15.augustā, ar svinīgu Svēto Misi un procesiju Aglonā noslēdzās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku svinības. Šo dievkalpojumu celebrēja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Georgs Gensvains.
Turpinājumā pilns viņa uzrunas teksta tulkojums.
Ekselences, godājamie brāļi priesterības un diakonāta kalpojumā, dārgie brāļi un māsas Kristū!
1950. gada 1. novembrī pāvests Pijs XII pasludināja par ticības dogmu, ka Jaunava Marija „ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesu godībā”. Šī ticības patiesība bija pazīstama Baznīcas Tradīcijā un gadsimtu gaitā bija kļuvusi par īpaši nozīmīgu Kristus Mātes godināšanas aspektu. Tieši liturģiskā godināšana kļuva par virzītājspēku, kas noveda pie šīs ticības patiesības formulēšanas: dogma ir kā slavas un pagodinājuma apliecinājums Vissvētākajai Jaunavai. Tas izriet arī no pašas apustuliskās konstitūcijas teksta, kurā sacīts, ka dogma tiek pasludināta „par godu Dēlam, Mātes pagodināšanai un visas Baznīcas priekam”. Tādējādi dogmatiskā veidā tika izteikts tas, ko Dieva tauta savā liturģijā un dievbijībā jau bija svinējusi kā visaugstāko un paliekošo Marijas pagodinājumu: Marijas Debesīs uzņemšanas pasludināšana atklājas drīzāk kā ticības izpausme liturģijā.
Šodien dzirdētajā Evaņģēlijā pati Marija pravietiski izsaka vārdus, kas mūs ved šajā virzienā. Viņa saka: „No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes” (Lk 1,48). Tas ir pravietojums visai Baznīcas vēsturei. Šie Magnificat vārdi norāda, ka Vissvētākās Jaunavas, Dieva Mātes, kura ir cieši vienota ar savu Dēlu Kristu, godināšana attiecas uz Baznīcu visos laikos un visās vietās.
Evaņģēlista pierakstītie vārdi ļauj saprast, ka Marijas godināšana pastāvēja jau svētā Lūkasa laikā un ka viņš to uzskatīja par kristīgās kopienas pienākumu un uzdevumu visās paaudzēs. Marijas vārdi apliecina, ka Baznīcas pienākums pieminēt Dievmātes diženumu ir mūsu ticības bagātināšana. Tādēļ šie svētki ir aicinājums slavēt Dievu un uzlūkot Dievmātes diženumu, jo to, kas ir Dievs, mēs iepazīstam Viņa svēto sejās.
Bet kādēļ Marija tiek pagodināta, uzņemot viņu Debesīs? Svētais Lūkass Marijas paaugstināšanas un godināšanas pamatu saskata Elizabetes vārdos: „Svētīga tā, kas ticēja” (Lk 1,45). Un Magnificat — šī dziesma dzīvajam Dievam, kurš darbojas vēsturē, — ir ticības un mīlestības himna, kas izplūst no Jaunavas sirds. Viņa dzīvoja priekšzīmīgā uzticībā un savas sirds dziļumos glabāja vārdus, kurus Dievs bija sacījis savai tautai, kā arī Ābrahamam, Īzakam un Jēkabam dotos apsolījumus, Viņa darīja tos par savas lūgšanas saturu: Magnificat dziedājumā Dieva Vārds bija kļuvis par Marijas vārdu, par gaismekli viņas ceļā, darot viņu gatavu savā klēpī uzņemt arī iemiesoto Dieva Vārdu. Šodienas Evaņģēlijs atgādina par Dieva klātbūtni vēsturē un pašā notikumu gaitā; tajā īpaši saskatāma atsauce uz Otro Samuēla grāmatu, kurā Dāvids pārved svēto Derības šķirstu. Evaņģēlista veidotā paralēle ir skaidra: Marija, kura gaida sava Dēla Jēzus piedzimšanu, ir svētais Derības šķirsts, kas sevī nes Dieva klātbūtni — klātbūtni, kura ir mierinājuma un pilnīga prieka avots. Jānis līksmībā sakustas Elizabetes miesās gluži tāpat, kā Dāvids dejoja Derības šķirsta priekšā. Marija ir Dieva „apmeklējums”, kas rada prieku. Zaharijs savā slavas dziesmā to izteiks pavisam skaidri: „Slavēts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis un atpestījis savu tautu” (Lk 1,68). Zaharija nams piedzīvoja Dieva apmeklējumu ar negaidīto Jāņa Kristītāja piedzimšanu, bet jo īpaši ar Marijas klātbūtni, jo viņa savā klēpī nesa Dieva Dēlu.
