25. augustā zemes klēpī tika guldīts kapucīnu tēvs, priesteris Oļģerts Aleksāns. Rīgas Sv. Franciska baznīca, kurā viņš kā prāvests kalpoja pēdējos dzīves gadus, bija pārpildīta. Pirmajās solu rindās par mūžībā aizgājušā priestera dvēseli lūdzās 80 garīdznieki, viņu vidū arī pieci bīskapi. Svēto Misi svinēja Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
Svētās Mises laikā sprediķoja kardināls Jānis Pujats. Viņš teica: „90. psalmā ir vārdi: „Mūsu mūžs ir 70 gadi un, ja kāds ļoti stiprs, tad 80 gadi.” Šie vārdi ir piepildījušies priestera Oļģerta Aleksāna dzīvē, kuram šogad apritēja 80. gadadiena. Šūpulis viņam bija kārts Balvu rajona Kupravas draudzē. Padomju represiju laikā viņš kopā ar vecākiem tika izsūtīts uz Sibīriju, uz Omskas apgabalu (..) Pēc Staļina nāves viņi 1956. gadā atgriezās Latvijā. Dzimtenē pēc desmit gadiem viņš sagatavojās un iestājās Garīgajā seminārā. Viņu par priesteri iesvētīja toreizējais bīskaps Julijans Vaivods. Priestera darbu viņš iesāka šajā pašā Franciska baznīcā. Te viņam pagāja pirmie 20 priesteriskā darba gadi līdz pat neatkarības laikam. Pēc tam astoņi darba gadi pagāja Ludzā kā dekānam. Septiņus gadus viņš bija Rīgas Sv. Alberta draudzē. Un beidzamajā cēlienā kopš 2006. gada viņš pildīja prāvesta pienākumus Rīgas Sv. Franciska draudzē.
Bet vienlaicīgi viņš bija arī kapucīnu ordeņa loceklis. Es Oļģertu Aleksānu raksturotu kā klusu un uzticīgu priesteri – darba rūķi un labu ordeņa locekli. Kapucīnu ordeņa nosaukums ir radies no īpatnēja apģērba, kuram uz muguras ir piestiprināta kapuce. Šis ordenis darbojas pēc svētā Asīzes Franciska regulas. Bez šaubām, paša svētā Franciska pievilcīgā personība deva impulsu Oļģertam Aleksānam iestāties kapucīnu ordenī. Kāds tad bija ideāls dzīvesveids, kādu īstenoja svētais Francisks? Viņš savā dzīvē uzsvēra nabadzību, pazemību un mīlestību uz krustā sisto Pestītāju. Kad Kristus sūtīja apustuļus sludināt Dieva Vārdu, Viņš tiem teica: „Neņemiet neko līdzi ceļā, ne spieķi, ne ceļasomas, ne maizi, ne naudu, nedz arī divus svārkus.” Svētais Francisks sev un saviem sekotājiem izvēlējās tieši šādu apustulisku dzīvesveidu. Ja cilvēkam nekas nepieder, viņam nav arī bail kaut ko zaudēt. Cilvēks tad jūtas drošāks, brīvāks, lai dzīvotu Dievam un nestu Evaņģēlija priecīgo vēsti cilvēkiem. Un ja kāds bažījās, kā var dzīvot bez jebkādām ērtībām, Francisks atbildējis: „Ja mums īpašums piederētu, vajadzētu likumus un ieročus, lai tos aizsargātu.” Bet pamatojums nabadzībai ir tāds, ka cilvēks, kurš sevi nolēmis veltīt Dievam, var iet pie jebkuriem cilvēkiem un kamēr ar tiem nav nekādu saistību, viņš var tiem sludināt Dieva vārdu pilnīgi neatkarīgi.
Man šķiet, izvadot priesteri, svētā Franciska sekotāju, ir vērts kaut cik pieminēt to, kāds bija franciskāņu garīgums. Franciskāņu ordeņa vikārs, Elija, bija vērsies pie svētā Franciska ar sūdzību par brāļiem, bet Francisks sūdzību nepieņēma un ieteica mīlēt brāļus tādus, kādi viņi ir. Tiešām, ja jau Kristus saka mīlēt pat ienaidniekus, tad kā var nemīlēt ordeņa brāļus. Un svētais Francisks rakstīja savam vikāram, līdzgaitniekam: „Tev tas jāuzskata par žēlastību, ja brāļi un citi cilvēki tevi nicina, mīli tos, kas ir pret tevi. Un nevēlies no viņiem neko citu, kā vien to, ko Dievs grib tev dot.” To viņš rakstīja savam vikāram Elijam.
