“Otrais Vatikāna koncils – piecdesmitgadnieks”! Parasti ar šādu titulu “piecdesmitgadnieks”, “sešdesmitgadnieks”, “simtgadnieks” mēdzam apveltīt mūsu mīļos gaviļniekus no radu un draugu saimes, taču Pontifikālās Laterāna Universitātes Teoloģijas fakultāte izlēma šo apzīmējumu attiecināt uz Otro Vatikāna koncilu. Teoloģijas fakultātes rīkotās konferences tituls skanēja apbrīnojami trāpīgi “Il Concilio Vaticano II a Cinquant’anni”. Laikam jau jāpiekrīt, ka saistošākie Baznīcas dzīves notikumi ticīgajiem ir tik tuvi un familiāri, ka uz tiem attiecina tos pašus apzīmējumus, ko uz dzīviem cilvēkiem. Bet lai uz konferenci salūgtie zinātnieki nesāktu snobiski jautāt, vai tad dzīvojam apustuļu laikos, kad pats Jēzus vajātājam Saulam sevi identificēja ar viņa vajāto Baznīcu, fakultātes komanda konferences virsrakstam pievienoja zinātniski ietilpīgu apakšvirsrakstu “Questioni aperte e prospettive” (Atvērti jautājumi un perspektīvas), ieskicējot konferences pētījumu laiku neierobežoto tematiku.
No 22. līdz 24. septembrim Pontifikālās Laterāna Universitātes telpās pulcējās Teoloģijas fakultātei asociēto institūtu vadība un mācībspēki, lai atklātu, kādas jaunas un negaidītas perspektīvas mums vēl var piedāvāt koncils – gaviļnieks. Divas Teoloģijas fakultātei asociētās Latvijas augstskolas – Rīgas Teoloģijas institūtu (RTI) un Rīgas Augstāko Reliģijas zinātņu institūtu (RARZI) prezentēja četru cilvēku delegācija – RARZI direktore profesore Žanete Narkēviča, RTI studiju prefekts profesors Pauls Kļaviņš, kā arī asociētie profesori Andris Priede un Mārtiņš Klušs. Mūsu kaimiņzemi Lietuvu pārstāvēja Viļņas Teoloģijas institūta studiju prefekts Kestutis Dailide un Telšu Semināra rektors Viktors Acs ar skaitliski kuplu delegāciju. Konferences gaitā institūtu vadībai bija atbildīgs pienākums satikties ar Teoloģijas fakultātes dekānu Nikolu Čolu, kas no vienas puses atkārtoti uzsvēra, ka neviens neliek filiālēm arī turpmāk uzturēt afiliāciju ar prestižo Laterāna universitāti, ja visos priekšmetos nepietiek kvalificētu mācībspēku, bet no otras puses vērienīgi piedāvāja iet līdzi laikmeta izaicinājumiem un pastāvīgi atjaunot pasniedzēju sastāvu, sūtot doktorantus specializēties uz savu Alma Mater, uz Romu.
Vislielāko interesi raisīja konferencē ielūgto referentu uzstāšanās. Priekšlasījumu prezentācijas metodēs bija novērojama liela dažādība. Izrādās, arī Eiropas augstskolu aulās joprojām sastopami profesori, kas savu tēmu vienkārši nolasa no lapas (vai datora ekrāna). Taču tā ir aizejoša paaudze. Labs savas jomas speciālists tikai ieskatās tekstā un uzrunā auditoriju, spēj brīvi variēt ar laika limitu.
Pirmajā dienā spožāko prezentāciju piedāvāja prof. Džuzepe Loricio, kas savā referātā “Rivelazione, Scrittura, Tradizione” (Atklāsme, Svētie Raksti, Tradīcija) saistoši atklāja koncila tēvu konversiju uz Atklāsmes ciešāku piesaisti Svētajiem Rakstiem kā avotam, vienlaikus pieņemot vienu no pāvesta Pāvila VI piedāvātajām formulām Tradīcijas lomas saglabāšanā. Par aktuālu tematu – “Dieva tauta un Baznīca” referēja prof. Džovanni Tangorra. Referents atzina, ka bibliskais “Dieva tautas” jēdziens pēckoncila gados iegājis retoriskā apritē, bet nav guvis iecerēto segumu līdzatbildības deleģēšanā lajiem, kas Baznīcas dzīvē izpaustos ne tikai ar klēra uzturēšanai nepieciešamo finansiālo izdevumu nosegšanu. Profesors Tangorra kā Latvijas situācijas pazinējs ar īsu vizīti labvēlējās pagodināt latviešu delegāciju, draudzīgi pakratot ar pirkstu, ka RTI statistika varētu uzrādīt labākus rezultātus. Protams, vienmēr jau patīkami apzināties, ka priekšniecība Laterānā atzīst, ka spējam dot lielāku pienesumu.