Tagad jautāsim: ko Marijas uzņemšana Debesīs dod mūsu dzīvei?
Pirmā atbilde ir šāda: Marijas uzņemšanā Debesīs mēs redzam, ka Dievā ir vieta cilvēkam, pats Dievs ir nams ar daudziem mājokļiem, par kuru runā Jēzus. Dievs ir cilvēka mājvieta. Savukārt Marija, vienota ar Dievu, neattālinās no mums un neaiziet uz kādu nepazīstamu galaktiku, jo tas, kurš dodas pie Dieva, tuvojas mums, jo Dievs ir tuvu ikvienam no mums, Marija piedalās Dieva klātbūtnē, tādēļ viņa ir ļoti tuvu mums — ikvienam no mums. Svētais Gregors Lielais ir teicis skaistus vārdus par svēto Benediktu, kurus varam attiecināt arī uz Mariju. Viņš saka, ka svētā Benedikta sirds bija kļuvusi tik plaša, ka tajā varēja ietilpt visa radība. Vēl jo vairāk tas attiecas uz Mariju: pilnībā vienota ar Dievu, viņa ir ieguvusi tik plašu sirdi, ka tajā var ietilpt visa radība, un par to liecina tā saucamās votas – pateicības zīmes, kas viņai veltītas visā pasaulē. Marija ir tuvu, viņa var mūs uzklausīt un mums palīdzēt; viņa ir tuvu mums visiem. Dievā ir vieta cilvēkam, un Dievs ir tuvu, un ar Dievu vienotā Marija ir mums pavisam tuvu, viņas sirds ir tik plaša kā Dieva sirds.
Taču ir vēl kāds aspekts: ne tikai Dievā ir vieta cilvēkam — arī cilvēkā ir vieta Dievam. Arī to mēs redzam Marijā, viņa ir svētais Derības šķirsts, kas nes Dieva klātbūtni. Mūsos ir vieta Dievam, un Viņa klātbūtne mūsos ir ārkārtīgi svarīga, lai apgaismotu pasauli. Šī klātbūtne īstenojas ticībā: ticībā mēs atveram savas būtības durvis, lai Dievs ienāktu mūsos un kļūtu par spēku, kas dod mūsu dzīvei dzīvību un rāda tai ceļu. Mūsos ir vieta — atvērsimies Dievam, kā atvērās Marija, sacīdama: „Lai notiek Tavs prāts; es esmu Kunga kalpone.” Atveroties Dievam, mēs neko nezaudējam. Gluži pretēji — mūsu dzīve kļūst bagāta un dižena.
Tādējādi ticība, cerība un mīlestība savienojas. Mūsdienās daudz tiek runāts par labāku pasauli, kuru mēs gaidām. Vai un kad šī labākā pasaule pienāks — to mēs nezinām. Taču viens ir droši: pasaule, kas attālinās no Dieva, nekļūst labāka, bet gan sliktāka. Vienīgi Dieva klātbūtne var nodrošināt, to ka pasaule ir laba.
Viena lieta, viena cerība ir droša: Dievs mūs gaida. Viņš mūs sagaida, un mēs neejam tukšumā. Dievs mūs gaida, un, aizejot mūžībā, mēs sastopam Mātes labestību, sastopam savus tuviniekus un sastopam mūžīgo Mīlestību. Dievs mūs gaida — tas ir mūsu lielais prieks un lielā cerība, kas dzimst tieši no šiem svētkiem. Marija mūs apmeklē, un viņa ir mūsu dzīves prieks; savukārt prieks ir cerība.
Ko tad varam sacīt noslēgumā? Plaša sirds, Dieva klātbūtne pasaulē, vieta Dievam mūsos un vieta mums Dievā, cerība un apziņa, ka tiekam gaidīti: tā ir šo svētku simfonija, vēsts, ko mums sniedz šo svinību apcere. Marija ir triumfējošās Baznīcas rītausma un spožums; viņa ir mierinājums un cerība tautai, kas vēl atrodas ceļā. Uzticēsimies viņas mātišķajai aizbildnībai, lai viņa izlūdz mums no Kunga stipru ticību mūžīgajai dzīvei; lai palīdz labi izdzīvot laiku,
ko Dievs cerībā mums dāvā. Lai izlūdz mums kristīgu cerību, kas nav tikai ilgas pēc Debesīm, bet gan dzīvas un darbīgas slāpes pēc Dieva šeit, pasaulē, slāpes pēc Dieva, kas dara mūs par nenogurstošiem svētceļniekiem, uztur mūsos ticības drosmi un spēku, kas vienlaikus ir arī mīlestības drosme un spēks.
Āmen.
KABIA, foto no LTV1 tiešraides
