Lai diskutētu par vērtībām un uzskatiem, kas ir būtiski ģimenēm ar bērniem un Latvijas demogrāfijas situācijai kopumā, Saeimas nama Sarkanajā zālē 29. oktobrī notika konference „Par pastāvīgām vērtībām mainīgā sabiedrībā”.
Konferenci atklāja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Sociālās drošības apakškomisijas priekšsēdētāja Aija Barča un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks. A. Barča konferences tēmu pamatoja, citējot fragmentu no Satversmes preambulas un 110.pantu: „Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu un izturas atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. (..) Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”
Izglītības eksperte, darba grupas, kas izstrādā mācību priekšmeta „Dzīvesziņa” materiālus, locekle Ieva Bērziņa runāja par latvisko dzīvesziņu izglītībā. Viņa pauda pārliecību, ka šobrīd ir vērtīborientācijas krīze, kuru nosaka tirgus ekonomikas un patērētājsabiedrības dzīves modelis. Kā faktorus, kas uz to norāda, viņa minēja: Latvijas iedzīvotāju skaita pastāvīgu samazināšanos, lielo emigrāciju, lielo šķirto laulību skaitu, faktu, ka degradējusies vecāku izpratne par viņu lomu, jo katru gadu no ģimenēm tiek izņemti 2000 bērni, sociālo netaisnīgumu, – esam viena no sociāli nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropā. Tas liek domāt, „ka ir vajadzīga rīcība, kurā tiktu līdzsvarotas gan materiālās labklājības vērtības, gan garīgās un emocionālās labklājības vērtības”.
Kā vienojošo vērtību, kurai būtu jāseko, I. Bērziņa minēja latviskumu. Viņa arī informēja par četriem pamatkomponentiem, kas ietilpst latviskajā dzīvesziņā: tradicionālā kultūra; bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei, kas kā elements iztrūkst Latvijas izglītības sistēmā (Igaunijā un Lietuvā obligātajā mācību saturā tas ir kā atsevišķs priekšmets); patriotiskā jeb valstiskā audzināšana; cilvēku pašidentitāte un sociālā identitāte, t.sk. dzimumidentitāte.
Latvijas Universitātes docents Andrejs Mūrnieks runāja par izmaiņām vērtībās postmodernajā kultūrā. Ieskicējis pašreizējo situāciju no dažādiem aspektiem, viņš izšķīra četras idejas, kas raksturīgas mūsu laikmeta attīstības tendencēm: 1) galvenais kļūst individuālā pašrealizācija, pašizpausme, labsajūta un bauda; 2) ticība, ka brīvais tirgus atrisinās visas problēmas un tāpēc jāsamazina valsts, tautas, ģimenes, Baznīcas ietekme, kas ar saviem aizliegumiem var traucēt patērēt un baudīt; 3) vajadzību dažādība (..) „pat reliģijā cilvēks kļūst par patērētāju, nevis augstāku ideālu realizētāju, un reliģija kļūst par savdabīgu izklaides veidu – katrs tagad var veidot savu reliģisko virumu, paņemot no dažādām reliģijām to, kas labāk garšo”; 4) mainīgā identitāte – mainīgums sākot ar darba vietu, beidzot ar dzimtu.
Kritiski analizējis šīs tendences, A. Mūrnieks rezumēja: „Kosmopolītiskie patērētāji diez vai būs pietiekami pašaizliedzīgi savas dzimtenes aizstāvji. Šajā situācijā, kad ir iespējamība, ka cilvēkiem nāksies aizstāvēt savu dzimteni, pat ar ieročiem rokās, pat ziedot savu dzīvību, gribot negribot ir jāatgriežas pie tradicionālajām vērtībām. Un tās ir: atjaunot cieņu pret cilvēku, t.sk. cilvēka dzīvību. Atjaunot cieņu pret ģimeni, valsti un tautu. Lai sabiedrība attīstītos un virzītos uz priekšu, ir vajadzīga stabila ass, stabilas pamatvērtības. (..) Šī ass ir tradicionālie tikumi, kuri, starp citu, parasti veidojas kopā. Līdzīgi ir arī ar netikumiem, tie arī parasti turas kopā. Neuzticība laulātajam vai meli mazās lietās met šaubu ēnu par cilvēku, viņa spēju būt uzticīgam savai valstij, par viņa atbildīgumu vispār. (..) Un otrādi, patiesīgums, mīlestība, uzticamība, savaldība, pašdisciplīna ir vērtības, kas palīdz ikvienā jomā, sākot ar attiecībām ģimenē un beidzot ar attieksmi pret valsti.”
