Kunga žēlsirdības svētdienā pāvests Francisks nāca klajā ar iniciatīvu 24. aprīlī visās katoļu baznīcās vākt līdzekļus Ukrainas konflikta upuru atbalstam.
Pāvests uzsvēra, ka Dieva žēlsirdības svētdiena ir Žēlsirdības gada sirds, tāpēc šajā dienā viņš domā par visām tautām, kas slāpst pēc izlīguma un miera. Īpašā veidā viņš minēja Ukrainu un tos, kas šai valstī cieš no vardarbības sekām, kas ir gājuši bojā, kas ir bijuši spiesti zaudēt tuviniekus un mājas. Tāpat pāvests uzsvēra, ka šajā situācijā visvairāk cieš bērni un veci cilvēki. „Līdzas savām lūgšanām un nemitīgām domām par šiem cilvēkiem, esmu nolēmis viņu atbalstam rīkot humānu palīdzību. Tāpēc 24. aprīlī visās katoļu baznīcās tiks vākta īpaša kolekte. Aicinu visus ticīgos vienoties šajā iniciatīvā un to atbalstīt,” sacīja pāvests.
Pāvests paskaidroja, ka ar šo žēlsirdības žestu ne tikai vēlas mazināt cilvēku materiālās ciešanas, bet arī paust savu un visas Baznīcas solidaritāti. Par šo iniciatīvu viņš vēlreiz atgādināja šo trešdien, 20. aprīlī, vispārējās audiences laikā, un pateicās tiem, kas to atbalstīs ar ziedojumiem, lai uzlabotu dzīves apstākļus Ukrainā.
Par pāvesta ierosināto iniciatīvu pateicību izteicis apustuliskais nuncijs Kijevā arhibīskaps Klaudio Gudžerotti, kurš atzina, ka daudzi veci ļaudis, kā arī mātes ar bērniem tiešām atrodas neapskaužamā stāvoklī un palikuši bez jebkāda veida palīdzības.
Pāvesta iniciatīvai pievienosies arī Baznīca Latvijā. Kā informēja „Caritas Latvija” pārstāves Anna Eižvērtiņa un Egita Volinska, jau aizvadītajā gadā Latvijas iedzīvotāji atsaucās aicinājumam finansiāli atbalstīt Ukrainas iekšzemes bēgļus, kas militārā konflikta dēļ bija spiesti pamest mājas. Par šo iniciatīvu tika saņemta pateicība no Ukrainas Grieķu katoļu Baznīcas. Ziedojumu vākšana joprojām turpinās, tomēr E. Volinska atzīst, ka šim mērķim pēdējā laikā ziedots salīdzinoši reti. Viņasprāt tas ir tāpēc, ka publiskajā telpā nav patiesas informācijas par situāciju konflikta skartajās zonās.
E. Volinska arī pastāstīja, ka pavasarī „Caritas Europa” rīkotajās apmācībās Romā viņai bija iespēja tikties ar „Caritas Ukraina” pārstāvēm. Ukrainietes stāstīja, ka „konfliktā skartie reģioni ir pilnībā izpostīti, par piemēru minot Donbasas lidostu, kuras izveidē tika ieguldīta milzīga nauda”. Tāpat viņas uzsvēra, ka „Caritas” aktīvi strādā ar konfliktā cietušajām ģimenēm, jo daudziem vairs nav, kur atgriezties, un ir nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. „Caritas” palīdz gan ar ikdienā nepieciešamajām lietām, gan sniedzot psiholoģisko un medicīnisko palīdzību.
„Mani personīgi ļoti uzrunā pāvesta solidaritātes žests ar Ukrainu, jo šķiet, ka neviens skaļi negrib runāt par to, kas Ukrainā notiek un kādus postījumus konflikts ir nesis vienkāršiem iedzīvotājiem, bet patiesībā „iekšzemes bēgļu” ir ļoti daudz,” savās pārdomās dalās E. Volinska.
