Saldū pie Sv. Pētera un Pāvila baznīcas no 24. decembrim līdz 2. janvārim ikviens varēja aplūkot dzīvo betlēmi. Tik liela Latvijā tā bija pirmo reizi.
Tur bija pārģērbušies Bībeles tēli un ap četrdesmit dažādu mājlopu – aitas, kazas, ēzelis, zirgi, zosis, atvesti no Kalna svētības kopienas Bruknā. Taču ne jau mērķis bijis izveidot lielāko betlēmi, bet gan uzrunāt iedzīvotājus, pamudināt viņus atnākt, aplūkot to, uzdrīkstēties ieiet baznīcā un aizdomāties par Ziemassvētku īsto vēsti – Kristus piedzimšanu.
Misionārs Aigars Jurčs pasākumā iejutās ierastajai betlēmes ainai netipiskā lomā – viņa tēls bija velns. Viņš klīda betlēmes tuvumā, ap baznīcu un cilvēkiem čukstēja dažādus kārdinājumus, kā arī mudināja griezties uz citu pusi, lai tikai nenonāktu betlēmes tuvumā. Cilvēkus šāda neparasta pieeja tieši pretēji – vedināja nepaklausīt un apskatīties, kas tad ir Tas, ar kuru velns tā nevēlas, lai viņi satiktos?
Interese izrādījusies pat ļoti liela. Turklāt izdevies sasniegt arī mērķi, ka cilvēki vairāk apmeklē baznīcu. Visu diennakti tā stāvēja atvērta, skanēja mūzika, notika garīgi pasākumi, dažādu mākslinieku koncerti, pantonīmas, slavēšana. „Pirmajās dienās cilvēki burtiski nepārtraukti gāja baznīcā iekšā un ārā. Satikāmies ne tikai ar saldeniekiem, bet arī ar cilvēkiem no visas Latvijas, kuri apskatīt dzīvo betlēmi bija ieradušies, piemēram, no Viļāniem un Varakļāniem. Kopumā rēķinājām, ka pasākumu šajās dienās apmeklēja 15 līdz 20 tūkstoši cilvēku,” stāsta A. Jurčs. Viņš piebilst, ka daudzi baznīcā iegājuši pirmo reizi, kur sev atklājuši, ka tā ir atvērta visiem, sludina miera nepieciešamību visā pasaulē un vēsta par Mīlestību, kas piedzimusi arī viņiem.
„Bija luterāņi, kas pirmo reizi saprata, ka drīkst ieiet katoļu baznīcā, ka arī viņi var paņemt Betlēmes miera uguni, kas šogad atceļojusi uz Latviju. Apmeklētāji dalījās, ka šī vieta ir labākā, kur viņi patiešām var izdzīvot Ziemassvētku sajūtu. Kāds puisis, krišnaīts, ar sievu bija tik iespaidots, ka lūdza, lai speciāli viņam atkārto Ziemassvētku dziesmas baznīcā. Viņš vēlāk pastāstīja, ka tik labi kā šeit sen nebija juties. Redzēju viņus iegriežamies baznīcā vairākas dienas pēc kārtas. Pat pēdējā dienā, svētdienā, kad jau betlēmi novācām, viņš ar sievu apmeklēja baznīcu.”
Nozīmīgi, ka dzīvās betlēmes laikā cilvēki varēja brīvi sarunāties ar tās personāžiem – Austrumu gudrajiem, Jāzepu, Mariju, ganiem. Turklāt viņi uz maiņām šeit bija klātesoši visu diennakti. Katrs no viņiem bija praktizējošs kristietis, kurš spēja atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, palīdzēt saprast, ko nozīmē ticēt Jēzum, kurš kā cilvēks piedzimis uz zemes. Daļa cilvēku parunāties atgriezās vēl vairākas reizes, bet bērnus jo īpaši priecēja iespēja piedalīties rotaļās.
„Paspēju iejusties dažādu Bībeles varoņu lomās – biju gan eņģelis, gan gans, gan Austrumu gudrais, gan arī Jāzeps. Vistuvākais tēls man izrādījās tieši Austrumu gudrais, jo varēju provocēt betlēmes apmeklētājus uzdot man jebkuru jautājumu. Austrumu gudrie taču “zina visu”. Cilvēki atraisījās, un saņēmu dažnedažādākos jautājumus – cik šī betlēme atbilst vietai un brīdim pirms 2000 gadiem, ko nozīmē Svētā Trīsvienība, kā izpaužas sekošana Jēzum? Vienvārdsakot, šī loma pavēra ceļu uz evaņģelizāciju, kas man ļoti patika,” stāsta misionārs Rihards Miķelsons. Viņu īpaši priecēja, ka cilvēki, kuri nekad mūžā nebija baznīcā bijuši, pēc tam stāstīja, ka tā nemaz neesot tik drūma, un vēlējās atnākt vēl, lai iepazītu to vairāk.
Dzīvo betlēmi sadarbībā ar Saldus katoļu draudzi organizēja Rihards Miķelsons un Aigars Jurčs, kas ir pabeiguši trīs mēnešu misionāru skolu Ukrainā, bet tagad nosūtīti kalpošanā uz Kalna svētību kopienu Bruknā. Aigars arī ir tas, kuram radās ideja par šādu betlēmi. Daudz palīdzējušas arī misionāres, kas kalpo Saldus katoļu draudzē.
LRKB IC, foto: Māris Grasmanis un no Ozolu ģimenes arhīva