2016. gada 25. martā Vecrīgas ielās jau desmito reizi notika Ekumeniskais Krustaceļš, kura septiņās apstāšanās vietās meditācijas bija sagatavojis Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, māsa Inese Ieva Lietaviete, tēvs Algimantas Gudaitis, mācītājs Normunds Celmiņš, mācītājs Edgars Mažis, mācītājs Krists Kalniņš un Evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Ievads
Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs
Dārgie brāļi un māsas Kristū, dārgie Krustaceļa dalībnieki,
šodien es aicinu jūs paskatīties uz šo Krustaceļu caur vienas Evaņģēlija līdzības prizmu, kura Latvijā ir labi pazīstama – līdzība par diviem dēliem jeb pazudušo dēlu. Kad kārtējo reizi pārdomāju šo līdzību, mani uzrunāja, ka jaunākais dēls, kas prasa savu mantojuma daļu, to saņem un aizceļo prom, dod skaidru signālu – tēvs, tu priekš manis esi miris, – jo mantojumu parasti saņem pēc īpašnieka nāves. Respektīvi, dēlam šis tēvs bija kā miris. Viņš savāc savu daļu un aizceļo. Te nāk prātā paralēles ar Nīči, kurš caur sava literārā varoņa muti paziņo, ka Dievs ir miris. Dievs ir miris Eiropā, Eiropas cilvēku sirdīs.
Protams, tēvs bija dzīvs, un redzam stāsta turpinājumu. Tēvs respektē dēla izvēli, samierinās ar to, bet ne līdz galam. Viņš gaida viņu pārnākam mājās, dod iespēju līdz galam izbaudīt brīvību un izvēli. Kad dēls atklāj, ka tā bija kļūdaina, un sāk atjēgties, tēvs jau no tālienes viņu ierauga, ar ilgām viņu gaida un metas viņam ap kaklu, apskauj un atjauno viņa cieņu. Dēlam šis tēvs atkal ir dzīvs. Viņš piedzīvo, ka to, ko nebija gaidījis no tēva, atklāj pilnīgi no jauna.
Es aicinu, lai arī mēs pamēģinām ieraudzīt savas dzīves vēsturi šajā Evaņģēlija līdzībā, jo kā visās līdzībās, tās saturs ir neizsmeļams. Un visas Evaņģēlija līdzības runā uz mums, un tad, kad mēs atveram sirdis uz tajās ietverto vēstījumu, tās apgaismo mūsu dzīvi un dod atbildes uz mūsu visakūtākajiem, sasāpējušākajiem jautājumiem. Lai Dievs svētī šo Krustaceļu un palīdz saņemt gaismu tālākai dzīvei!
Mācītājs Krists Kalniņš
Šajā Krustaceļā ejot, varēsim saņemt sauju ar salmiem. Kā zinām, pazudušais dēls, attapies, ka nav ko ēst, atcerējās par tēva mājām. Viņš gribēja atgriezties, jo zināja, ka tēva mājās žēlsirdībā un mīlestībā būs pieņemts. Kaut vai tikai kā kalps viņš varēs dzīvot daudz cienīgāku dzīvi. Arī Krustaceļā saņemsim salmus par simbolu tam, kā mēs dzīvojam savu ikdienību. Kā mēs pārdzīvojam dažādus notikumus un situācijas, nevis turoties pie Dieva žēlsirdības, meklējot, kā pabarot sevi ar Dieva mīlestību, dievišķo Vārdu, sakramentiem, bet pierodam pie ikdienības, sāpēm, ciešanām, vienaldzības, kas ir kā pelavas. Mēs dzīvojam, darbojamies, kaut ko saņemam, ēdam, bet neesam paēduši, paliekam visdziļākajā izsalkumā un slāpēs, kaut kur dziļi sirdī nojauzdami par Tēva mājām, kuras mūs gaida. Par Dieva mīlestībā atvērtām rokām, kuras mūs gaida. Par kāzu tērpu, kurā esam aicināti ietērpties. Sekojot Kristum Krustaceļā, pieņemot Viņa nāvi kā savējo nāvi, pieņemot Viņa piedošanu par saviem grēkiem un atgriežoties Dieva lielajā, mīlošajā, mūs pamanošajā, žēlsirdīgajā sirdī. Krustaceļa beigās varēsim atstāt salmus pie krusta par zīmi, ka esam gatavi atgriezties un katru dienu no jauna izvēlēties dzīvot un palikt Tēva mājās, Kristus mīlestības ievainotajā sirdī.
