Vissvētās Jēzus Sirds svētkos Baznīca atzīmē Pasaules lūgšanu dienu par priesteriem, ko 1995. gadā iedibināja pāvests Jānis Pāvils II. Svētums ir līdzdalība Kristus mīlestības noslēpumā, – vēstījumā priesteriem raksta pāvests Leons XIV.
Dienā, kad Baznīca kontemplē Kristus caurdurto Sirdi, kas ir neizsmeļams miera un vienotības avots cilvēcei, es vēršos vispirms pie sevis un pēc tam pie jums ar vārdiem, ko Dievs bija teicis Izraēļa tautai: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts, Kungs, jūsu Dievs!” (Lev 19,2; 1 Pēt. 1,16). Dieva aicinājums uz svētumu caurvij vēsturi un tas ir veltīts katram ticīgajam un īpašā veidā mums, priesteriem. Svētums nav viena no daudzām iespējām vai abstrakts ideāls: tas skar ikviena cilvēka identitāti, kas vēlas piedalīties augšāmcēlušā Kristus dzīvē, – vēstījumā raksta pāvests.
Svētums ir līdzdalība Kristus noslēpumā
Dievs aicina mūs būt svētiem, jo Viņš ir svēts. Mums, dārgie brāļi, šis aicinājums ir īpaši svarīgs. Kungs apsolīja: “Es jums došu ganus pēc savas sirds, lai tie jūs barotu ar sapratni un apdomību” (Jer 3,15). Svētums ir uzticēšanās Dievam un ļaušanās Svētā Gara pārveidošanai. Tomēr tieši šeit atklājas priesteriskās dzīves paradokss: mēs esam aicināti piedalīties paša Dieva svētumā, tomēr šo dārgumu nesam māla traukos (2 Kor 4,7). Mēs esam ierobežoti un nepilnīgi, bieži vien esam vāji un noguruši, sāp ievainojumi. Kā cilvēka sirds, tik trausla un ievainojama, var atbildēt uz tik cēlu aicinājumu? Priesteris dzīvo spriedzē, bet viņš zina, kur meklēt patieso mieru: Jēzus Sirds brūcē.
Vienotības ceļš
Mūsu sirds vienotība ar Kristus Sirdi ir pieredze, kas nav paredzēta tikai dažiem izredzētajiem, bet gan sakramentāls, euharistisks ceļš, kas ir ejams ikdienas dzīvē. Dārgie brāļi, caur Ordinācijas sakramentu mēs esam pielīdzināti Kristum, bet mums pastāvīgi jāatjauno sevī žēlastības dāvana caur ikdienas Euharistijas svinēšanu, lūgšanu, Dieva Vārda meditāciju un pazemīgu kalpošanu saviem brāļiem un māsām. Paliksim vienoti ar Kristu it visā: tajā, ko mēs darām, un tajā, kas ar mums notiek katru dienu. Mūsu cilvēcībā nav atsevišķu telpu. Lūgšana, kalpošana, attiecības, nogurums, prieki un neveiksmes, un pat šķietami zaudēts laiks vai mīlestība, kas šķiet izšķērdēta – tas viss kļūst par priviliģētu vietu Dieva atklāsmei un Viņa bezgalīgajai mīlestībai, – skaidro Svētais tēvs.
Priesteris ar vienkāršu un tīru sirdi ir cilvēks, kurš ir žēlsirdīgs, uzticīgs pārbaudījumos un priecīgs atdot sevi kā dāvanu citiem. Pasaulei ir ļoti vajadzīgi priesteri, kas piedāvā ne tikai vārdus vai programmas, bet arī dzīvu liecību par samierinātu sirdi, izplatot Kristus svētuma saldo smaržu. Patiesa priesteriskā dzīve, kas atbilst Jēzus Sirdij, ir ticama vienotības, miera un žēlsirdības zīme. Tādā veidā šķelšanās un baiļu iezīmētā laikmetā mēs varam būt miera celtnieki, liecinieki Labā Gana maigumam, kurš spēj sapulcināt izklīdinātos un dziedināt ievainotos. Tad mūsu dedzība nav nemiers, bet bagātīga mīlestības izliešanās – “ekstāze, izejas ceļš, dāvana, tikšanās” (Francisks, enciklika Dilexit nos, 28).
