slimnieku svaidīšanu nevajadzētu uzskatīt par gandrīz vai „mazākas nozīmes sakramentu” salīdzinājumā ar citiem. Uzmanība un pastorāla slimnieku aprūpe no vienas puses ir Dieva maiguma izpausme pret tiem, kas cieš, bet no otras puses garīgi bagātina priesterus un arī visu kristiešu kopienu, jo viss, kas ir darīts vismazākajiem, ir darīts pašam Jēzum (sal. Mt 25, 40).

4. Attiecībā uz “dziedināšanas sakramentiem”, svētais Augustīns apliecina: “Dievs dziedina visas tavas vainas. Nebīsties, jo visas Tavas vainas tiks dziedinātas… Tev tikai jāļauj Viņam sevi dziedināt un nav jāatgrūž Viņa rokas” (102. psalma skaidrojums, 5; PL 36, 1319-1320). Tie ir vērtīgi Dieva žēlastības instrumenti, kas slimniekam vai slimniecei palīdz pilnīgāk nekā jebkad agrāk iemiesot sevī Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Uzsverot šo divu sakramentu nozīmi, es gribētu norādīt arī uz Euharistijas svarīgumu. Pieņemta slimības laikā, tā sevišķā veidā veicina to, lai šāda pārveide notiktu, vienojot cilvēku, kurš pieņem Kristus Miesu un Asinis, ar upuri, kurā Viņš atdeva pats sevi Tēvam visu glābšanai. Visai ekleziālajai kopienai un īpaši draudzēm vajadzētu pielikt pūles, lai cilvēkiem, kuri veselības un vecuma dēļ nespēj doties uz dievkalpojuma norises vietu, nodrošinātu iespēju bieži pieņemt Svēto Komūniju. Tādējādi šiem brāļiem un māsām tiek piedāvāta iespēja stiprināt savas attiecības ar krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu, un, veltot savas dzīves Kristus mīlestībai, piedalīties pašā Baznīcas misijā. Raugoties no tāda viedokļa, ir svarīgi, lai priesteri, kas kalpo slimnīcās, pansionātos un apmeklē slimniekus mājās, uzskatītu sevi par patiesiem „’slimnieku kalpiem’, Kristus līdzjūtības zīmi un instrumentiem, kam jāaizsniedz ikviens cilvēks, kurš cieš” (Vēstījums XVIII Pasaules slimnieku dienai, 2009. gada 22. novembris).

Salīdzināšanās ar Kristus pashālo noslēpumu, kas iespējama arī īstenojot garīgās Komūnijas praksi, iegūst īpašu nozīmi, kad Euharistija tiek sniegta un pieņemta kā Ceļa maize (Viaticum). Šajā dzīves posmā šie Kunga vārdi: “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā” (Jņ 6,54) jo lielākā mērā pauž to, ka: Euharistija, īpaši kā Ceļa maize, – saskaņā ar svētā Ignācija no Antiohijas definīciju – ir “nemirstības zāles, līdzeklis pret nāvi” (Vēstule efeziešiem, 20: PG 5, 661); sakraments pārejai no nāves uz dzīvību, no šīs pasaules pie Tēva, kurš ikvienu gaida debesu Jeruzalemē.

5. Divdesmitās Pasaules slimnieku dienas vēstījuma temats “Celies un ej! Tava ticība tevi ir glābusi” sasaucas arī ar tuvojošos Ticības gadu, kas sāksies 2012. gada 11. oktobrī un ir daudzsološa un vērtīga iespēja no jauna atklāt ticības spēku un skaistumu, dziļāk iepazīt tās būtību un liecināt par to ikdienas dzīvē (sal. Apustuliskā vēstule Porta Fidei , 2011. gada 11. oktobris). Es vēlos iedrošināt slimniekus un cietējus vienmēr tverties pie drošā ticības enkura, to stiprinot ar ieklausīšanos Dieva Vārdā, personīgo lūgšanu un sakramentiem, vienlaikus aicinot dvēseļu ganus būt vairāk gataviem tos sniegt slimniekiem. Sekojot Labā Gana piemēram un kā viņiem uzticēto ganāmpulku ganītājiem, priesteriem vajadzētu būt prieka pilniem, uzmanīgiem pret vājākajiem, nabadzīgākajiem un grēciniekiem, paužot Dieva bezgalīgo žēlsirdību ar iedrošinošiem cerības vārdiem (sal. Svētais Augustīns, Vēstule 95, 1: PL 33, 351-352).

Vēlos no jauna paust savu un Baznīcas pateicību visiem tiem, kas strādā veselības aprūpes jomā, un ģimenēm, kas savos tuviniekos saskata Kunga Jēzus ciešanu pārņemto vaigu, jo ar savu profesionālo kompetenci un klusējot, bieži pat neminot Kristus vārdu, viņi par Viņu liecina konkrētā veidā (sal. Sprediķis, Hrizmas Svētā Mise, 2011. gada 21. aprīlis).

Mēs paļāvībā uzlūkojam Mariju, žēlsirdības un veselības māti slimajiem, un lūdzamies, lai mātišķā līdzjūtība, ko viņa parādīja, stāvot blakus savam uz krusta mirstošajam Dēlam, uztur ticību un cerību un pavada ikvienu slimnieku un cietēju ceļā uz miesas un gara ievainojumu dziedināšanu!

Es apsolu jūs visus pieminēt savās lūgšanās un dodu ikvienam no jums īpašu apustulisko svētību.

Vatikānā, 2011. gada 20. novembrī, Kristus Karaļa svētkos.