14. augusta rīts Aglonā atnāca ar lielu lietu, kas izmērcēja teltis un pēdējās svētceļnieku grupas, kas sasniedza svētvietu. Tāpēc kardināla Jāņa Pujata vadītā svētceļnieku Svētā Mise notika nevis bazilikas laukumā, bet pašā dievnamā. Dievkalpojums sākās ar svētceļnieku grupu prezentāciju. Katra no tām centās atklāt pašu interesantāko, kas ir piedzīvots ceļā. Kopumā ar sevi iepazīstināja 35 grupas.
Vislielākā grupa – 111 svētceļnieks – bija no Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, kas ceļu mēroja no Stirnienes. Viņu vidū bija 17 bērni un stumti tika desmit bērnu ratiņi. Otra lielākā grupa – 109 cilvēki – bija no Jelgavas, kas mēroja daudz tālāku ceļu – 320 km. Visgarāko attālumu un visilgāk ceļā tradicionāli bija Liepājas svētceļnieki, kas šogad skaita ziņā bija nedaudz vairāk nekā iepriekšējā gadā. Savukārt Smiltenes un Viļakas draudzes šogad ceļā uz Aglonu bija devušās pirmo reizi.
Piecus mēnešus vecais Valmieras draudzes loceklis bija visjaunākais no visiem apzinātajiem svētceļniekiem. Savukārt „Caritas Latvija” grupa uzsvēra, ka viņu vidū katrs trešais bija bērns. „Caritas Latvija” dienā veica mazus attālumus, jo dienas otro daļu veltīja, palīdzot saimniekiem, pie kuriem bija apmetušies, piemēram, ravēja, krāva malku.
Sevi prezentēja arī astoņu cilvēku grupa, kas uz Aglonu devās no Igaunijas ar autostopiem. Grupas pārstāvis prezentācijā teica, ka viņu mērķis bija ceļā evaņģelizēt šoferus. Vēl pavisam neliela grupa ceļu no Rīgas bija uzveikuši nūjojot.
Visskaļākos aplausus un ovācijas bazilikā sapulcējušies svētceļnieki veltīja Latvijas karavīru grupai, kas atklāja, ka 290 km tālo ceļu ir veikuši ar kājnieku cienīgu ātrumu – 6km/stundā. Šīs grupas pārstāvis savu prezentāciju noslēdza ar vārdiem: „Jēzus Kristus ir dzīvs NBS, arī ierakumos un poligonā.”
Kardināls J. Pujats, svētceļnieku prezentācijas noklausījies, atzina, ka šī stunda ir viņu uzlādējusi. Savukārt sprediķī viņš norādīja, ka šis gads ir īpašs ar to, ka pavasarī par svētajiem tika atzīti divi pāvesti – Jānis XXIII un Jānis Pāvils II. Pirms nepilna 21 gada kā svētceļnieks Aglonā bija ieradies viens no viņiem – svētais Jānis Pāvils II. Pateicoties viņam, izdevies šo svētvietu iekārtot ērtu un pieejamu visiem svētceļniekiem. Kardināls minēja konkrētas pārmaiņas, ko bazilika tolaik piedzīvoja: tika izveidots sakrālais laukums, kurā iespējams uzņemt lielu ticīgo skaitu, pieejams kļuvis bazilikas pagraba slānis un izveidota terase gar altāra laukumu, kā arī atrisināta sen sasāpējusi problēma – ticīgie var pagodināt Dievmātes svētbildi, kamēr citi bazilikā lūdzas. Tas kļuvis iespējams, pateicoties tam, ka bazilika pagarināta par 10 metriem un tai izveidoti divi līmeņi. „Tikai pāvesta vizītes dēļ atbildīgās institūcijas piekrita šīm rekonstrukcijām,” atzina J. Pujats.
Otrkārt kardināls uzsvēra, ka, pateicoties Jānim Pāvilam II, mēs 14. augustā varam svinēt svētā Meinarda svētkus. Kad pāvests viesojās Latvijā, viņš atjaunoja svētā kultu. Līdz ar Meinardu noslēdzās pirmais evaņģelizācijas posms Livonijas vēsturē. „Svētais Meinards ir miera apustulis un simbols tam mieram, kas ir kristīgo konfesiju vidū Latvijā šobrīd,” bilda kardināls.
Noslēgumā kardināls teica: „Ticīgo galvenā specialitāte ir kristīgā pilnība, bet mūsu ikdiena – Dieva laboratorija, kurā tiekam pārveidoti.”
LRKB IC