1. apstāšanās – Pilāts notiesā Jēzu uz nāvi
Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs
Pilāta un Jēzus starpā notiek dialogs. Jēzus, atbildēdams Pilātam, teica: „Es esmu nācis, lai liecinātu par patiesību.” Bet Pilāta atbilde bija: „Kas ir patiesība?” Tagad tiek apgalvots, ka katram ir sava patiesība. Tā patiesība, ko apliecinām, tie ir fakti – tā ir uzvedība, vērtības, kuras apliecinām. Iznāk, ka Pilāta patiesība bija viņa pozīcija, ieņemamais amats, tā bija galvenā vērtība, kas bija jāsargā. Ka tik par viņu nepasūdzas ķeizaram un viņu neatceļ no amata. Tāpat viņa patiesība bija uzturēt labas attiecības ar pūli, ar tautas vecajiem. Un tas arī noteica Pilāta lēmumu, un pie reizes vajag saglabāt sirdsapziņas mieru un attaisnoties sievas priekšā, kura viņu brīdināja: “Neaiztiec šo taisnīgo. Es šonakt daudz cietu viņa dēļ.” Pilāts to visu saliek, atrod savu ceļu, izeju, un viņa patiesība beigās ir nomazgāt rokas nevainībā.
Kāda ir mana patiesība, kuru apliecinu? Es domāju, Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, kādu patiesību mēs apliecinām. Mēs dzirdēsim arī tekstus no pravieša Jeremija, ka tauta dzer no caurām mucām, jo ir atstājusi dzīvā ūdens avotu.
No kā mēs dzeram? No kā mēs pārtiekam, kā saka dietologi, par to mēs kļūstam. No kādām vērtībām pārtiekam, tādi paliekam, tāda kļūst tauta un valsts. Lai šis Krustaceļš palīdz mums ieraudzīt patiesību, kuru sacīja Jēzus: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Kas nāk pie manis, kaut arī miris, dzīvos.”
2. apstāšanās – Jēzus ņem savu krustu
Māsa Inese Ieva Lietaviete
Ir grūti pieņemt ciešanas. Lai gan Dievs nes savu un mūsu krustu, atstājot vien nelielu daļu ciešanu uz mūsu pleciem, mums nereti šķiet, ka viss dzīves smagums, grūtības jānes mums pašiem, bet Dievs sāk šķist nespēcīgs vai vienkārši neieinteresēts notiekošajā. Grūti nevainot To, Kurš varētu vienā mirklī mūs atbrīvot no visa ļaunā…
Pazudušais dēls, piedzīvojot badu un ciešanas grūtajā ceļā mājup, iespējams, spēj ieraudzīt vien savu fizisko izsalkumu, bet daudz lielākas ir slāpes pēc apskāviena, mīļuma, siltuma… Arī Jēzus krusta ceļā lielākās sāpes piedzīvo, juzdamies Tēva atstāts.
Neilgi pirms Ziemassvētkiem savu cīņu ar vēzi zaudēja kāda jauna sieviete, kristiete, četru bērnu māmiņa. Kāpēc viņa? Vai Dievs neuzklausīja tik daudzu cilvēku dedzīgās lūgšanas, pat gavēni Evijas nodomā? Un tomēr – kāpēc? Trīs mēnešus pirms savas aiziešanas Evija bloga ierakstā dalījās ar savu tik grūto jautājumu Dievam.
Viņa raksta:
„Es atzinu Dievam, ka patiesībā esmu dusmīga uz Viņu par to, ka esmu saslimusi. Jā, esmu, un es beidzot gribu uzzināt, kāpēc tieši es esmu slima.
Dievs man atbildēja – lai tu liecinātu!
– Es nesaprotu, Dievs, ko liecinātu? Ar slimību?
– – Lai tu liecinātu Manam godam!
– Bet es negribu…
– Bet tu to vari!
Saruna bija īsa un skaidra. Tā ienesa sirdī mieru. Tomēr mieru ienesa ne jau atbilde, bet tas, ka es beidzot uzdevu šo jautājumu Viņam.
Pagaidām vēl nevaru iedomāties, ko nozīmē liecināt Dieva godam ar slimību. Ja es pēkšņi kļūtu vesela, ja Dievs mani dziedinātu… Cik daudzi no jums teiktu, ka mani dziedināja varenais trīsvienīgais Dievs? Cik daudzi no jums tāpēc sāktu ticēt Dievam? Drīzāk teiku – jā, tev ir stiprs organisms, ka medicīna to var paveikt utml. Ja es tomēr nekļūšu vesela, bet nomiršu, kādu godu tas dos manam Dievam, kas nedziedināja jaunu sievieti ar maziem bērniem? Vai jūs, kas paliksiet, nekļūsiet rūgti pret Dievu un negribēsiet ne dzirdēt par Viņu?
