Rīgas Sv. Alberta draudzē ir aizsākusies jauna iniciatīva. Ikviens interesents, kas vēlas klausīties Dieva Vārdu un dzirdēt tā skaidrojumu, ir aicināts uz Lectio Divina kursiem, kurus vada jaunā teoloģijas doktore Terēze Druka. Tie norisinās svētdienās, taču ne katru. Norises laikam jāseko līdzi pie draudzes informācijas stenda vai mājas lapā. Par svētdien, 8. martā, Lectio Divina kursā dzirdēto īsumā pastāstīja Romualds Beļavskis.
Vispirms jāsaprot, kas ir Lectio Divina. Terēze Druka skaidroja: „Lectio Divina jeb Dievišķais lasījums ietver sevī vēlmi iepazīt Dievu. Dievs vēlas runāt ar mums, un tā ir viena no iespējām izprast, kāds Viņš ir patiesībā, nevis mūsu iedomās. Viņš mums to atklāj caur savu vārdu.” Dievišķajā lasīšanā svarīgi ir pieci soļi. Pirmais ir – lectio – lasīšana, kad uzmanīgi noklausāmies vai izlasām Svēto Rakstu lasījumu. Svarīgi ir ieklausīties katrā vārdā, nenovēršot uzmanību, nezīmējot kaut kādas diagrammas vai tml. Otrs solis ir – meditatio – pārdomāšana. „Vārda iepazīšana ir smags izziņas darbs. Esam aicināt pārdomāt, kā Vārdu saprast, kāda tam nozīme, kā tas izpaužas caur Baznīcas tradīciju,” skaidroja T. Druka. Trešais solis – contemplatio – Dieva pagodināšana. „Svarīgi ir pagodināt Dievu, pateikties Viņam par to, kas tiek pateikts. Būt kopā ar Dievu Vissvētākā Sakramenta priekšā baznīcā, pateikties arī par grūtām lietām, ko Viņš var atklāt, piemēram, par grēku, kas mājo mūsos,” norāda lektore. Ceturtais solis – oratio – lūgšana. Un piektais solis – actio – rīcība, Dieva Vārda pildīšana. To nav noformulējuši Baznīcas tēvi, bet gan mūsdienu teologi. Tā nav aktivitāte tikai caur rokām. Tā var būt lūgšana, cenšoties kaut ko realizēt, ko nav drosmes, bet ir vēlme izdarīt.
Sākot analizēt 8. marta svētdienas Svēto Rakstu lasījumus, lektore atklāja, ka ”ļoti svarīgi, klausoties Vārdu, to salīdzināt ar dzīves faktiem, kas stiprina ticības spēku un izgaismo vārdu patiesumu”.
Kā pirmie Lectio Divina tika apskatīti psalma vārdi, šajā svētdienā tie bija no 19. psalma.
Refrēns: Tavi vārdi, Kungs, dod mūžīgo dzīvi.
Kunga likums ir bez vainas,
tas stiprina garu.
Kunga liecība ir uzticama,
tā gudrību sniedz mazajiem.
Kunga pavēles ir taisnīgas, tās ielīksmo sirdi,
Kunga bauslība ir skaidra, tā apskaidro acis. R.
Kunga bijība ir tīra, tā paliek uz mūžiem,
Kunga spriedumi ir pareizi,
tie visi kopā ir taisnīgi.
Vērtīgāki tie ir par zeltu, par vistīrāko zeltu
un saldāki par medu un medus šūnu lāsēm. R.
”Dievs mums atklāj, kas Viņa vārdi ir tie, kas dod mūžīgo dzīvi,” skaidroja Terēze Druka. “Gudrību Kungs sniedz mazajiem, nevis gudrajiem. Daudz vairāk gudrība ir vajadzīga šiem mazajiem, kas kaut ko paši nespēj vai neizprot, nevis gudrajiem, lai tie paliktu vēl gudrāki. Apskaidrotas acis – nozīmē redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, nevis tādas, kādas mēs vēlamies redzēt. Kunga spriedumi visi kopā ir taisnīgi, tāpat kā Kunga vārdi kopā ir pareizi. Mēs nevaram izraut kādus vārdus no Vecās Derības un pēc tiem rīkoties, ja citur Dieva Vārds atklāj pretējo, skaidrojot pirmo vārdu nozīmi Svēto Rakstu atklātajā laikā. Dieva vārdi ir vērtīgāki par zeltu. Mums gan materiālajā pasaulē to grūti pieņemt. Diez vai esam gatavi mainīt zeltu pret Dieva Vārdu. Bet ja paskatāmies tā, ka šodien esam iztērējuši naudu transporta biļetei, lai nokļūtu uz šejieni, esam veltījuši brīvo laiku, lai dzirdētu šodienas Dieva Vārdu… Dieva gudrība ir tā, kas mūs iepriecina. Arī medus, kas pieminēts Svētajos Rakstos, vienmēr simbolizē gudrības saldumu, kas dod sātu, ir salds, patīkams.”
