„Betlēmes žēlsirdības māja” strādā ar atkarībās nonākušiem cilvēkiem. Šobrīd tā aktīvi iesaistās radošos projektos un cenšas pašu rokām izgatavot noderīgas lietas.
Kad ierodos Katoļu ielā 14, misionārs Aigars izrāda daudzās telpas – virtuvi ar ēdamistabu, telpu “jūtu aplim”, kura laikā mājas iemītnieki stāsta par sev svarīgām lietām, dzīvojamās istabiņas un pat kādu “karceri”. Tajā atkarībās nonākušais cilvēks labprātīgi paliek vairākas dienas, lai tiktu pāri tā saucamajām lomkām. “Tie, kas piekrīt doties karcerī, pēc tam stāsta, ka vēl nekad tik viegli nav tikuši pāri šīm lomkām. Protams, pie viņiem šajā laikā dodas misionāri, kuri lūdzās, ar viņiem sarunājas. Telpā ir arī televizors, taču durvis ir aizslēgtas un iziet no tās nedrīkst. Sākumā tā rīkoties nepieciešams arī citu drošībai, jo nezinām, kā kritiskajā brīdī katrs rīkosies,” stāsta „Betlēmes žēlsirdības mājas” vadītāja Dana Anskaite. Uz sienām “karcerī” zīmīgi zīmējumi – asaras, asins lāses, maska, kas smaida, un maska, kas raud, kā arī virkne dažādu uzrakstu, piemēram, “Я хочу новую жизнь!” (latv. “Es gribu jaunu dzīvi!”).
Pārmaiņas „Betlēmes žēlsirdības mājā” piedzīvojusi lielā zāle lielākiem pasākumiem. Tā tagad smuki izremontēta. “Ceram, ka pamazām varēsim izremontēt arī pārējās telpas. Tieši tāpēc esam tagad nodibinājums, lai varētu rakstīt projektus, vieglāk meklēt finansējumu,” stāsta Dana.
Taču izmaiņas skar ne tikai telpas. Lai varētu vieglāk piedalīties dažādos projektos un realizēt radošas idejas, „Betlēmes žēlsirdības māja” ar Kalna svētību kopienu, Zilo krustu un Sabiedrības integrācijas biedrību izveidojušas arī Resocializācijas un integrācijas asociāciju. “Tā varam labāk kopā izteikt viedokli un pastāstīt par savu pieredzi valdībai vai pašvaldībai. Ejam arī uz Saeimu, cīnāmies par izmaiņām probācijas likumā. Pārrunājām problēmas, kādas rodas, pieņemot darbā bijušos ieslodzītos, kas ir izgājuši rehabilitāciju. Viņi paši kautrējas runāt, kad piedzīvo diskrimināciju. Mēs domājam, kā šo problēmu risināt, lai viņi varētu vieglāk iekļauties sabiedriskajā dzīvē,” skaidro Dana.
Latvijas Eiropas Savienības prezidentūras ietvaros asociācija piedalās savdabīgā mākslas projektā „Akmens, ko namdari atmeta, kļuva par stūrakmeni”. Katra no Resocializācijas un integrācijas asociācijas organizācijām veido šī laikmeta piemiņas zīmi. Projekta realizācijai pieaicināta māksliniece Magone Boleiko, kas „Betlēmes žēlsirdības mājas” iemītniekiem vispirms parādīja dokumentālu filmu par ūdens kristāliem, kas kļūst skaisti vai arī neglīti atkarībā no tā, kāda mūzika skan vai cik pozitīvi/negatīvi vārdi ir izteikti. Katrs no rehabilitācijas programmas dalībniekiem no nelielām plastmasas caurulītēm izveidos vienu šādu kristālu, bet pēc tam no tiem veidos kopīgu mākslas objektu „Betlēmes žēlsirdības mājā”. “Šo projektu nofilmēs un parādīs vairākās Eiropas valstīs, tajā skaitā paneļdiskusijā Rīgā, kas notiks šī gada 15. aprīlī Eiropas Savienības mājā. Mēs savukārt iegūsim informāciju par citiem centriem un viņu realizētajiem darbiem šajā projektā,” pastāsta Dana. „Betlēmes žēlsirdības mājas” iemītnieki jau ķērušies pie kristāla izveidošanas. Turpat uz galda redzams kāds iesākts ūdens kristāla modelis, plastmasas caurulītes. Tehnikas un vizuālais risinājums atgādina kaut ko līdzīgu puzuru gatavošanai. Aprīļa beigās notiks jau filmēšana, bet maijā mākslas darbs būs pabeigts, un „Betlēmes žēlsirdības mājas” apmeklētāji to varēs arī aplūkot.
