25. oktobrī priesteris Pauls Kļaviņš aicināja uz tikšanos cilvēkus, kuri „šķīrušies” – dzīvo šķirti vieni vai arī slēguši jaunu civillaulību. Tikšanās mērķis bija ieklausīties šajos cilvēkos, saprast viņus un palīdzēt apzināties, ka arī viņi savā grūtajā situācijā ir piederīgi Baznīcai.
„Daudzi pārstāj apmeklēt draudzes, jo viņu stāvoklis nav noregulēts. Viņos ir vilšanās, sāpes, un viņi meklē ātrus risinājumus. Taču Baznīca vēlas ieklausīties šo cilvēku pieredzē. Vēlas labāk saprast, ko, viņuprāt, tā var labāk darīt, lai dziedinātu viņu ievainojumus, lai palīdzētu viņu grūtībās, ņemot vērā viņu pieredzi. Protams, saglabājot to doktrinālo pamatu, kuru mēs neapšaubām – derīgas laulības nešķiramību. Daži no jautājumiem, kuri tika uzdoti šajā tikšanās reizē: kā šķirtie viens otru var labāk atbalstīt? vai viņi jūtas pieņemti Baznīcā? vai jūtas saprasti un aprūpēti savās sāpēs un grūtībās?” paskaidro priesteris Pauls Kļaviņš.
Pirmā tikšanās izvērsusies auglīga. Saņemti arī vairāki ieteikumi. Piemēram, ka būtu labi, ja varētu biežāk līdzīgā veidā kopīgi izrunāties, ja būtu vairāk iespēju tikties kopīgi tieši šķirtajiem cilvēkiem, jo viņi viens otru vislabāk saprot. Tika arī ierosināts, ka nepieciešams vairāk palīdzēt laulātajiem pirmajos viņu laulības gados, proti, ja jau viņi varēja pirms tam reizi mēnesī satikties pirmslaulību kursos, tad kāpēc tādos nevarētu tikties arī pēc laulībām? „Ļoti labi, ka Baznīcā jau darbojas Laulāto tikšanās un citas kustības, kas piedāvā dažādas programmas saderinātajiem, laulātajiem, taču svarīgi, lai šie pasākumi būtu vēl vairāk apmeklēti. Nesenās bīskapu sinodes dokuments par pastorālajiem izaicinājumiem ģimenēm norāda, ka svarīgi arī, lai paši laulātie pāri piedalās pastorālajā darbā – lai viņi palīdzētu citiem laulātajiem pārvarēt grūtības.”
Uz jautājumu, vai šķirtajiem nevajadzētu rīkot atsevišķas rekolekcijas, Pauls Kļaviņš atbild, ka tāda doma būtu vērā ņemama. „Ja viņiem rīkotu atsevišķas rekolekcijas, tajās vajadzētu runāt, piemēram, par piedošanu. Šo cilvēku izaicinājums ir piedot ne tikai bijušajam draugam, kurā viņi ir ļoti vīlušies, bet arī pašiem sev. Un pat, ja cilvēki veido jaunas attiecības, viņiem tajās nav viegli, jo piedzīvojuši vilšanos. Jo lielāka uzticība un atdeve bijusi sākumā, jo grūtāk uzticēties vēlreiz vilšanās gadījumā. Baznīca un Jēzus var viņiem palīdzēt.”
Nāc un izsaki savu viedokli!
Nākamā tikšanās paredzēta 29. novembrī pulksten 16.15 Svētdienas skolas telpās Mazajā Pils ielā 2. Laipni gaidīti gan cilvēki, kuri pēc šķiršanās dzīvo vieni, gan tādi, kuri iesaistījušies jaunās attiecībās. Paredzēts aplūkot dažādus jautājumus, kurus akcentē Bīskapu sinodes dokuments par ģimeņu pastorālajiem izaicinājumiem. Piemēram, kas šiem cilvēkiem varētu palīdzēt, lai viņi kopienas dzīvē nejustos diskriminēti?
Dažādus ieteikumus, kā uzlabot šķirto cilvēku iekļaušanos Baznīcā, var nosūtīt arī pa e–pastu: labakaikopibai@inbox.lv.
Vai Baznīcas sinodes dokuments par pastorālajiem izaicinājumiem ģimenēm pasaka kaut ko jaunu?