Kā nākamo lasījām fragmentu no Izceļošanas grāmatas (Izc 20, 1-17):
„Tajās dienās Dievs sacīja visus šos vārdus: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedu no Ēģiptes zemes, no verdzības nama.
Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man. Tev nebūs darināt sev nekādu tēlu, nedz citu atveidojumu no tā, kas ir augšā, debesīs, vai apakšā, uz zemes, vai ūdeņos zem zemes. Tev nebūs tos godināt, nedz arī tiem kalpot, jo Es esmu Kungs, tavs Dievs, neiecietīgs Dievs, kas tēvu grēkus piemeklē bērnos līdz trešajai un ceturtajai paaudzei tiem, kas mani ienīst. Bet Es esmu žēlsirdīgs līdz tūkstošajai paaudzei tiem, kas mani mīl un pilda manus baušļus.
Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš veltīgi valkās Kunga, sava Dieva, vārdu.
Piemini sabata dienu, lai tu to svētītu. Sešas dienas tu strādāsi un darīsi visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam. Tajā nedarīsi nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs kalps, ne tava kalpone, ne tavs jūga lops, ne svešinieks, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Kungs radīja debesis un zemi, un jūru, un visu, kas ir tajās, bet septītajā dienā ieturēja mieru. Tādēļ Kungs ir svētījis sabata dienu un ir darījis to svētu.
Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs.
Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt.
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot viņa sievu, nedz kalpu, nedz kalponi, nedz vērsi, nedz ēzeli un nevienu lietu, kas viņam pieder.”
Skaidrojot šo vārdu, Terēze Druka uzsvēra vairākas lietas: „Dievs mūs neatstāj sava prāta izvirtībām un deformācijām. Viņš dod konkrētu lietu, pie kā mums turēties. Dažreiz mēdz salīdzināt, ka baušļi ir kā milzīgam laukam apkārt apvilkts žogs. Tā iekšpusē tu vari brīvi skraidīt, bet, cenšoties nokļūt otrpus žogam, vari nodarīt sev pāri. Baušļi ir skaisti, lai dotu mums dzīvību, pārveidotu un mīkstinātu sirdis, nevis, lai pret mūsu akmens cietajām sirdīm tiktu sašķaidītas Dieva baušļu plāksnes. Ja Vecajā Derībā cilvēks mācījās pildīt baušļus, tad Jaunajā Derībā Jēzus Kristus, mainot un pārveidojot mūs par jauniem cilvēkiem, var šo žogu jau ņemt nost, jo mums ir ciešas attiecības ar Dievu un veidojas izpratne, kur nevajag iet.
Dievs dod likumu pēc tam, kad izved jūdus no Ēģiptes. Tas ir ļoti svarīgs pedagoģisks princips, ko Dievs pielieto attiecībā uz cilvēku. Dievs vispirms izrāda mīlestību, parāda, kas Viņš ir, un tikai pēc tam dod baušļus cilvēkam, kas ir pamests, atrodas verdzībā, un pēc tam māca dzīvot kā izglābtajam. Ļoti svarīgi ir iet uz baznīcu, lai saņemtu mīlestību no Dieva. Svarīgi ir neprasīt no cita, lai viņš ir pareizs, bet mīlēt tā, kā Dievs mūs mīl. Ja kāds redz, ka viņu mīl, viņš ir gatavs arī klausīt un pieņemt, ja kaut kas nesanāk. Dievs ir izcils pedagogs, Viņš iet cilvēkam līdzi un nebaidās viņu redzēt grēkojam, bet māca nenokļūt atpakaļ tādā pašā situācijā.
Pagāniskie kulti ir ļoti kārdinoši. Neieticēt Jēzum un Viņu atmest, bet uzticēties savam prātam, tā vēlmēm, savu roku stiprumam. „Tu taču esi talantīgs, tu taču esi gudrs,” skan aicinājums, „kāpēc vajag domāt par kaut kādu Jēzu Kristu vai citiem cilvēkiem, tu taču pats sev vari nodrošināt to, ko vēlies.” Dievs pieļauj ieiet pagānismā, lai mēs ieraudzītu šo paverdzināšanu, lai saprastu, ka šie pagānu dievi padara mūs nebrīvus. Bieži mēs neizprotam Veco Derību, jo tā laika cilvēkus vērtējam ar mūsdienu mērauklu, bet Dievs ar viņiem runā citādāk, jo cilvēki pirmo reizi dzird kaut ko tādu, kas tiek pasludināts.