Jaunums ir arī „Betlēmes žēlsirdības mājas” plāns izgatavot baznīcas sveces. Misionārs Ruslans parāda nelielu, pārvietojamu iekārtu, ar kuras palīdzību sveces iespējams izgatavot. Viņa uzdevums pašlaik ir eksperimentēt, lai sveces izdotos gana labas. Sveču liešana būs iespēja cilvēkiem, kas iziet rehabilitācijas programmu, gan pašiem strādāt, gan arī nedaudz nopelnīt naudu mājas uzturēšanai. Dana cer, ka sveču liešana atmaksāsies, un tās varēs konkurēt ar svecēm, kuras ieved no Polijas un Lietuvas. Pirmās sveces iecerēts piedāvāt dažās draudzēs jau ap Lieldienu laiku.
Notiek arī eksperimenti galdniecības jomā. Ir iecere izgatavot dažādus sadzīves koka priekšmetus. “Svarīgākais, ka cilvēks iemācās kādas amata prasmes. Ja vēlēsies un darbs patiks, varēs to pie mums turpināt,” apstiprina Dana. Viena no iecerēm šovasar ir arī no koka paletēm izgatavot dārza mēbeles – galdu, krēslus ar atzveltni. „Betlēmes žēlsirdības māja” jau izgatavo putnu barotavas un putnu būrīšus, kurus iespējams iegādāties par 8 – 10 EUR, tā atbalstot šīs misijas darbu.
Filiāle Pēterniekos
Jau otro gadu „Betlēmes žēlsirdības mājai” ir pašai sava filiāle Olainē, Pēterniekos, kur atšķirībā no Katoļu ielas 14 iespējams izbaudīt laukus – gan svaigu gaisu, gan arī roku darbu, kas daudziem izrādās pateicīga pārmaiņa. Uz vietas te dzīvo 6 – 8 atkarībās nonākuši cilvēki, kas iziet tā saucamo pirmo fāzi, kuras laikā saprot, vai vēlas programmu turpināt. Cilvēki gan bieži mainoties, un tikai ap 10% rehabilitācijas programmu iziet pilnībā.
Kad te ierodos ciemos, vīri cītīgi zāģē malku. Laipni sagaida misionārs Andrejs, kurš patiesībā ir lietuvietis, bet izgājis misionāru skolu Ukrainā un atsūtīts uz Latviju. Ap pulksten 12 vīri dodas uz lūgšanu laiku – dažkārt lūdzas Rožukroni, dažkārt Žēlsirdības kronīti. Katoļu ielā kārdinājums atgriezties cilvēkiem ar atkarībām esot pat lielāks, jo jau pie loga dažkārt klauvējot, kārdinot ar alkoholu, narkotikām. Tie, kas dzīvē negrib neko mainīt, jūtas gandarīti, ja kādu var ievilkt atpakaļ “purvā”.