Ja ticību Dievam varētu uzdāvināt, es dāvinātu to visiem, ko sastaptu ceļā. Tomēr ticību nevar uzdāvināt, tā jāsaņem katram pašam kā personīga dāvana no Dieva.”
3. apstāšanās – Jēzus mierina raudošās sievietes
Tēvs Algimantas Gudaitis SJ
Raudāšana mums vienmēr saistās vairāk ar sievietēm. Mums, vīriešiem, bērnībā nereti atgādināja, ka vīri nedrīkst raudāt. Lūdzu, savaldies! Tomēr Jēzus mācīja raudāt visus. Ja vīrieši sāktu raudāt, varbūt pasaulē būtu mazāk bēdu un nelaimju. Daži svētie ir sacījuši, ka asaras var būt liela Dieva dāvana. Asaras pavada cilvēku gan Dieva priekā, gan dziļu skumju brīžos. Un ne tikai. Arī šodien pasaulē plūst asaras. Asaras rit, saņemot sirds dziļumos Dieva mierinājumu, tās plūst, kad skumstam par draugu un tuvinieku nāvi. Plūst asaras sievietēm un vīriešiem kara dēļ. Raud karavīru mātes, kuras nesagaida savus bērnus pārnākam. Raud bērni, kuru vecāki ir pazuduši. Raud nabagi, kuriem nav, kur dzīvot un ko ēst. Raud sievietes un vīrieši.
Kad mēs redzam cilvēkus raudam, mums sirdīs savienojas dažādas jūtas – gribas raudat kopā, gribas mierināt, izteikt līdzjūtību, mazināt sāpes, lūgties. Dievs arī raud kopā ar visiem. Dzejolī lasām – Dieva asaras baltas, baltas, kas ir kā dzidrākais avota ūdens, dzīvības avots mūsu, kas vienmēr spēku dos.
Iemāci mūs, Jēzu, raudzīties un mācīties, kā Tu raudāji par Jeruzalemi, sacīdams: “Jeruzaleme, Jeruzaleme, cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” Iemāci mūs raudāt, Jēzu, kā Tu raudāji pie sava drauga Lācara kapa. Iemāci mūs raudāt, kā Tu raudāji Ģetzemanes dārzā.
Kamēr ir laiks, kamēr ir iespēja, mēs vēlamies nomazgāt savus grēkus ar asarām. Jāņa atklāsmes grāmatā lasām, ka asaru vairs nebūs tikai pasaules beigās: “Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” Jo, kas bija, ir pagājis. Šodien, kad dzirdam, ka Jēzus mierina raudošās sievietes, varam arī savā sirdī pajautāt – kad un par ko pēdējo reizi es raudāju.
4.apstāšanās – Jēzus pakrīt zem krusta
Mācītājs Normunds Celmiņš
Visuvarenais vājš un pakritis – vai tas ir iespējams? Kāpēc Viņš ko tādu ir paveicis? Dievs kļūst tuvs viszemākajiem, tiem, kuru cerības ir sabrukušas, lai pasniegtu roku un augšāmceltu no pīšļiem. Viņš kļūst par glābēju pazemotajiem, vājajiem, atstumtajiem un nonicinātajiem. Vai šī vēsts ir aktuāla mums ikvienam? Kurš gan grib būt vājš? Cilvēks visos laikmetos ir centies noslēpt savu vājumu. Vājums dara neaizsargātu un ievainojamu. Vājos parasti atstumj, izmanto un pazemo. Pat izsmej un nicina. Kurš gan to vēlētos piedzīvot? Nešaubīgi neviens. Tāpēc nav jābrīnās, ka tik daudzi cenšas aizsegt savu vājumu ar kādu masku. Tās ir tik dažādas, bet visas tik trauslas un nedrošas. Varbūt tās var salīdzināt ar ziepju bubuli. Kad tas lepni un vareni ceļas augšup un saules staros zaigo visādās varavīksnes krāsās. Bet tad mirklis modrības un nav ne miņas no cerētā. Neviens nav pasargāts no neveiksmēm, kļūdām, sakāvēm, grūtībām, slimībām, traģiskiem notikumiem. Tie ir brīži, kad pret savu gribu izjūti savu vājumu. Lepnība sabrūk kā kāršu namiņš. Vienā mirklī viss sagriežas kājām gaisā. Kas šķita drošs un stabils kā klints, nu pēkšņi līdzinās plānai ledus kārtai, kas upes pārklāj pavasarī.