Kristus Sirds ir svēto sirds
Atbilde aicinājumam uz svētumu nav askētisma un pilnības centieni – lai gan tas joprojām ir nepieciešams –, bet uzticēšanās mīlestībai, kas atklāta caurdurtajā Jēzus Sirdī. Apustulis Jānis ļauj mums apdomāt krustā sistā atvērto sānu (Jņ 19, 34), kurā Dievs pilnībā atklāj, uz kā balstās Dieva svētums. Tas balstās nevis uz nošķirtas pilnības, bet mīlestībā, kas sevi atdot tik tālu, ka ļauj sevi ievainot, un tādējādi kļūst par žēlsirdības un dzīvības avotu. Jēzus Svētā Sirds per excellence ir Dieva mīlestības ikona: mīlestības, kas spēj pārvērst sāpes žēlastībā un ciešanas cerībā.
Vissvētā Jēzus Sirds ir “vieta”, kur svētums atklājas kā tuvība un maigums. Tādēļ priestera svētums var izpausties pazemīgā un drosmīgā tuvībā, būt priekš visiem un kopā ar visiem, turot ganāmpulka durvis vaļā, lai daudzi varētu ienākt un atrast ganības un atpūtu (sal. Jņ 10, 9). Tāpēc mums ir nepieciešamas attiecības ar Dievu, kas mūs neattālina no cilvēkiem, bet padara mūs tuvus visiem; attiecības, kas veido pacietīgas, maigas sirdis, kas spēj būt līdzjūtīgas un spējīgas klausīties. Tādā veidā, caur mūsu nepilnīgās sirds vienotību ar caurdurto Jēzus Sirdi, tiek realizēts mūsu svētuma ceļš. Mēs vairs nedzīvojam, bet Kristus dzīvo mūsos (Gal 2,20). Šādu svētumu nevar piedzīvot vienatnē. Rūpējieties par priesteru brālību, uzklausiet un atbalstiet viens otru! Priesteris, kurš izolējas, lēnām izdeg, bet priesteris, kurš staigā kopā ar saviem brāļiem, garīgi aug. Svētais Augustīns aicina: “Izvairīsimies no tumsas. Bet kā varam izvairīties? Ja mīlēsim savus brāļus. Bet kā varam izrādīt brālīgu mīlestību? Ja stiprināsim vienotību un sargāsim mīlestību” (Epist. I. ad Parthos II, 3).
Dārgie priesteri, katru dienu Kristus Sirds priekšā atjaunojiet savu “lūk, es esmu!” Atdodiet visu sevi Viņam, lai jūs spētu mīlēt Viņa tautu ar tādu pašu mīlestību, ar kādu Viņš mīl. Un ar prieku atcerieties svētā Jāņa Vianeja no Arsas vārdus: “Priesterība ir Jēzus Sirds mīlestība” (sal. Benedikts XVI, Vēstule priesteru gada sākumam 2009. gada 16. jūnijs). Šī mīlestība ir solījums un garantija, ka neviens no mums netiks zaudēts, ja viss, kas mēs esam, tiks dāvāts un upurēts. Katru no jums es uzticu Jaunavai Marijai, priesteru Mātei, lai viņa, kura savā sirdī glabāja Dēla noslēpumu, palīdz mums sargāt un ļaut Viņa Sirdij pukstēt mūsos.
Pāvesta Leona XIV vēstījums priesteriem datēts ar 2026. gada 12. jūniju.
Teksts: Silvija Krivteža – Vatikāns, foto: @Vatican Media
