Pirms diviem gadiem – 2014. gada 23. februārī – mūžībā aizgāja Jēkabpils katoļu draudzes priesteris, dekāns Jānis Bratuškins. Jēkabpiliešiem vēl joprojām priesteris ir dzīvā atmiņā. Šogad viņa kapavietā uzstādīts piemineklis, notika piemiņas Svētā Mise un joprojām cilvēki turpina dalīties atmiņās par priestera paveikto. Turklāt šogad draudzes, kuru aprūpēja J. Bratuškins, bet šodien apkalpo priesteris Viktors Siļčonoks, dievnamam šogad aprit 150 gadu jubileja.
Dekāntēva piemiņa
Jāņa Bratuškina piemiņas gadadienai veltīto Svēto Misi celebrēja bīskaps Edvards Pavlovskis, koncelebrējot bīskapam Antonam Justam un priesteriem. Zīmīgi, ka Evaņģēlija lasījumā bija Jēzus teiktie vārdi: “Tu esi Pēteris un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu. Un elles vārti to neuzvarēs.” A. Justs teica, ka J. Bratuškins bija priesteris Jēkabpils baznīcā 32 gadus, panāca draudzes izaugsmi, atvēra cilvēku sirdis Jēzum Kristum. Viņš uzsvēra, ka dekāns bija lūgšanu cilvēks, vienkāršs un pretimnākošs, bet mazākas sekmes viņam bija celtniecībā un saimnieciskajā darbībā. Tāpēc varam būt gandarīti, ka tagad jaunā draudzes priestera Viktora Siļčonoka vadībā veiksmīgi norit baznīcas atjaunošana un draudzes ēkas celtniecība.
Bīskaps E. Pavlovskis runāja par priesteru misijas pienākumu plašo loku. Viņš teica: “Mēs neesam mācīti par celtniekiem, bet mums ar to ir jānodarbojas.” Ir jābūvē, jāremontē, jānodarbojas ar saimniecisko un organizatorisko darbību, turklāt visi skatās, lai netiktu pieļautas kļūdas. Viņš aicināja nevis meklēt kļūdas un tiesāt, bet lūgties par priesteriem un palīdzēt viņiem.
Pēc Svētās Mises notika pieminekļu iesvētīšana Jēkabpils kapsētā. Dekāntēvs Bratuškins par atdusas vietu izvēlējās draudzei tuvo Jēkabpils kapsētu līdzās citiem tur apbedītajiem katoļu priesteriem. Lai veidotu kopīgu ansambli, visiem trim apbedītajiem priesterim tika uzstādīti melna marmora pieminekļi un kopīga apmale. Pēc pieminekļu iesvētīšanas vēl skanēja dziesmas un lūgšanas, tika uzlikti ziedi. Lai arī pagājuši divi gadi kopš J. Bratuškina nāves, joprojām viņa kapu vienmēr rotā ziedi un sveces.
Iederīgi šķita uzzināt, kaut no dažiem draudzes locekļiem, kā viņi raksturotu dekāntēva darbību. Atbildes bija cildinošas: “Mīlēja Dievu un cilvēkus; viņam raksturīgs svētums, labsirdība, lūgšana. Viņš bija labs.” Daudzus ir piepulcinājis Baznīcai, atsaucīgi palīdzot tiem grūtā brīdī. Piemēram, kāda sieviete šķietamā bezizejas stāvoklī, sēžot uz soliņa, raudājusi. Te viņu uzrunājis dekāntēvs: “Ko raudi, meit? Nāc uz baznīcu, Dievs tev palīdzēs!” Citu viņš pārliecināja, ka var atbrīvoties no grēku jūga, ka vissmagākais grēks var tikt piedots.
Dzīves kritiskos brīžos, viņš ieteica piesaukt Jēzu Kristu. Nomierināja un iedrošināja satrauktos un izmisušos, pievērsa ticībai, deva pārliecību par grēku piedošanu.
Varbūt viņš bija tik līdzjūtīgs pret citiem tāpēc, ka pats ļoti cieta. Mēs zinām, ka apustulis Pāvils trīs reizes bija vērsies pie Dieva, lai Tas viņu atbrīvo no “dzeloņa miesā”, bet saņēmis atbildi, ka pietiek ar Dieva žēlastību. Var teikt, ka dekāntēvam “dzeloņi” bija locītavās, lauztās rokas metāla stienī, kājas limfas sistēmas bojājumos, plaušu slimībā. Par dzeloņiem garīgajā “ķermenī” mēs nezinām, bet, iespējams, bija arī tādi.
Kā šādos apstākļos viņš varēja izrādīt mierīgu, līdzsvarotu, draudzīgu, pat līksmu attieksmi pret citiem, tas ir pārsteidzošs noslēpums. Neskatoties uz slimību, viņš pašaizliedzīgi domāja par prāvesta misiju – nest svētību cilvēkiem. Celebrēja dievkalpojumus, atbraucot no slimnīcas un atkal turp atgriežoties. Vienā no maniem apmeklējumiem slimnīcā, kas bija priekšpēdējā viņa mūža diena, pēc sarunām kopīgi noskaitījām dažas lūgšanas. Tad viņš teica, lai es nolasu litāniju. Vēlāk, kad jau sataisījos promiešanai, viņš pasauca pie sevis, lika apsēsties, noskaitīja lūgšanu un deva svētību. Jutos garīgi dziļi aizkustināts. Pat pēdējos savas dzīves brīžos viņš rūpējās ne par sevi, bet par to, lai sētu svētību cilvēkos.
