Ir gavēņa laiks pirms Lieldienām, kad saules un gaismas trūkuma dēļ lielā mērā piedzīvojam nogurumu, nespēku, varbūt pat nomāktību, skumjas, depresiju un bezcerību. Taču uz interviju ar Žozefu Bastēnu dodos ar atvērtu, brīvu sirdi, zinot, ka sarunas ar šo sešdesmit septiņus gadus veco, pieredzes bagāto brāli dāvā daudz prieka, smieklu un brīvības.
Pastāsti nedaudz par savu bērnību un skolas gaitām!
Esmu no Eiropas reģiona, kur Beļģija robežojas ar Vāciju un Nīderlandi, tāpēc arī esmu apguvis trīs nacionālās valodas – franču, vācu un nīderlandiešu. Strādājot Austrālijā, apguvu arī angļu valodu. Vēlāk, lietuviešu. Tagad, uzturoties Latvijā, mācos latviešu valodu. Mājās mums bija saimniecība – truši, zosis, govis, cūkas. Man patika tur dzīvot, spēlēties ar dzīvniekiem, taču lauku darbi nepatika.
Sešus gadus mācījos vācu sākumskolā. Vēlāk citā ciematā sāku apmeklēt skolu, kur mācības notika franču valodā, bet tur klasesbiedri mani bieži apsmēja, nereti arī uzbruka. Tādēļ kopā ar savu labāko draugu skolu atstājām un sākām strādāt fabrikā. Vēlāk strādāju vēl vairākās profesijās.
Divdesmit septiņu gadu vecumā sāku studēt Ņū Luven (New Louvain) universitātē filozofiju un teoloģiju. Astoņus gadus ilgajā studiju laikā pamatīgi iesaistījos dažādās aktivitātēs pilsētā un vietējā draudzē, kur pulcējās citi studenti. Mūsu draudzi apmeklēja māte Terēze un daudzi citi viesi. Tur es nodibināju draudzes kopienu. Visur, kur biju iesaistījies, man bija izvirzītas noteiktas prasības – no profesoriem, no draudzes priestera, no kopienas un draudzes grupām. Tobrīd man bija svarīgas personiskās evaņģelizācijas un taisnīguma ambīcijas.
Tā kā darīju tik daudz, studiju beigās biju pārguris, un man sākās depresija. Turklāt biju iemīlējies kādā meitenē, tomēr, kad vēlējos ar viņu runāt, viņa vienmēr atteica, līdz mēs vairs nekontaktējāmies. Arī tas pastiprināja manas iekšējās skumjas un nomāktību.
Vai šis laiks tevī radīja arī kādus ticības krīzes brīžus?
Nē, nekad. Vienmēr esmu ticējis un uzticējies pilnībā, jo mana ģimene bija ticīga. Arī vieta, kur uzaugu, bija katoliska, mūsu ciematā visi bija ticīgi. Protams, lielākoties šī ticība izpaudās kā „tradicionālā reliģiozitāte”, mazāk kā personiska satikšanās ar Dievu.
Tā kā biju dziļā depresijā, mans garīgais vadītājs, jezuītu tēvs aicināja mani doties uz Žana Vanjē „Šķirsta kopienu” Francijā, kas ir starptautiska kopiena cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā man bija ļoti spēcīga skola, kur piedzīvoju to, ka mana ticība mainās. Atmetu perfekcionismu, piedzīvoju revolūciju, milzīgas iekšējas izmaiņas un uztveri.
Kas tieši tevi šajā laikā mainīja?
Visu sāku ieraudzīt caur nabaga skatupunktu. Pirms tam Baznīca man nozīmēja doktrīnu izpildīšanu. Savukārt kopienā mācījos pieņemt sevi, atmetu centienus būt perfektam. Kopā ar invalīdiem nav iespējams būt perfektam, tur nedrīkst tāds būt. Sapratu, ka, lai gan biju studējis teoloģiju, Dievs caur nabagiem atklāj daudz ko citu, ko biju sapratis pilnīgi citādāk nekā pirms tam. Sapratu, ka būt kristietim nozīmē pieņemt, ka Dievs tevī dara visu un pats neko nevari. Agrāk vienmēr biju centrā, gribēju būt pirmais, labākais, tāpēc savā draudzē biju labākais, visu varēju, daudz uzņēmos. „Šķirstā” savukārt centrā bija visnabadzīgākais, jo tieši visnabadzīgākais ir tas, kurš māca mīlēt.
Pēc trim gadiem kļuvu par reliģijas skolotāju. To bija vēlējies mans bīskaps, tāpēc sāku strādāt katoļu skolā.
