2011. gada 15. maijs – Lieldienu laika ceturtā svētdiena
Aicinājumu atklāšanas sekmēšana vietējā Baznīcā
Dārgie brāļi un māsas!
Pasaules 48. lūgšanu diena par aicinājumiem tiek svinēta 2011. gada 15. maijā – Lieldienu laika ceturtajā svētdienā, kad esam aicināti pārdomāt tematu “Aicinājumu atklāšanas sekmēšana vietējā Baznīcā”. Pirms septiņdesmit gadiem godājamais Pijs XII nodibināja Pontifikālo biroju priesteru aicinājumiem. Līdzīgus birojus, kurus vada gan priesteri, gan ticīgie laji, vēlāk nodibināja bīskapi daudzās diacēzēs, it kā atbildot uz Labā Gana aicinājumu, kurš ,”kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”, teica: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.” (Mt 9:36-38).
Iedvesmas avots aicinājumu uzmanīgas iedrošināšanas un atbalstīšanas darbam ir tās Evaņģēlija vietas, kurās Jēzus aicina savus mācekļus viņam sekot un apmāca tos ar mīlestību un rūpību. Mums būtu jāpievērš uzmanība veidam, kādā Jēzus aicināja savus tuvākos sabiedrotos sludināt Dieva Valstību (sal. ar Lk 10:9). Pirmkārt, ir skaidrs, ka pirmā lieta, ko Viņš darīja, ir – Viņš lūdzās par tiem: pirms tos aicināt, Jēzus pavadīja nakti viens pats lūgšanā, uzklausot Tēva gribu (sal. ar Lk 6:12), iekšēji atbrīvojoties no pasaulīgām rūpēm. Mācekļu aicinājums izrietēja no Jēzus intīmās sarunas ar Tēvu. Aicinājumi uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi vispirms un galvenokārt izriet no pastāvīgas saskares ar dzīvo Dievu un no nepārtrauktas lūgšanas “Pļaujas kungam” gan draudžu kopienās, gan kristiešu ģimenēs un grupās, kas ir īpaši izveidotas, lai lūgtos par aicinājumiem.
Savas sabiedriskās dzīves sākumā Kungs aizcināja dažus zvejniekus Galilejas jūras krastā: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mat 4:19). Viņš atklāja tiem savu mesiānisko uzdevumu caur daudzām “zīmēm”, kuras parādīja viņa mīlestību uz cilvēci un Tēva želsirdības dāvanu. Vārdos un ar savu dzīves veidu viņš sagatavoja tos sava pestījošā darba izpildei. Visbeidzot, “zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva” (Jņ 13:1), Viņš tiem uzticēja savas nāves un augšāmcelšanās atceri un, pirms tika uzņemts debesīs, Viņš tos sūtīja pasaulē ar uzdevumu: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mt 28:19).
Jēzus aicina izaicinoši un iedrošinoši: “Seko man!”. Viņš tos aicina kļūt par saviem draugiem, uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un dzīvot kopā ar viņu. Viņš tiem māca būt uzticīgiem Dievam un tā valstībai saskaņā ar Evaņģēlija likumiem: “ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jņ 12:24). Viņš tos aicina pamest savus šauros plānus un pašpietiekamību, lai mestos citā gribā – Dieva gribā – un ļautos tās vadībai. Viņš tiem sniedz brālīguma pieredzi, kas dzimst no pilnīgas atvērtības Dievam (sal. ar Mat 12:49-50) un kas kļūst par Jēzus kopienas raksturiezīmi: “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ 13:35).
Mūsdienās sekot Kristum nav mazāks izaicinājums. Tas nozīmē fiksēt skatienu uz Jēzu, pietuvoties Viņam, klausīties Viņa vārdā un satikt viņu sakramantos; tas nozīmē iemācīties pakļaut savu gribu viņējai. Tas prasa Baznīcas kompetento iestāžu vadībā patiesu visu to personu apmācību, kas gatavojas priesterībai vai konsekrētai dzīvei. Kungs jebkurā cilvēka dzīves stadijā var pasaukt piedalīties savā misijā un kalpot Baznīcai priesterībā un konsekrētā dzīvē. Baznīca tiek aicināta “glabāt šo dāvanu, novērtēt un mīlēt to. Tā ir atbildīga par priesteru aicinājumu rašanos un attīstību” (Jānis Pāvils II, Pēc-sinodes apustuliskā eksortācija Pastores Dobo Vobis, 41.p.). It īpaši mūsdienās, kad Kunga balss šķietami ir noslīkusi “citu balsu jūrā” un Viņa sekošanas aicinājums – katra paša dzīves dāvanas svarīgumā, katram kristietim, katram Baznīcas loceklim tas šķiet ļoti grūti, jo visu laiku ir jābūt atbildīgam par aicinājumu veicināšanu. Ir svarīgi iedrošināt un atbalstīt tos, kuri parāda skaidras aicinājuma uz priesterību un reliģisku kosekrāciju pazīmes, un palīdzēt viņiem sajust visas kopienas siltumu brīdī, kad viņi atbild ar “jā” Dievam un Baznīcai. Es viņus iedrošinu ar tiem pašiem vārdiem, kurus es teicu tiem, kas jau ir izvēlējušies iestāties seminārā: “jūs esat izdarījuši labu lietu. Jo cilvēkiem vienmēr vajadzēs Dievu, pat tehniskā laikmetā un globalizācijas iezīmētajā pasaulē: viņiem vienmēr vajadzēs Dievu, kurš ir atklājies Jēzu Kristū, Dievu, kurš mūs pulcē kopā universālajā Baznīcā, lai mēs kopā ar Viņu un Viņā mācītos dzīves patieso jēgu un lai mēs saglabātu un piemērotu patiesas cilvēces standartus” (Vēstule semināristiem, 2010. gada 8. oktobris).
