5. februārī Romas katoļu Baznīca svin 3. gs. jaunavas un mocekles sv. Agates dienu. Šajā dienā baznīcā svēta maizi, sāli un ūdeni. Šo lietu klātbūtne ir kā redzama Dieva žēlastības zīme. Baznīca tic, ka ar to palīdzību ticīgie var vērsties pret ugunsnelaimēm. Kā ir pareizi ar šīm sakramentālijām rīkoties?
RARZI docētājs, priesteris Andris Priede (Dr. Hist. Eccl.) apstiprina, ka sv. Agates dienā svētītā maize, sāls un ūdens ir labs līdzeklis paralēli citiem dabiskajiem līdzekļiem pret ugunsgrēku. Piemēram, arī baznīcās blakus pārdabiskajiem līdzekļiem atrodas ugunsdzēšamais aparāts. Taču jāatceras, ka šīs lietas nav pašas par sevi pašpietiekami pestīšanas instrumenti un ticīgie nedrīkst novērsties no autentiskās kristīgās domas, proti, ka visas materiālās un redzamās formas jāuzskata par līdzekli un Dieva klātbūtnes, žēlastības zīmi. Tās nav kaut kas absolūts un nestāv pāri pār sakramentiem. “Tie ir tikai līdzekļi ceļā uz Dieva žēlastību. Ja kādu katoļticīgo tās neuzrunā, tas nenozīmē, ka viņš nav labs ticīgais un tās būtu obligāti nepieciešamas viņa pestīšanai,” teic A. Priede.
Lietu svētīšana nav mantota ne no Jēzus, ne apustuļu laikiem, taču šāda tradīcija izveidojusies laika gaitā kā atbilde ticīgo aktuālajām vajadzībām konkrētā laikmetā. Šādus līdzekļus Dieva žēlastības saņemšanai Baznīca dažādos laikos atkarībā no vajadzības varot piedāvāt biežāk vai retāk.
Gan pret sv. Agates dienā svētīto maizi, sāli un ūdeni, gan pret citām svētītām lietām, piemēram, svētbildītēm, grāmatām vai Pūpolu svētdienā svētītajiem pūpolu zariņiem jāizturas cienīgi. Vislabāk sakramentālijas glabāt, piemēram, privātajā lūgšanu stūrītī. “Nebūtu labi, ja maizīte atrastos tādā vietā, kur tai var piekļūt, piemēram, peles. Taču katrā ziņā ir labi, ja tās tomēr atrodas pa rokai. Protams, šīs lietas var turēt arī mašīnā vai rokassomiņā. Ir tikai ļoti jauki un pat ieteicami, ja cilvēki tās glabā sev pēc iespējas tuvāk. Tas liecina par cilvēka uzticību Dieva klātbūtnei un viņa vēlmi, lai pēc iespējas tuvāk un pieejamāk būtu Dieva klātbūtnes zīmes,” teic A. Priede.
Baznīcas tradīcija tic, ka caur šīm lietām iegūstam sv. Agates aizbildniecību pie Dieva dažādās ugunsnelaimēs. Tāpēc mājās tās glabā, lai pasargātu īpašumus no ugunsgrēka. Ugunsgrēku gadījumos izveidojies paradums to apslacīt ar sv. Agates ūdeni vai iemest tajā maizi un sāli. Taču nav nekādu precīzu priekšrakstu, cik reižu ar šīm lietām jāiet apkārt mājai vai, kā tieši tās jāiemet ugunī. Tā vairāk ir tautas tradīcija, tāpēc privātā prakse var arī atšķirties. Svarīgi ticēt, ka caur šīm zīmēm un sv. Agates aizbildniecību Dievs sniedz konkrēto aizsardzību. Pielietojot sakramentālijas, jāatceras arī par lūgšanu un paša ticību.
Priesteris norāda, ka ir labi sv. Agates maizi, sāli un ūdeni nobaudīt arī pašam ticīgajam, jo ar to palīdzību var vērsties ne tikai pret ārēju, bet arī iekšēju ugunsgrēku. Bieži vien to ticīgajos var izraisīt uztraukums, stress, bailes vai kādas citas emocijas.
Iepriekšējā gada sakramentālijas kā jebkuru citu svētītu lietu drīkst tikai cienīgi sadedzināt, aprakt vai izliet. Prāvests teic, ka viņš, piemēram, iepriekšējā gada maizīti, pat ja tā ir sakaltusi, apēd. Ja dārzā vai pagalmā ir krusts, šīs lietas var aprakt tur. Krusta pakājē var izliet arī svētīto ūdeni. Tikpat labi ūdeni var aiznest uz kapiem un izliet uz kapa kopiņas. Pareizticīgiem, piemēram, kapos ir speciāls namiņš, kur viņi šādas svētītās lietas var ienest un nolikt. Tās noteikti nedrīkst izmest miskastē vai izliet kanalizācijā. “Protams, pilsētniekiem varētu būt sarežģītāk atrast, kur šādas lietas aprakt vai sadedzināt. Ja nav nekādu šāda veida iespēju, tad labāk atnest garīdzniekiem, kurš tālāk zinās, kā rīkoties,” iesaka A. Priede.
Noslēgumā Andris Priede atgādina, ka ticīgajiem jāuzmanās šis lietas ne tikai uzskatīt par pašpietiekamām, bet ar tām arī aizskart citus kristiešus ekumeniskajā dialogā. “Jāuzmanās, lai ticīgie, kas praktizē šādu praksi, neradītu kādu konfliktu un neaizcirstu durvis attiecībās ar citu konfesiju kristiešiem. Dažādas svētītas lietas jebkurā gadījumā nav prioritārā diskusiju tēma. Visas šādas svētības pieder pie konkrēta rita izpausmēm un tiek pieņemtas kā tam raksturīgas. Ja paskatās uz lielo Katolisko Baznīcu, kurā ir arī bizantiešu vai koptu tradīcijas, tad tajās sv. Agate ir visai maz pazīstama. Latvijas pareizticīgie, piemēram, pazīst citus svētos aizbildņus, pie kuriem vērsties dažādos gadījumos.”
Sv. Agate ir bijusi ļoti turīgu vecāku meita, kura dzīvojusi kristietības pirmajos gadsimtos Sicīlijas salā. Agate bijusi apveltīta ar izcilu skaistumu un gudrību, tāpēc iepatikusies Sicīlijas pārvaldniekam Kvintiānam, kurš lūdzis viņas roku, bet ticis atraidīts. Agate arī tiesas priekšā apliecināja savu ticību un apstiprināja, ka kalpošana Kristum ir viņas visaugstākā brīvība, kas tālu pārspēj zemes valdnieku bagātību un citus labumus. Kvintiāns licis jaunavu dažādi mocīt, piemēram, pavēlējis ar ugunī nokaitētām stangām izraut krūtis. Vēl pēc tam viņa tikusi mocīta cietumā līdz savu dvēseli atdevusi Dievam.
Sv. Agates baznīca atrodas Katānijā. Tā kā šī pilsēta atrodas Etnas vulkāna pakājē, tās iedzīvotāji ir piesaukuši sv. Agates aizbildniecību vulkāna izvirdumu un zemestrīču gadījumos un saņēmuši atbalstu.
LRKB IC