Tobrīd biju četrdesmit gadus vecs un joprojām depresijā. Mans garīgais vadītājs iedrošināja mani doties izdzīvot Sabata jeb atpūtas un lūgšanu gadu Dienvidfrancijā, mazā ciematiņā La Viale kalnos, prom no visiem. Tur atklāju brīnišķīgas mājvietas vientuļniekiem. Priesteris man tur ļāva būt vienu dienu nedēļā. Vēlāk atgriezos Beļģijā, devos uz Tiberiādas franciskāņu kopienu, kas tobrīd bija vēl ļoti maza (šobrīd tai ir filiāles gan Lietuvā, gan Āfrikā). Šajā kopienā Beļģijā paliku astoņus gadus. Mēneša laikā izveseļojos no depresijas.
Kā tu izkļuvi no depresijas?
Man bija vajadzīgas daudzas metodes. Ir kāds garīdznieks, kurš uzrakstījis grāmatu par depresiju. Viņš teica, lai četras dienas palieku klusumā. Pirmajā dienā bija uzdevums pateikties Dievam Tēvam par visu. Šīs pateicības bija jāuzraksta uz lapas, un tā visu dienu. Pateicoties mēs piepildāmies ar labām domām. Parasti gan mēs atceramies visu to, kas ir slikts. Taču pateicībā nav laika sūdzēties.
Otro dienu pavadīju, piedodot man pāri nodarīto. Tas ir vissvarīgākais, lai cilvēks tiktu dziedināts. Tas ir kā pārgriezt striķus ar negatīvo pieredzi. Piedevu par to, ka divpadsmit gadu vecumā biju pazaudējis māti. Piedevu tai meitenei, kurā biju iemīlējies un kura mani atgrūda.
Trešajā dienā piedevu par lielajām vilšanās reizēm. Svarīgi ir piedot nevis tikai grēkus, bet gan to, par ko esam vīlušies, jo, kad esam depresijā, mēs nemitīgi piedzīvojam vilšanos.
Ceturtajā dienā piedevu sev pašam. Mācījos sevi pieņemt un mīlēt. Iepriekš man bija tendence darīt pārāk daudz, tagad nedarīju gandrīz neko. Tiberiādas kopienas dibinātājs brālis Marks neļāva man gavēt, bet lika ēst šokolādi, ļāva man ilgi gulēt un atpūsties, izrādīja rūpes.
Četrus gadus vēlāk devos uz Lietuvu. Lai gan joprojām dzīvoju kā eremīts (vientuļnieks), kļuvu par misionāru. Stāstīju par savu dzīvi – laiku „Šķirstā” un dzīvi kā vientuļniekam Beļģijā. Apmeklēju skolas, runāju draudzēs, semināros. Cilvēki bija ļoti aizkustināti. Turklāt biju ārzemnieks, tas cilvēkus parasti piesaistīja. Sniedzu intervijas un pārdomas radio, laikrakstos.
Kādi, tavuprāt, ir depresijas iemesli?
Pirmkārt, mūsu sabiedrība ir stresa sabiedrība. Vārds depresija nāk no pressure, kas nozīmē spiediens. Vispirms cilvēks sastopas ar spriedzi, viņš ir pastāvīgi uzvilkts, kas jau vien ir drauds izdegt. Otrais iemesls ir sajūta, ka no tevis daudz sagaida gan citi, gan tu pats.
Pēc tam šis stress pamodina ievainojumus no bērnības. Katrs no mums bērnībā ir piedzīvojis daudz ievainojumu un pāridarījumu, taču izveidojam aizsardzības mehānismus, lai vēlāk spētu normāli komunicēt. Tomēr joprojām mūsos ir tā poga, kuru nospiežot, visi pagātnes pārdzīvojumi kļūst reāli. Manā gadījumā tās bija atmiņas par iepriekšminēto meiteni, lai gan tā nebija viņas vaina. Ir lietas, ko izdara citi – kādi vārdi vai žesti –, un tas atgādina pagātni. Bieži šīs pogas viens otram nospiež vīrs un sieva vai arī cilvēki, ar ko sadarbojamies un strādājam kopā.
Kas, tavuprāt, latviešiem varētu palīdzēt atbrīvoties no depresijas un apātijas?
Latviešiem ir melanholiska tradīcija, viņi ilgstoši bijuši verdzībā, kuras laikā nav bijis iespējams apzināties savu vērtību, pašcieņu. Bija apspiestības laiki, tad komunisma laiks. Tam, protams, ir sava ietekme uz cilvēku mentalitāti.