Domājot par to, lai Latvija neizmirtu un ģimenes plauktu, A. Mūrnieks piedāvāja aicināja veikt konkrētus soļus vismaz trīs dimensijās. Pirmkārt, viņaprāt, nepieciešams likums par ģimeni, kur būtu apvienotas visas tās lietas, kas ir dažādos citos likumos, kas pavērtu iespēju vai liktu valdībai finansiāli atbalstīt ģimenes, t.sk. nodrošināt atvieglojumus ģimenēm ar bērniem, sniegt atbalstu pirmā mājokļa iegādei, kur kritērijs būtu noslēgta laulība vai bērna piedzimšana. Otrkārt, viņš uzsvēra to, cik svarīga ir vērtībizglītība skolās, ētika, sarunas par dzīves jēgu, laulību. „Starp citu pašreizējā izglītības saturā tikai vienā vietā ir pieminēta laulība, tā pati mantojuma sakarā,” viņš norādīja. Kā trešo dimensiju viņš akcentēja izmaiņas publiskajā vidē, TV, radio. Nepieciešami konkursi par dzīves vērtībām, sacensības, šovi, kur būtu iesaistītas ģimenes, būtu mazāk vardarbības, pornogrāfijas, lētuma. „Valsts pasūtījums ir veids, kā to varētu veidot. Un protams, arī interneta vide – atrast veidus, kā uzrunāt jauniešus par vērtībām tajās platformās, portālos un citos modernajos komunikācijās līdzekļos, kurus mēs pazīstam,” uzrunu noslēdza A. Mūrnieks.
Plašu referātu nolasīja socioloģe Gabriela Kubi no Vācijas, kas akcentēja vērtības un pseidovērtības. Uzrunas sākumā viņa atzina, ka viņas mērķis ir parādīt to vērtību revolūciju, kuru pašreiz piedzīvojam. „Pēc komunisma krišanas mēs piedzīvojam jaunu ideoloģiju, kas grauj ģimenes kultūras pamatā esošo vērtību sistēmu. Šī ideoloģija slēpjas aiz dzimuma jēdziena. Tā maskējas aiz tā jēdziena, kas patiesībā grauj brīvību, cieņu un cilvēktiesības. Šīs ideoloģijas pamatā ir līdzšinējo seksuālo normu sagrozīšana. Katrā sabiedrībā dzimuma lomas un sociālās lomas aizstāv likumdošana. Ja agrāk mēs piedzīvojam ierobežojumus, ko uzlika monogāmija, tad tagad piedzīvojam otru galējību. Šobrīd tiek runāts, ka dzimums ir vienkārši sabiedrībā pieņemts un mēs varam no tā atteikties jebkurā brīdī. Jebkurš cilvēks var mainīt šīs dzimuma lomas. Mūsdienās tas ir kļuvis arī tehniski iespējams. Cilvēks kļuvis par izejvielu, no kuras var veidot visu, kas vien ienāk prātā,” sabiedrībā notiekošos procesus kritizēja G. Kubi.
Konferencē piedalījās arī Latvijas Universitātes profesore Inguna Ebela, kura prezentēja ceturto alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā. Viņa uzsvēra, ka, pieņemot kādu lēmumu, kas skar bērnu intereses, tieši bērnu intereses ir jāizvērtē un jāuzskata par prioritārām. „Ja spriežam par homoseksuālu pāru tiesībām adoptēt bērnu, par valstu gatavību vai negatavību šai situācijai, ir obligāti jāveic nopietni pētījumi un jāuzklausa bērnu viedoklis. Jāiztaujā paši bērni un jaunieši, ko viņi par to doma. Lai bērni pasaka, kā viņi jūtas. Es personīgi uzskatu, ka Latvija nav gatava šīs situācijas radikālai risināšanai. Kas ir mūsu parāds bērniem? Mēs tiekam galā ar Dziesmu svētkiem, etniskās apziņas saglabāšanu, bet vai esam tikuši galā ar to, ka bērni jūt mīlestību, ka viņi valstī ir mīlēti un vajadzīgi?” Savā uzrunā viņa iezīmēja vairākas jomas, kurās Latvijai ir būtiskas problēmas bērnu tiesību aizstāvībā. Ziņojums liecina, ka 25 valstu vidū, bērnu sociālo apstākļu rādītāji Latvijā ir viszemākajā līmenī.