Šis dokuments vēl nav gala rezultāts, ar to turpinās strādāt Baznīcas sinode nākamā gada rudenī. Tajā salikti tikai akcenti uz lietām, kas Baznīcā bija jau zināmi agrāk. Tie ir vairāk izvērsti, piemēram, pastorālās perspektīvas. Problēma būtu, ja mēs tagad vienīgi meklētu, kur šajā dokumentā ir tradicionālais un, kur inovatīvais, bet beigu beigās pazaudētu to atvērtību, ko dokuments un sinode vēlas – uzrunāt mūsdienu ģimeņu locekļus dažādās viņu situācijās. Sinode vēlas uzsvērt, ka pozitīvi novērtē to ģimeņu centienus, kuri neskatoties uz grūtībām, spēj pārvarēt krīzes situācijas un paliek uzticīgi viens otram.
Ja palūkojamies uz dokumentu tuvāk, tad redzam, ka pirmajā tā daļā apskatīti laulāto dzīves izaicinājumi, otrajā aplūkots šī jautājuma doktrinālais pamats, ko, piemēram, Baznīca saņēma no Jāņa Pāvila II, taču trešajā vairāk izvērstas un uzsvērtas pastorālās perspektīvas – kādas varētu būt pieejas cilvēkiem dažādās viņu situācijās, lai Baznīca būtu viņiem klātesoša kā mīloša māte.
Daži izvilkumi no Bīskapu Sinodes dokumenta „Pastorālie izaicinājumi ģimenēm Evaņģēlizācijas kontekstā” (“Pastoral Challenges to the Family in the Context of Evangelization”).
40. Sākotnējie laulības gadi ir vitāli būtisks un jūtīgs periods, kura laikā pāri vairāk sāk apzināties laulāto dzīves izaicinājumus un to nozīmi. Tātad, pēc Sakramenta aktuālās svinēšanas, nepieciešama pastorālā pavadība (Familiaris Consortio, Part III). Šajā situācijā, pieredzējušiem pāriem ir svarīga loma katrā pastorālajā darbībā. Draudze ir ideāla vieta šādiem pieredzējušiem pāriem, lai tajā kalpotu jaunākajiem. Precētus pārus nepieciešams iedrošināt atvērtībai pret lielāko dāvanu – bērniem. Nepieciešams uzsvērt ģimeņu garīgo, lūgšanu dzīves nozīmi, tātad pārus ir jāiedrošina regulāri tikties, lai veicinātu pieaugšanu viņu garīgajā dzīvē un konkrētu dzīves prasību solidaritātē.
44. Precētiem pāriem ar attiecību problēmām vajadzētu būt iespējai paļauties uz Baznīcas palīdzību un vadību. Pastorālais žēlsirdības un līdzjūtības darbs meklē veidus, kā palīdzēt personām no jauna atklāt un atjaunot attiecības. Pieredze rāda, ka ar atbalstu īstajā laikā un vietā, ar izlīguma aktiem un saņemto žēlastību, liels procents satricinātu ģimeņu atrod risinājumu un attiecības sakārto piemērotā veidā. Zināt, kā piedot un saņemt piedošanu ir pamats ģimeņu dzīves pieredzē. Piedošana starp vīru un sievu ļauj pāriem piedzīvot nekad nebeidzošu mīlestību, kas nepāriet (1 Kor 13:8). Šīs lietas ir sarežģītas, bet tie, kuri ir saņēmuši Dieva piedošanu, ir spējīgi sniegt īstu piedošanu, kas atjauno personas.
47. Īpaša izšķirtspēja ir nepieciešama to personu pastorālajā vadīšanā, kuras dzīvo šķirti, kuru laulība ir šķirta vai pret tām personām, kuras ir pamestas. Nepieciešams primāri sniegt respektu tiem ciešanās esošajiem cilvēkiem, kuri netaisnīgi pacieš atšķirtību, šķiršanos, pamešanu vai tiem, kuri ir bijuši pakļauti tik sliktai attieksmei, ka tā beigu beigās pārtrauca viņu kopēju dzīvi. Piedot šādai netaisnībai nav viegli, bet žēlastību to padara iespējamu. Pastorālās aktivitātes, tādā gadījumā, nepieciešams virzīt uz izlīgumu vai domstarpību noskaidrošanu, kas varētu izpausties pat speciālu, diecēzēs izveidotu „uzklausīšanas centru” veidā.
LRKB IC