Draudzes mājas celtniecība un apkures modernizācija
Esmu dzirdējis vārdus, ka dekāntēvs neesot būvējis draudzes māju un uzskatījis, ka tas nav vajadzīgs. Bija citādi. Viņa karsta vēlēšanās bija iekārtot māju draudzes vajadzībām: sanāksmēm, svētdienas skolai, svinībām u.c., bet ar realizāciju neveicās. Atsevišķi stāvošajā, neapdzīvotajā mājā ar lielām pūlēm izdevās izremontēt vienu telpu, bet bija grūtības ar apkuri, ūdeni un kanalizāciju, bija demolēšanas gadījumi, bet mājas otrajā galā neatļauti iekārtojās alkoholu lietojoši klaidoņi.
Izvirzījās jautājums par jaunas draudzes mājas celtniecību. Bija iecerēts būvēt divstāvu ēku uz zemes, kuru izmantoja autostāvvietām pie baznīcas. Taču tur bija savi trūkumi. Kad likās, ka risinājuma nebūs, jaunais prāvests V. Siļčonoks piedāvāja draudzes mājas jaunbūvi, apvienojot ar esošo prāvesta dzīvojamo māju. Darbi rit pilnā sparā – jau notiek iekšējās apdares darbi.
Tāpat pastāvīgi bija grūtības ar baznīcas apkuri. Baznīcas priekštelpā iebūvētā centrālapkures akmeņogļu katla kurināšanai bija nepieciešams kurinātājs. Būtiski bija izdevumi darba algai. Bija grūtības ar kurinātāju, jārēķinās ar dūmu un pelnu putekļu ieplūdi baznīcā. Nevienam tad neienāca prātā, ka var uzstādīt koka granulu katlu ar automātisko režīmu. Tagad kurinātājs vairs nav nepieciešams un dūmu un putekļu gandrīz nav. Tas ir lētāk un tīrāk.
Jāpiebilst, ka apkures lietās prāvests Viktors ir īsts korifejs – pats vada katla automātikas koriģēšanu un apkopi. Bet, iepriekš viņš pašrocīgi ar otra cilvēka palīdzību vienā vakarā nomainīja centrālapkures aprīkojumu: uzstādīja jaunus radiatorus un caurules dekāna mājā. Biju redzējis, ka brigādes tāda apjoma darbam patērē turpat vai nedēļu. Es teiktu, ka brīnums ir mūsu vidū, tikai mēs to neredzam. Ar rūgtumu jāatzīmē, ka minētie instrumenti un iekārtas drīz no šīs mājas tika nozagti, un policija nav spējusi vainīgos atrast līdz šim laikam. Un te īsti vietā ir pievērsties jautājumam par signalizāciju un videonovērošanu pie draudzes mājas un baznīcas.
Paaudžu stafete
Vecajā derībā ir aprakstīta paaudžu maiņa. Piemēram, Kungs neļāva ķēniņam Dāvidam būvēt templi Jeruzalemē. Tas jādara Dāvida pēcnācējam. Tā arī notika. Templi uzbūvēja Zālamans.
Paralēles var novilkt arī pie mums: dekāntēvs izveidoja un nostiprināja draudzi, bet būvniecības un atjaunošanas nasta gulstas uz priestera Viktora pleciem. Risinājumu gaidīja arī baznīcas logi. To apdare un montāža veikta sen, vēl pirms dekāntēva darbības perioda. Tagad vecās konstrukcijas nomainītas pret pakešu logiem, kur starpstiklu telpa ir hermētiska, no putekļiem un dūmiem aizsargāta. Pie tam ierīkoti atsevišķi atverami logi, radot iespēju veikt dabisko ventilāciju.
Pēc nostāstiem, kad bija pagājis apmēram pusgadsimts kopš uzbūvēta baznīca, kāda ceļojošu meistaru vienība piedāvāja izdaiļot baznīcas logu nišu virsmas ar ģipša lējuma kruzuļiem. Piedāvājums tika pieņemts un darbs paveikts. Taču baznīca nesāka līdzināties Parīzes Dievmātes katedrālei, bet gan atgādināja tortes garnējumu. Tagad, kad kruzuļi ir noņemti, logi ir atguvuši savu sākotnējo svinīgi majestātisko izskatu.
Baznīca var svinēt savu jubileju godam, jo baznīcas dārzā tagad ir arī Vissvētās Jaunavas Marijas skulptūra. Savukārt baznīcā izvietoti stendi, kur ticīgie var novietot svecītes. Iegādāti jauni priekšmeti procesijas un dievkalpojuma vajadzībām, kā arī baznīcas apkopes un labiekārtošanas vajadzībām.
Šogad, sveicot dievnamu 150 gadu jubilejā, priesteri Viktoru 35 gadu jubilejā un 10 gadu priesterības jubilejā, vēlamies ar savām lūgšanām un ziedojumiem atbalstīt savu draudzi!
Aleksandrs Vaivods, Jēkabpils Romas katoļu Vissvētās Jaunavas Marijas dzimšanas draudzes loceklis