Ir svarīgi, lai katra vietējā Baznīca kļūtu jūtīgāka un uzmanīgāka pret aicinājumu pastorālo aprūpi, palīdzot bērniem un it īpaši jauniešiem jebkurā ģimenes līmenī, draudzei un apvienībām – kā Jēzus to darīja attiecībā pret saviem mācekļiem ¬- patiesi un pilnjūtīgi sadraudzēties ar Kungu, to kultivējot caur personīgām un liturģiskām lūgšanām; iepazīt Svētos Rakstus un līdz ar to uzmanīgi ieklausīties Dieva Vārdā, nesot augļus; saprast, ka ieiešana Dieva gribā neapspiež un neiznīcina personu, bet tieši pretēji – noved pie visdziļākās patiesības ieraudzīšanas attiecībā uz sevi; un visbeidzot – būt dāsniem un brālīgiem attiecībās ar citiem cilvēkiem, jo tikai esot atvērtiem Dieva mīlestībai, mēs spējam atklāt patiesu prieku un mūsu cerību piepildījumu. “Sekmēt aicinājumu atklāšanos vietējā Baznīcā” nozīmē uzmanīgi un ar atbilstošu rūpību par aicinājumiem uzdrošināties norādīt uz šo izaicinošo ceļu – kā sekot Kristum, jo tas ir ļoti nozīmīgs un var aptvert vienas personas visu dzīvi.
Es īpaši vēršos pie jums, dārgie brāļi bīskapi. Lai nodrošinātu jūsu pestījošās misijas Kristū turpinātību un izaugsmi, jums ir “jāveicina priesterības un reliģiskos aicinājumus cik vien iespējams, un it īpaši jums jāinteresējas par misionāru aicinājumiem” (Christus Dominus, 15.p.). Kungam vajag, lai jūs ar viņu sadarbotos, nodrošinot, ka šis uzaicinājums sasniedz to cilvēku sirdis, kurus viņš ir izvēlējies. Uzmanīgi izvēlieties personas, kas strādā Diecēzes aicinājumu birojā, kas ir vērtīgs līdzeklis pastorālai aicinājumu aprūpes veicināšanai un organizēšanai, un lūgšanai, kura ir šī darba pamatā un nodrošina tā efektivitāti. Es gribētu jums, dārgie brāļi bīskapi, atgādināt arī par universālās Baznīcas rūpēm par vienlīdzīgu priesteru sadali pasaulē. Jūsu atvērtība diecēzes, kurā tiek piedzīvots aicinājumu trūkums, vajadzībām kļūs par Dieva svētību jūsu kopienām un par priesteriskās kalpošanas, kurā žēlsirdīgi tiek ņemtas vērā visas Baznīcas vajadzības, zīmi ticīgajiem.
Otrais Vatikāna Koncils mums skaidri atgādināja, ka “aicinājumu veicināšanas pienākums ir visai kristiešu kopienai, kurai tas ir jāpilda galvenokārt ar pilnībā kristīgu dzīvi” (Optatam Totius, 2. p.). Vēl es vēlos īpaši atzīmēt un iedrošināt tos, kuri dažādos veidos strādā cieši kopā ar priesteriem viņu draudzēs. It īpaši es vēršos pie tiem, kas īpašā veidā sniedz ieguldījumu aicinājumu pastorālajā aprūpē: priesteriem, ģimenēm, katehētiem un draudzes grupu vadītājiem. Es lūdzu priesterus liecināt par kopību ar savu bīskapu un saviem līdz-priesteriem, tādējādi nodrošinot auglīgu augsni aicinājuma uz priesterību sēklai. Lai ģimenēm “būtu ticības un mīlestības gars un pienākuma apziņa” (Optatam Totius, 2. p.), kura var palīdzēt bērniem augstsirdīgi pieņemt aicinājumu uz priesterību un reliģisko dzīvi. Lai katehēti un katolisko grupu un Baznīcas kustību līderi, kuri ir pārliecināti par savu apmācības uzdevumu, cenšas “vadīt jauniešus, kuri tiem ir uzticēti, lai tie atpazītu un brīvi pieņemtu dievišķo aicinājumu” (ibid.).
Dārgie brāļi un māsas, jūsu apņemšanās veicināt aicinājumus un rūpēties par tiem kļūst ļoti nozīmīga un pastorāli ietekmīga, ja to īsteno Baznīcas vienotībā un komūnijas kalpošanā. Šī iemesla dēļ katrs brīdis Baznīcas kopienas dzīvē – katehēze, apmācību tikšanās, svētceļojumi – var būt nozīmīga iespēja Dieva Tautas un it īpaši bērnu un jauniešu ieinteresētības uzmodināšanai, Baznīcas piederības sajūtas sekmēšanai un atbildības par priesterības un reliģiskās dzīves aicinājuma pieņemšanu ar brīvu un informētu lēmumu veicināšanai.
Spēja sekmēt aicinājumu atklāšanos ir vietējās Baznīcas dzīvīguma pazīme. Lūgsim Jaunavas Marijas palīdzību ar ticību un neatlaidību, lai caur tās piemēru Dieva pestīšanas plāna pieņemšanā un Viņas spēcīgajām lūgšanām katra kopiena kļūst vairāk atvērta teikt “jā” vārdu Kungam, kurš nepārtraukti aicina jaunus pļāvējus savā laukā. Ar šādu cerību es sirsnīgi sniedzu jums savu apustulisko svētību.
Vatikāns, 2010. gada 15. novembrī
BENEDICTUS PP. XVI