Kristū Dievs pieņem un izdzīvo cilvēka vājumu līdz tā dzīlēm, lai caur piedošanu kļūtu par viņa spēku. Spēks, kas satricina klintis, kas atver un pārrada pat akmenim līdzīgās sirdis. Spēks, kura lielums atklājas vājumā un nespēkā. Viņa Krustaceļš ir ceļš uz dzīvību un cerību. Un šī cerība ir stingrāka un stabilāka par visnesatricināmāko klinti. Kristū Visvarenais pasniedz tev roku. Vai tu to satversi?
5. apstāšanās – Jēzum novelk drēbes
Mācītājs Edgars Mažis
Pavisam drīz tas viss būs beidzies. Sviedri, asinis. Drēbes piekaltušas pie muguras. Un tagad tās tiek plēstas nost. Jēzus tiek izģērbts. Un tad par viņa drēbēm tiek mesti kauliņi. Cik ciniski! Kam gan vajadzētu šīs sviedrainās un asinīm piesūkušās drēbes? Un tomēr vajag. Un tur sākas cīņas starp karavīriem, kuram tiks Jēzus drēbes. Jēzum šīs drēbes vairs nebūs vajadzīgas. Viņam pavisam drīz būs augšāmcelšanās drēbes. Manas vecās drēbes, tās, kas atgādina par manu grēcīgo dzīvi. Drēbes, no kurām grūti šķirties.
Kā pazudušais dēls un meita es nāku pie tēva ar savām vecajām drēbēm. Es nāku lai tās novilktu tēva priekšā. Bet tēvs teic saviem kalpiem: „Ātri atnesiet vislabāko tērpu un apģērbiet viņu!”
Cik labi, ka Dieva priekšā mēs varam, drīkstam un tiekam aicināti novilkt visas savas vecās drēbes, lai saņemtu jaunu tērpu no Viņa.
6. apstāšanās – Jēzus tiek piesists krustā
Mācītājs Krists Kalniņš
Viņš mirst mūsu grēku dēļ. Viņš mirst, lai dāvātu mums Dieva piedošanu. Cik grūti ir dzīvot notiesātiem! Notiesātiem ar kaunu. Notiesātiem ar vainu. Notiesātiem ar bailēm, ar nepatiesību, ar tām važām, kas katru dienu šajā dzīvē padara par dzīvu elli. Cik grūti ir dzīvot notiesātiem, bet Dievs, mūs mīlēdams, deva šai pasaulei savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.
Šodien atskan tik prātam neaptverami, bet mums visiem svarīgi vārdi, kad Dievs piedod, ka Dievs izlīdzina, ka Dievs samaksā ar sava Dēla dzīvību par mūsu kaunu, par mūsu vainu, par mūsu bailēm un ka mums ir jāsper tikai viens solis Kristus krusta virzienā, lai mēs no visa tā tiktu atbrīvotu, lai mēs izietu no savām ellēm, no saviem cietumiem, lai mūsu kauna un vainas, un baiļu ķēdes nokristu no mūsu sirdīm un mēs piedzīvotu dievišķās mīlestības straumes, kuras mūs ieskauj.
Bet Dieva mīlestības vēsts Kristus krustā nav tikai par to, ka mums ir piedots. Tā aicina mūs uz piedošanu, jo arī mēs esam cilvēki, kas citus saistām ar bailēm, ar vainu, ar grēku, ar kaunu, ar atkarībām. Bez Kristus krusta mēs viens otram nedodam nākotnes, mēs viens otru spējam turēt bailēs, verdzībā. Bet Kristus krusts arī mums liek piedot.
Jā, mīlestība ir tāda, kas sāp. Mīlestībā mums ļoti bieži nākas noliekties otra priekšā līdz pat viņa kājām, lai noskūpstītu tās. Lai caur šo skūpstu mūsu sirds akmens sadruptu un mūsos piedzimtu jaunas sirdis, dzīvas sirdis, spējīgas uzņemt mūsu tuvāko un arī to cilvēku ērkšķus, kurus mēs nepazīstam. Jā, mūsu sirdis tiek ievainotas vēl ar šīs pasaules nemīlestības ērkšķiem. Bet katru reizi, kad mēs ļaujam savai sirdij tikt savainotai, Kristus mūsu sirdī ienāk, lai mūsu ciešanas paņemtu uz sevi, lai mums dāvātu dzīvību, spēku un brīvību.
Šodien Kristus krusts ir arī mūsu savstarpējā izlīdzināšanās zīme. Tikai pie Viņa, caur Viņu, Viņā Dieva mīlestība mūsos var kļūt pilnīga. Mēs izvēlamies Kristus krustu arī šodien.
