16. septembrī Jāņa Akuratera muzejā dzejas dienās notika pasākums, kas bija veltīts notikumiem Ukrainā un Ukrainas tautai. Pasākumā savus ukraiņu dzejas atdzejojumus lasīja dzejnieki Māris Salējs un Amanda Aizpuriete. Katrs no klātesošajiem arī bija aicināts lasīt savu iecienīto ukraiņu dzeju. Pasākumu noslēdza priestera Andra Kravaļa aizlūgums par ukraiņu tautu un tiem, kas cietuši šajā karā.
Pasākuma kuratore Maira Valtere stāsta, ka pasākuma ideju rosinājuši vairāki apsvērumi. Viens no tiem, protams, ir ziņas par karadarbību, kas nemitīgi tiek atspoguļota medijos, un tas, cik grūti to ir ignorēt, runājot par karu vēsturē. Akcijas „Cafe spleen jeb augusts 1914” norises laikā vairrākkārt radies jautājums par to, kā iespējams tik neitrāli runāt par karu tad, kad tas mums ir tepat kaimiņos un skar mūs tik tieši. Akciju „Cafe Spleen jeb augusts 1914” veidoja pasākumu virkne – koncerti, lasījumi un dialogi mēneša garumā. Tie bija veltīti dzejniekiem un māksliniekiem, kas piedalījušies Pirmajā Pasaules karā, kā arī pulkvedim Jukumam Vācietim. Akcijas laikā nācies sastapties ar tādiem gadījumiem, kad, piemēram, kāda pasākuma dalībniece atteikusies lasīt Akuratera romānu „Ugunīgie ziedi”, jo tajā aprakstītie notikumi pārāk asociējušies ar šodien aktuālo.
Otrs apsvērums ir Jāņa Akuratera dalība PEN klubā. Tā ir starptautiska organizācija, kas aizstāv rakstniekus, žurnālistus un dzejniekus, pret kuriem ir vērstas jebkāda veida represijas jebkurā pasaules valstī. Ja pret kādu tiek vērstas represijas, tad šis starptautiskais tīkls atbalstam saslēdzas un padara to par starptautiska mēroga notikumu. Akurateram bijis būtiski tas, ka viņš kļuva par PEN kluba Latvijā vadītāju, jo pats bija izjutis, ko nozīmē bēgt, slēpties, būt notiesātam un ciest no varas par to, ka kaut kas ne tā pateikts vai uzrakstīts. Viņš rūpējās par latviešu rakstnieku kontaktiem ar citu valstu autoriem, viņam šķita ļoti būtiski uzturēt saikni. Šie divi motīvi kļuva par iemeslu veidot šādu veltījumu.
Uz pasākumu bija atnākuši vairāki ukraiņu diasporas Latvijā pārstāvji, kuri bija ļoti aizkustināti par to, ka latvieši saprot un jūt līdzi šajā situācijā. Viņi atzina, ka ukraiņu tautai vienmēr bijis jāpierāda un jāparāda pasaulei, ka viņi eksistē kā tauta un nācija ar savu valodu, literatūru un kultūru. Šie apliecinājumi izskan arī viņu literatūrā, vienalga, vai tas būtu Tarass Sevčenko, kuram šogad aprit 200 gadi, vai Lesja Ukrainka, vai mūsdienu autori. Arī mūsu literatūrā nacionālās identitātes tēma ir būtiska, bet ukraiņiem tas iespējams ir vēl daudz būtiskāk.
Pasākuma veidotājiem šķita ļoti svarīgi veidot to kā aizlūgumu, lai mēs savās domās un lūgšanās varam vismaz tādā veidā atbalstīt cilvēkus, kas pašlaik atrodas kara situācijā.
Elvīra Bloma, foto: Laura Briede