Netālu no mājas izrakts pašiem savs zivju dīķis, pie kura izkārti tīkli. Turpat netālu zivis iespējams nokūpināt pašu kūpinātavā. Misionārs Andrejs ar lielu prieku izrāda “Pēternieku” lepnumu – trušus. Paņēmis rokās kādu skaistu un prāvu rudspalvainu trusi, Andrejs viņu mīļi glauda un sarunājas. “Vai tas paredzēts gaļai?” man nevilšus izsprūk. “Nē, ko Jūs! Šis trusis taču te ir pats galvenais, jo nodrošina pēcnācējus,” paskaidro Andrejs. Trušu ir ap desmit, un aptuveni tikpat daudz arī vistu. Kūtī vietas pietiktu veselai cūku fermai, bet ar lopkopību pagaidām vēl nav plāns plaši atvēzēties, jo nav skaidrs, vai mājā vienmēr būs tik daudz cilvēku, lai varētu iesāktos darbus pilnvērtīgi realizēt.
Dana stāsta, ka “Pēternieku” iemītnieki prot arī garšīgi pagatavot dažādus ēdienus. Reiz pat pārsteiguši ar tiramisū. Lai pārliecinātu, ka šeit gatavo garšīgi, Andrejs pacienā ar pašu konservētiem Korejas burkāniem, kas patiešām ir izcili pikanti un garšīgi. Pagrabā esot vēl daudz dažādu burku – marinēti gurķi, ievārījumi, iekonservēti pat mazie ķiršu ābolīši. Malkojot kafiju, noskaidroju, ka brūnais cukurs te sagādāts, pateicoties portālam Ziedot.lv. Tomēr kopumā pārtikas ziedojumi no dažādiem uzņēmumiem esot stipri mazāki nekā sākumā cerēts. „Betlēmes žēlsirdības māja” saņem, piemēram, maizi no uzņēmuma “Hanzas maiznīca” un “Lielezers”, taču pagaidām tie arī ir lielākie pārtikas ziedotāji.
Izveidojusies laba sadarbība arī ar Olaines draudzi, kas dažkārt apciemo, palīdz ar ziedojumiem. Ar īpaši labu vārdu Dana piemin Starptautisko sieviešu klubu, kur darbojas vēstnieku sievas, kas viņus iemīļojušas un daudz palīdzējušas. Par „Betlēmes žēlsirdības māju” viņām pastāstījis arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
Ja kādam sirdī radusies vēlme palīdzēt ar ziedojumiem, pārtiku vai apģērbu, tad „Betlēmes žēlsirdības māja” priecāsies par katru ziedojumu. Sīkāka informācija: tel. 26903982, nova.vita.latvia@gmail.com.
Liecības
Katoļu ielā 14 satieku arī kādu jaunu un skaistu sievieti – Olgu, kura izgājusi pirmo fāzi “Pēterniekos”. Viņa cītīgi kapā kāpostus pusdienām un, kad uzrunāju viņu, atbild man ar plašu smaidu un dzīvām acīm. “Jā, man te ļoti patīk. Patiešām! Esmu atgriezusies pie Dieva. Te ir vieta, kur varu ar Viņu satikties, iepazīt labāk sevi un noticēt, ka varēšu atgriezties dzīvē,” stāsta sieviete, kas nesen pirms termiņa atbrīvota no cietuma.
Savukārt misionārs Aigars, kurš kalpo Katoļu ielā 14, pats šeit reiz ieradies, lai izietu programmu. Bijis viens no pirmajiem tās apmeklētajiem. “Kā te nokļuvu? Esmu daudz tiesāts. Arī sēdējis cietumā. Divpadsmit gadus lietoju smagas narkotikas – heroīnu. Nokļuvu šeit, pateicoties draugam, kurš arī bija narkomāns, bet bija kļuvis par kristieti. Viņš strādāja veikalā par apsargu un aizturēja mani pēc tam, kad tajā kaut ko nozagu. Paprasīja, lai nolieku atpakaļ vietā un sarunājām satikties. Tālāk viņš man ieteica šo centru,” stāsta Aigars, kurš veiksmīgi pabeidzis programmu, arī aizbraucis uz misionāru skolu Ukrainā un pašlaik dodas dažādās misijās, lai strādātu ar nelabvēlīgajiem, atkarībās nonākušajiem.
Evija Puķe-Jansone, foto: Matīss Markovskis