7. apstāšanās – Jēzus nāve
Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags
Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus karājās pie krusta mirdams, visi garāmgājēji zaimoja Viņu, galvu grozīdami: „Nu, re, te nu Tu beidzot esi!” Tāpat arī virspriesteri ar rakstu mācītajiem un farizejiem ņirgājās par Viņu: „Redzi nu, kur Tavs dzīvesveids un Tavas izvēles Tevi ir novedušas.” Un tas šķiet taisnīgi: „Pēc augļiem jums būs spriest.” Kāda gan var būt bijusi dzīve un darbi, ja noved pie šāda iznākuma. Tomēr ņirgātāji un zaimotāji neņēma vērā to, ko vajadzētu ņemt vērā mums. Jēzus dzīvoja un mira vietnieciski viņu – gan šo ņirgātāju un virspriesteru – vietā, gan arī mūsu vietā.
Jēzus dzīvē un izvēlēs nebija nekā, kas vestu pie noziedznieka nāves. Mūsu dzīvē gan tādas lietas ir. Jēzus krustā Golgātā mēs varam ieraudzīt savas dzīves paredzamo iznākumu, ja mēs pie šīm lietām paliekam un dzīvojam tālu no Viņa, nevis atgriežamies un steidzamies pie Evaņģēlija.
Ar savu dzīvi un nāvi Jēzus visu piepildīja, visu izpirku, visu izdarīja un atgriezās pie Tēva. Tagad mūsu kārta. Ko mēs darīsim?
Ja dzīves ceļu iztēlojas kā koku no saknēm līdz galotnei, reizēm, pa to ejot, nākas nogriezties sānis pa kādu ļaunu zaru. Mēs nevaram gaidīt, ka ļaunais zars, ja pa to iesim pietiekami ilgi, attīstīsies par labo zaru vai aizvedīs līdz galotnei. Vienīgais, ko varam darīt, griezties atpakaļ līdz tai vietai, kur izdarījām aplamo pagriezienu, un doties pa īsto ceļu.
Mēs tiešām esam izredzēti. Ļoti, ļoti priviliģēti. Kāda ir mūsu izredzētība? Ka mums ir iespēja griezties atpakaļ. Tas nav pats par sevi saprotams. Tādu iespēju mums dod Jēzus sagādātā piedošana. Vēl vairāk – mums atpakaļ ceļš nav jānoiet visu savu maldu garumā, jo tanī brīdī, kad pagriežamies, Tēvs jau steidzas pretī. Pat vēl vairāk – Viņš nesteidzas ar rīksti un lamām, bet ar labākajām drēbēm, gredzenu un mielastu. Taču pats galvenais – Viņš steidzas ar savu Tēva apskāvienu. Un šajā apskāvienā ir viss: siltums, mīlestība, piedošana, mierinājums, pieņemšana un atjaunošana.
To Jēzus nāvē neredzēja garāmgājēji. To Viņa krustā neredzēja virspriesteri un rakstu mācītāji, taču vajadzētu redzēt mums. To redzēt ir mūsu izredzētība. Taču izredzētība liek izvēlēties pārtikt no sēnalām un maldu sānceļos vai griezties atpakaļ caur Kristus krustu un piedošanu. Tāpēc, kamēr vēl ir Kristus ciešanu piemiņas un gavēņa laiks, ielūkosimies savā dzīvē, lai ieraudzītu to, kas tajā ved prom no Tēva, un sauksim uz Viņu, ka gribam atgriezties mājās pie saknēm un stumbra, pie pirmās mīlestības. Un ceļu mēs zinām – caur Kristus krustu. Bet ceļš uz Kristus krustu ved caur tuvākā pieņemšanu, piedošanu, izlīdzināšanos un mīlestību.
Šeit Krustaceļa noslēgumā esam aicināt atnest un nolikt to sienu vai salmus, kurus paņēmām Krustaceļa sākumā, simbolizējot to, ka mēs gribam nolikt visu to, kas ved projām, svešumā. Un paņemt šeit šajās paciņās miltu maisījumu mīlestības plācenim, ko ņemt mājās, uzcept un dalīties, līdz ar to daloties piedošanā, mīlestībā izlīgumā un augšāmcelšanās priekā, lai saņemto piedošanu nestu tālāk. Un vēl tie, kas vēlētos saņemtu tādu kā priekšnojautu vai simboliski šo tēva apskāvienu, tie, kas te tuvāk stāvat, varat pieiet pie kāda no priesteriem vai mācītājiem, vai varbūt pat pie paša kardināla un bīskapiem un saņemt šo apsveikumu, un tālāk nest pārējiem, kas stāv aiz jums laukumā.
Lai Dievs mūs svētī!