Francisks apskatīja jautājumu, ko darīt ar brāļiem, kas krituši grēkos. Vikārs Elija, protams, bija par stingriem līdzekļiem, jo resnus bluķus tēš ar resniem vadžiem. Turpretim Francisks rakstīja viņam: „Ja tu patiesi mīli Kungu, tad dari tā, lai neviens brālis visā pasaulē, lai tas būtu grēkojis, cik grēkodams, neaizietu no tevis bez piedošanas. Un ja viņš nelūdz piedošanu, tad tev ir pienākums pajautāt, vai viņam ir vismaz vēlēšanās saņemt piedošanu. Un ja viņš nāktu ar grēkiem pie tevis 1000 reizes, tev jāmīl viņš vēl vairāk, lai tu varētu pievilkt viņa sirdi Dievam.” Un vēl viņš raksta: „Ja kāds brālis, ļaunā gara pamudināts, krīt smagā grēkā, tad ir pienākums ziņot klostera priekšniekam, bet visi brāļi, kuri zina, ka viņš ir grēkojis, nedrīkst viņu apkaunot vai aprunāt, tiem jābūt pret viņu ļoti žēlsirdīgiem. Un arī priekšnieks lai pret viņu ir ļoti līdzjūtīgs un palīdz tāpat, kā viņš gribētu, lai viņam palīdz, kad viņš pats būtu pakritis. Un ja kāds brālis iekrīt ikdienišķā grēkā, lai izsūdz to priesterim un vainīgajam nevar uzlikt nekādu citu gandarīšanu kā vienīgi: „Ej un negrēko vairs!””
(..) Nav jābrīnās, ka franciskāņu garīgums kļuva tuvs priesterim Oļģertam Aleksānam, kurš Sibīrijas izsūtījumā grūtības piedzīvoja vēl bērna gados. Viņš saprata cietējus un nabagus un daudzi ir pateicīgi viņam par palīdzību. Svētuma formula ir īsa, un tā ir ierakstīta Svētajos Rakstos, proti, tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, bet tuvāko kā sevi pašu. Tā ir ļoti skaidra formula un tajā ir ietvertas ļoti augstas prasības, kuras mēs mācamies piepildīt visa mūža garumā. Katrs apbedīšanas rits būtībā ir aizlūgums par aizgājēja dvēseles tīrību un mieru. Pazīstamā klostermāsa no Polijas, svētā Faustīne, kas bija arī vizionāre, savā dienasgrāmatā raksta, ka sargeņģelis viņai parādījis šķīstītavu, kur cilvēku dvēseles tiek šķīstītas pirms ieiet Dieva valstībā. Viņa pajautājusi tām: „Kas tām šķīstītavā rada vislielākās ciešanas?” Dvēseles vienprātīgi atzinušas, ka tās ir viņu neizsakāmās ilgas pēc Dieva. Un tas laikam ir loģiski, jo, kad pārtrūkst visas saites ar laicīgo dzīvi, tad paliek vienīgi Dievs un nepiepildītā mīlestība, kas pēc nāves atklājas visā spēkā. Dvēsele tad pilnīgi saprot, cik svarīgs arī laicīgā dzīvē ir lielais Dieva mīlestības bauslis.
Citreiz svētā Faustīna iegājusi klostera kapsētā, kur apbedītas mūķenes, un pajautājusi: „Vai esat laimīgas?” Visas vienā balsī atbildējušas: „Esam tieši tik laimīgas, cik esam pildījušas Dieva gribu.” Kā tad lai nesaka, ka katrs ir savas laimes kalējs – ne tikai laicīgai, bet arī mūžīgai dzīvei. Tātad pildot Dieva gribu, cilvēki ar vienu gājienu sakārto gan laicīgo dzīvi, gan arī iegūst svētlaimi Debesīs.”
Dievkalpojuma noslēgumā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicināja mācīties no tēva Oļģerta Aleksāna dzīves piemēra un citiem šīs paaudzes priesteriem, kuri ciešanas pieņem ar lielu pazemību un mieru: „Pēdējos divus gadus, kad dzīvoju Garīgajā seminārā, redzēju, kā viņš [tēvs Oļģerts Aleksāns] turējās. Pēdējos gadus viņš trīs reizes nedēļā brauca uz dialīzi. Pēc tām viņam bija nespēks. Problēmas bija ne tikai ar nierēm, bija vēl citādas kaites. Es redzēju, kā viņš to pieņem ar pilnīgu sirds mieru, un nav nekāda dumpja, neapmierinātības, kurnēšanas.” Viņš arī uzsvēra tēva Oļģerta pieticību un to, ar cik vieglu roku tērēja rīcībā esošos līdzekļus semināristu labā. „Viņš apģērba viņus [semināristus] ar puskažociņiem, lai ziemā nav auksti. Pa vienam, pa vienam gāja uz tirgu un pirka, un deva viņiem. Jā, viņš dzīvoja kā īsts mūks, nabadzībā, bet naudu, kas viņam bija, deva cilvēkiem,” teica arhibīskaps.