Savulaik kristietībā bija moments, kad daļa kristiešu atzina, ka nedrīkst zīmēt ikonas, nedrīkst būt svēto attēli, jo bauslis aicina nedarināt sev elku tēlu vai kādu atveidu, bet Baznīca to atzina par herēzi, nepatiesu mācību. Saskaņā ar Svētajos Rakstos sniegto informāciju Izraēlim attēls ir pielūgsmes objekts. Tiek darināts Zelta teļš, lai būtu, ko redzēt un pielūgt, nevis ticēt neizprotamajam, kuram nevar pieskarties. Jēzus Kristus atnāca konkrētā veidolā. Atnākdams kā Cilvēka Dēls, Viņš parādīja savu seju. Tā bija zināma sabiedrībai, kura Viņu redzēja, tāpēc Viņu var zīmēt. Tas ir tāpat, kā ar tuvinieku fotogrāfijām, kuras mēs glabājam piemiņai.
Dažreiz mēs kristietību cenšamies padarīt par elkdievību, priekšplānā izvirzot svētbildes, tās cenšoties padarīt svarīgākas par dzīvām attiecībām ar Dievu. Līdzīgi ir ar baušļiem. Tiem ir jābūt mūsu sirdīs, nevis mehāniski izpildītiem. Mēs varam iznīcināt otru cilvēku, kurš, mūsuprāt, nepilda šos baušļus. Bet tādējādi mēs padarām šo baušļu pildīšanu līdzīgu kalpošanai elkiem.
Dievs par sevi saka – neiecietīgs Dievs, bet tas arī nozīmē – taisnīgs. Viņš negrib pieļaut, ka tu grēko. Grēkam ir sekas, arī vājības var pārdzimt. No šīm sekām cieš bērni, un tas var notikt pat vairākās paaudzēs, kā teikts Svētajos Rakstos, taču nesalīdzināmi lielāka par taisnību ir Dieva žēlsirdība.
Dievs ir sākums visam, pirmajā dienā Viņš radīja pasauli. Tāpat pirmajā dienā Jēzus Kristus augšāmcēlās no mirušajiem un sāka radīt jaunu pasauli, jaunu cilvēku. Viss kļūst jauns. Kristiešiem svētdiena ir sākums visai nedēļai. Cik svarīgi ir noticēt, ka katru svētdienu Dievs visu rada no jauna. Šī diena ir brīvais laiks atpūtai Dievā, attiecību veidošanai ar Dievu. Katru svētdienu mēs varam atgriezties pie Kristus. Tāpat svētdiena ir ļoti svarīga diena, kurā nododam ticību bērniem. Svēto Rakstu lasīšana un skaidrošana, kopīga baznīcas apmeklēšana, sarunas par Dievu palīdz bērniem caur vecāku piemēru sajust Dieva svarīgo lomu viņu dzīvēs. Ticību nevar iemācīties, to var nodot.
Tēva un mātes godināšanai ir ļoti svarīga loma. To, ko mēs darīsim saviem vecākiem, to mūsu bērni darīs mums. Mūsdienās var redzēt, ka pasaciņa par vecāku aizvilkšanu ragaviņās uz mežu ir vēl arvien aktuāla. Pansionātu skaits, kuros dzīves nogali pavada vecāki cilvēki bez apkārtējo mīlestības, tikai palielinās. Cik viegli rūpes par vecākiem, kuri palikuši nevarīgi un slimi, ir nodot citiem, aizbildinoties, ka tā viņiem būs labāk. Izrādīt rūpes par vecākiem kā ļoti svarīgu pienākumu mums ir uzlicis pats Dievs caur baušļiem.”
Tāpat lektore skaidroja Otro lasījumu un Evaņģēlija lasījumu, noslēgumā norādot, ka visi lasījumi kopā parāda, ka Dievs ir tas, kurš būvē jaunu templi, nevis mēs ar savām rokām, kā iedomājamies. Dievs ļauj mums tā domāt, bet Viņš iztīra visu, kas ir slikts un nepareizs. Viņš pats būvē. Un tempļa pamatā ir cilvēks, kurš pieņem Jēzu Kristu, nevis savu prātu, likumus; cilvēks, kas sāk dzīvot pēc baušļiem, kas ir ierakstīti viņa dzīvajā sirdī.
Pēc tikšanās ikviens varēja piedalīties Svētajā Misē, lai to pašu vārdu izdzīvotu dievkalpojumā baznīcā.
Romualds Beļavskis