Konferences noslēgumā bija Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna par Eiropas garīgajiem pamatiem. Viņš to uzsāka, sakot: „Katrā uzstāšanās vēstījumā bija kāda bēdīga ziņa. Bet man ir pārliecība, ka nav jānokar galvas, jo visā tajā var ieraudzīt Labās vēsts klātbūtni.” Uzrunā viņš izgaismoja, kas ir patiesais Eiropas vērtību pamats Rietumu civilizācijā un cik lielā mērā tas sakņojas judeo-kristīgajās tradīcijās. Kā svarīgākās mūsu civilizācijas vērtības, jeb atziņas, uz kurām tā balstās, viņš minēja: 1) pārliecību, ka cilvēks ir vērtība; 2) cilvēka tiesības uz dzīvi brīvībā; 3) cilvēku vienlīdzību; 4) brālību un 5) cieņu pret dabu. Šīs pamatatziņas, viņaprāt, var rezumēt divos vārdos: cilvēka cieņa. „Man ir pārliecība, ka tieši cilvēka cieņa ir Eiropas vērtību kodols. Katram cilvēkam piemīt neatkārtojama cieņa, tāpēc viņš ir vērtīgs un nekad nevar kļūt par līdzekli citu mērķu sasniegšanai,” teica arhibīskaps. „Tā ir tā labā vēsts, ka 2000 gadu laikā šīs Evaņģēlija vērtības, kas izriet no judeo-kristīgās atklāsmes, ir iesakņojušās mūsu kultūrā, impregnējušas to un novedušas pie civilizācijas un tehnoloģiju sprādziena.”
Pievēršoties mūsdienās aktuālajām problēmām, par kurām īpaši runāts šai konferencē, arhibīskaps norādīja uz viduslaikiem, kuros cilvēku seksualitāte bija nomākta un indivīda izpausmes iespējas ierobežotas. „20.gs. cilvēks sāk apzināties sevi kā indivīdu, sāka apzināties savu brīvību un cieņu, bet vēl neapzinās savu atbildību,” skaidroja Z. Stankevičs „Viņam gribas pašrealizēties. Bet ko tas nozīmē? Ja tu nepazīsti sevi, kas tu esi, ja sevi identificē tikai ar savu miesu un primitīvākajām baudām, tad sevi īstenosi tikai primitīvākajā līmenī. Bet ja apzinies, ka tev ir dvēseliskā un garīgā dimensija, tad centīsies apmierināt visu līmeņu vajadzības. Ir viena atslēga – to Jānis Pāvils II vairākas reizes bija atkārtojis: Cilvēks nevar īstenot sevi, citiem vārdiem sakot, nevar pašrealizēties, jeb sasniegt piepildījumu kā vien caur nesavtīgu sevis dāvāšanu. Cilvēks, kas neuzņemas atbildību, neapzinās, ka patiesā laime ir citādāka. Meklē brīvību, bet iegūst atkarību no saviem instinktiem, varaskāres.”
Noslēgumā arhibīskaps norādīja uz to, ka starptautiskās struktūras mēģina sabiedrībai uzspiest „slimus mehānismus, izdabāt cilvēka zemākajiem instinktiem, bet tas nepalīdz cilvēkam sevi īstenot. Tas notiek zem demokrātijas un diskriminācijas apkarošanas lozungiem, bet patiesībā mēģina nomainīt paradigmas, mēģina izšķīdināt mūsu civilizācijas saturu un ved pie pataloģijām”. Cenšoties atbildēt uz jautājumu, ko darīt, arhibīskaps aicināja apzināties to, kādi procesi notiek izglītībā, un informēt par to sabiedrību. Otrkārt, vēlēšanās neļauties demagoģijai un neievēlēt patoloģiskus cilvēkus, turklāt domājot ne tikai primitīvas patoloģijas, bet arī mantkārību, varaskāri, kas spēj maskēties. „Hameleonisms ir milzīga problēma mūsu sabiedrībā. Mums ir diezgan vāja spēja atpazīt hameleonus. Mums ir jāmācās. Kad ejam uz vēlēšanām, ir jāatbalsta nevis tie kandidāti, kuri sasola zelta kalnus un leiputriju, bet gan tie, kas iestājas par ilgtermiņa vērtībām,” teica Z. Stankevičs. „Es ticu, ka Latvijai Dieva plānā ir milzīga misija. Pasaulē pieaug reakcijas pret šāda veida destruktīvu politiku attiecībā uz ģimenēm, bērnu audzināšanu, seksuālo audzināšanu. Latvija ir aicināta piedalīties šai koalīcijā. Latvija, pateicoties tam, ka ir saglabājusi veselīgās vērtības, var dalīties ar šīm vērtībām ar citām valstīm un palīdzēt atbruņot to dzeloni, kas šobrīd dzeļ kārtējās valstis.”
Visas konferences „Par pastāvīgām vērtībām mainīgā sabiedrībā” uzrunas pilnā apmērā var noskatīties Saeimas mājas lapā: http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/22715-konference-saeima-diskute-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba
LRKB IC