23. septembra sesijā akadēmiskajās aprindās atpazīstamākā seja bija Pontifikālās Gregora Universitātes profesors Pauls Gallagers, kas referēja par Gaudium er Spes aktualitāti, savukārt profesors Pjerdžordžo Grassi, aplūkojot koncila pienesumu sirdsapziņas un reliģijas brīvības laukā, skāra jūtīgu stīgu, ko diskusijās apspēlēja Tuvo Austrumu institūtu delegāti. Islāma zemēs grūti runāt par reliģijas izvēles brīvību. Konkrētā reliģiskā kopiena – jūdu, kristiešu vai musulmaņu, kurai piederi kopš dzimšanas, praksē nespēj pieņemt indivīda apostāziju, tai vietā piedāvā komfortablu kopienas protekciju. Eiropas referenti oponējot kā mantru atkārtoja savu pārliecību, ka gan jau Austrumu pasaule sekularizēsies un tādējādi atvērsies indivīda izvēles brīvībai. Vienlaikus viņi atzina augošo subjektīvisma risku un vairāk vai mazāk apzinātu atteikšanos no tradīcijām un ieražām Rietumu pasaulē, kas apdraud reliģiskas vides pastāvēšanas iespējas.
Šo rindiņu autora lekciju tematikai vistuvākos argumentus aplūkoja konferences pēdējā dienā, kad profesors Mihaēls Fuss referēja par starpreliģiju dialogu atbilstoši Nostra Aetate vadlīnijām, kā arī Ļubomirs Zaks un Rikardo Burigana par ekumenisko dialogu ar pareizticību un Reformācijas pasauli. Diskusijās pierādījās, ka Vatikāna koncila apkopotā labvēlīgā attieksme pret nekristiešiem tā arī paliek savstarpējas pieklājības normās, nepalīdzot konkretizēt, uz kādu mērķi, atskaitot savstarpējās neiecietības mazināšanu, strapreliģiju dialogs varētu virzīties. Vēl pirmskoncila gados kristalizējušās Jāzepa Racingera refleksijas par abstrakta pasaules garīguma nepietiekamību, ar ko Pasaules reliģiju vēstures kursā piedāvāju iepazīties saviem Rīgas Garīgā semināra studentiem, pierāda Benedikta XVI analīzes nekļūdību. Savukārt diskusijās pēc Ļ. Zaka uzstāšanās atļāvos kāpt Laterāna Universitātes tribīnē, lai norādītu, ka augošā piesardzība, ar ko katoļiem jāsastopas dialogā ar pareizticību, nav tik daudz saistāma ar “uniātisma ekspansiju”, cik pareizticības pārliecību par katoļu progresīvu attālināšanos no baznīctēvu tradīcijas. Tas, ko dialogā prezentējam kā Latīņu Baznīcas pretimnākšanu un atteikšanos no katolicisma pretenzijām, pareizticīgo dialoga partneri tikai nostiprina kā pārliecību par teoloģiskās paradigmas maiņu Rietumos.
Spraigās teoloģiskās diskusijas par Vatikāna koncila mantojumu kā kaut ko dzīvu un taustāmu turpinājās arī pēc konferences publiskajām sesijām. Visos Laterāna Universitātei afiliēto institūtu mācībspēkos piedalīšanās konferencē un, protams, pats Mūžīgās Pilsētas apmeklējums iedvesa jaunu enerģiju meklēt oriģinālus risinājumus teoloģijas izaicinājumiem. Par šo iespēju atkal kā studentu dienās ar pilnu dvašu ieelpot Romas piesātināto gaisotni vislielākais paldies mūsu Pontifikālās Laterāna Universitātes sadarbības partneriem!
Andris Priede, Dr. Hist. Eccl.