Ir svarīgi cīnīties pret mazvērtības kompleksiem, nepieņemt upura lomu. Latviešos ir upura gars, kas mudina uz sevis noniecināšanu, sevis pazemināšanu, atbildības neuzņemšanos, no kā jātiek vaļā. Tomēr svarīgi neieiet otrā galējībā – nekļūt vardarbīgiem, naidīgi noskaņotiem pret otru. Tātad – jāapzinās sava vērtība kā nācijai, jāapzinās tas, kas latviešos ir īpašs, kas nav citos, un jāatsakās no bailēm.
Ko tu ieteiktu darīt pret bailēm?
Bailes nāk no ievainotas uzticēšanās sev. Uzticēšanās nāk no mīlestības. Kur ir mīlestība, tur ir uzticēšanās. Latvijā mēs redzam maz pilnīgu ģimeņu. Bieži vien ir tikai māte un bērns. Ir liels tēvu trūkums.
Baiļu mehānisms darbojas tā, ka vispirms nāk rūpes, raizes, tad ir bailes, kas ir dziļākas. Taču bailes balstās uz dusmām, kas ir mūsos. Cilvēks ir dusmīgs, jo nejūtas saņēmis no citiem to, ko ir gribējis. Vēl dziļāk par dusmām ir vainas apziņa, sevis žēlošana, kauna sajūta, sirdsapziņas pārmetumi, kas latviešiem iesakņojusies ļoti dziļi. Līdz ar to tās ir dusmas pret sevi, nevis citiem. Reizēm var likties, ja citi būtu citādāki, man ietu labāk.
Es varētu būt upuris visam – šai meitenei, Baznīcai utml. Taču svarīgi ir uzņemties atbildību pašam par sevi, nevis vainot citus.
Tu esi teicis, ka tev šķiet svarīgāk runāt par Dieva mīlestību, nekā depresiju. Kas tevi iepriecina, cilvēkiem stāstot šo vēsti?
Apziņa, ka Dievs man ir izdarījis visu, jo tas ir neaptverami. Jēzus ir nācis, lai mums parādītu, kas mēs esam. Mēs esam daudz vairāk, nekā domājam. Ādams un Ieva grēku mēģināja pārbaudīt caur grēku, proti, kas ir cilvēks bez Dieva. Tādā veidā pasaulē ienāca ciešanas, mēs joprojām cenšamies to pārbaudīt.
Jēzus kļuva par cilvēku, lai mūs izglābtu no kaut kā neaptverami briesmīga. Visas nelaimes, kas ir pasaulē, ir tikai zīme tai milzīgajai katastrofai, kas ar mums varētu notikt. Jēzus nomira uz krusta, taču krusts nav nekas salīdzinājumā ar to, kas ir elle. Draudi ir daudz lielāki, nekā varam iedomāties. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pastāv arī kaut kas skaistāks, nekā spējam iedomāties.
Mēs esam aicināti būt tik laimīgi, cik laimīgs ir Dievs. Izprotot to, ko nozīmē vārds žēlastība, mēs varam kļūt par laimīgākajiem cilvēkiem. Žēlastība nozīmē to, ka esi pelnījis tikai nāvi – esi pilnībā notiesāts un nolemts, bet tajā ienāk Jēzus, lai pilnībā mūs izglābtu, jo mēs paši nekad nevarētu būt tik labi, lai sevi atbrīvotu.
Kā izskatās tava misionārā dzīve šeit Latvijā? No kā tu dzīvo?
Kopš 1988. gada es dzīvoju no Dieva apredzības. Tas nozīmē, ka es dzīvoju no tā, ko cilvēki man dod: ēdienu, mājas, drēbes, grāmatas, dāvanas, kabatas naudu. Man nav algas. Latvijā man ir iedota vieta Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā, pusdienoju kopā ar darbiniekiem. Var teikt, ka dzīvoju kā pirmie apustuļi. Dievs un cilvēki par mani rūpējas. Kopš 2013. gada esmu pensionārs, tāpēc saņemu pensiju, tas līdz ar to ir nedaudz mainījis arī manu dzīves stilu.
Pirms es sāku darboties Lietuvā un Latvijā, arī citās valstīs, es daudz ceļoju. Pašlaik esmu apmeties Rīgā. Šobrīd manos pienākumos ietilpst ielu evaņģelizācija un evaņģelizācijas grupu veidošana un nostiprināšana Marijas Magdalēnas draudzē. Ja mani aicina, vadu konferences, rekolekcijas par depresiju un stresu. Es saņemu par velti, tāpēc dodu par velti.
Sarunājās Gunta Ziemele