Zbigņevs Stankevičs arī pauda prieku par to, ka uz tēva Aleksāna bērēm ir ieradušies tik daudzi priesteri. „Tas nozīmē, ka jūs novērtējat tās vērtības, kuras viņš nesa sevī. Jūs atnācāt, lai izrādītu cieņu un klusējot izteicāt: „Es arī gribu tā dzīvot.” Tēvs Aleksāns ar modernajām pastorālā darba metodēm neaizrāvās, bet viņu sauca par „grēcinieku patvērumu”, jo cilvēki pie viņa nāca uz bikti. Kāpēc viņi nāca? Acīmredzot tāpēc, ka tur sastapās ar piedošanu, ar to, ka viņus nenosodīja, atlaida grēkus, un viņi varēja atviegloti gāja mājās. Viņi bez bailēm gāja uz grēksūdzi, kur piedzīvoja to, ka grēksūdze ir žēlsirdības sakraments, nevis moralizēšanas un nosodīšana vieta.”
Pie kapa nelielas uzrunas teica vēl vairāki garīdznieki. Monsinjors Oļģerts Daļeckis ar mūžībā aizgājušo priesteri Rīgas Sv. Franciska draudzē kopā strādāja deviņus gadus. Un par šo laiku O. Daļeckis saka: „Viņš bija vislabākais vikārs. Viņam varēja uzticēt visu, ne tikai materiālas lietas un finanses, kuras toreiz man vajadzēja vadīt. Viņš bija tik taisnīgs, godīgs!” Monsinjors uzsvēra priestera Oļģerta Aleksāna pienākuma apziņu un atbildību. Runājot par arhibīskapa minēto titulu „grēcinieku patvērums”, viņš norādīja, ka to tēvam Oļģertam ir piešķīruši Rīgas Garīgā semināra audzēkņi no Ukrainas, kas pie viņa bieži gāja uz grēksūdzi. Oļģerts Daļeckis arī atklāja, ka pats un citi priesteri labprāt gāja pie tēva Oļģerta uz grēksūdzi. „Un ja viņam tās lielās ciešanas bija, (..) tad viņš necieta par sevi, bet par mūsu grēkiem.”
Monsinjors arī pastāstīja, ka padomju gados tēvs Oļģerts kopā ar savu māsu slepeni pavairoja lūgšanu grāmatas un katehismus, turklāt ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Tie tika izplatīti visā Latvijā un vesti arī uz Ukrainu un Baltkrieviju. „Mēs kādreiz ar aizgājēju runājām, ka mums debesīs nav aizbildņa. Mēs toreiz bijām divi Oļģerti, tagad jau ir trešais no manas draudzes – Oļģerts Misjūns. Tagad mums Debesīs būs aizbildnis. Es esmu pārliecināts, ka par viņa uzticīgu kalpošanu, viņa taisnīgumu, svētumu, tikumību, pienākuma izjūtu, noteikti viņa dvēsele ir Debesu svētlaimē,” teica O. Daļeckis.
Jelgavas bīskaps emeritus Antons Justs teica: „Viņš bija patiess mūks, kas nekad necentās ieņemt pirmo vietu, jo saprata, ka pēdējie būs tie pirmie un pirmie būs tie pēdējie.”
Liepājas bīskaps Viktors Stulpins norādīja, ka tēvs Oļģerts bija labas sirds cilvēks, un apsveica kapucīnu ordeni un Rīgas Garīgo semināru, ka tiem ir viens svēts aizbildnis Debesīs.
Rīgas Garīgā semināra rektors priesteris Pauls Kļaviņš teica: „Garīgā semināra vārdā, visu bijušo un esošo semināristu vārdā es vēlos izteikt pateicību tev, tēvs Oļģert, par tavu pieejamību mums visiem, uzklausot mūsu grēkus, piedodot Dieva vārdā. Personīgi es viņu iepazinu vēl pirms semināra, padomju laikā, kā uzticīgu biktstēvu, par kuru varēja zināt, ka viņš būs noteiktajā stundā pieejams. (..) Izlūdz, tēvs Oļģert, atbilstošus sekotājus, kuri turpinātu tādu pat kalpošanu mums, semināristiem un priesteriem.”
Mazāko brāļu kapucīnu Varšavas provinces provinciālministra delegāts Latvijā tēvs Krišjānis Dambergs pateicās visiem bīskapiem, priesteriem un Garīgā semināra vadībai par to, ka gādāja par tēvu Oļģertu četrus pēdējos dzīves gadus, kas viņam bija ļoti grūti. Viņš arī norādīja, ka Rīgā kalpojošie kapucīnu tēvi O. Aleksānu ir apmeklējuši pēdējā dzīves dienā. „Viņš bija pie pilnas apziņas un pieņēma Svēto Komūniju, Kristu. Liels paldies par jūsu gādību šajā laikā!” teica tēvs Krišjānis.
Noslēgumā pateicības vārdi izskanēja Rīgas Sv. Franciska draudzes vikāram Kārlim Miķelsonam, ērģelniecei Ritai un Renātei, kas tēva Oļģerta Aleksāna dzīves pēdējā laikā daudz palīdzēja.
LRKB IC