Organizācija „Caritas Internationalis” skaidro, ka līdz šim organizācija Ukrainā jau ir sniegusi palīdzību vairāk nekā 115 000 cilvēku, konkrēti pārtikas produktu, higiēnas un medicīnas preču iegādē, kā arī atbalstot ēku atjaunošanu, sniedzot padomus un juridisku palīdzību.
„Caritas Ukraina” darbinieks Anatolijs Korbeljaks skaidro, ka laikā, kad sākās konflikts, neviens nedomāja, ka tas turpināsies tik ilgi. Tāpēc cilvēki bija paņēmuši līdzi tikai vasaras drēbes. Piemēram, kāda mamma nevarēja savu bērnu sūtīt skolā tāpēc vien, ka viņai nebija siltu drēbju. Pateicoties „Caritas” finansiālajam atbalstam, cilvēki varēja nopirkt siltas drēbes, doties uz darbu un no jauna sākt savu dzīvi.
Daudziem bija grūti integrēties jaunajā vidē, jo nācās saskarties ar vietējo nesapratni, kā arī sociālo atstumtību. Organizācija iesaistījās, lai palīdzētu cilvēkiem, kas bija pametuši savas mājas, tikt pieņemtiem jaunajā vidē.
Konflikta skarto zonu iedzīvotāji apliecina, ka, pateicoties palīdzībai, ir spējuši iekārtoties jaunajās teritorijās, atrast darbu, kā arī ar laiku izveidot sociālus kontaktus. Piemēram, Aleksandrs Ortinskis ir sešu bērnu tēvs. Viņam piederēja neliela tipogrāfija. Tomēr 2014. gadā, kad sākās karš, Aleksandrs evakuēja savu sievu un bērnus, bet pats sākotnēji palika Luhanskā, lai rūpētos par biroju. Pēc tam arī viņam nācās visu atstāt.
Sākotnēji ģimene dzīvoja dažādās vietās, pat tūrisma birojā, kādā pamestā lauku mājā. Aleksandrs strādāja visdažādākos darbus, lai nopelnītu iztiku ģimenei. Turklāt viens no bērniem ir ar īpašām vajadzībām, un viņam ir nepieciešami medikamenti.
Pēc kāda laika viņi uzzināja par pilsētiņu, kuru bija izveidojusi vietējā valdība, pateicoties ārvalstu finansēm. Tur ģimene reģistrējās, lai saņemtu „Caritas” palīdzību. Ņemot vērā, ka Aleksandrs nevēlējās būt tikai saņēmējs, viņš iesaistījās brīvprātīgā darbā un pēcāk kļuva par „Caritas” darbinieku, jo to viņš izjūt kā savu kristieša misiju.
Iras Kaļiņinas ģimene bija devusies atvaļinājumā, kad sākās militāras cīņas viņu dzimtajā pilsētā Doņeckā. Ģimene vairs nevarēja atgriezties. Līdzi viņiem bija vien ceļojuma somas. Sākumā ģimene dzīvoja laukos, bet pēc tam ieguva vietu Karkivas centrā. Tas bija īpaši labi jaunākajam dēlam, kas slimo ar dauna sindromu. Laukos viņam nebija iespēju attīstīt komunikācijas spējas ar citiem cilvēkiem. Tagad tāda iespēja ir. Iras vīrs ir atradis darbu, tāpēc mamma var dienu pavadīt ar bērnu, kā arī palīdzēt viņam mācīties, jo pagaidām skolu, kas viņu pieņemtu, ģimene nav atradusi. Dēlam ir vajadzīga arī operācija, tomēr pagaidām tā nav iespējama finansiālās situācijas dēļ.
Savukārt Ņina Serdjuka Karkivā ieradās no Doņeckas, būdama grūtniecības devītajā mēnesī. Sākumā viņai šķita, ka bēgšana nebūs iespējama, viņa bija pārbijusies, tomēr tagad ir priecīga par pieņemto lēmumu. Viņas vīrs ir atradis darbu, „Caritas” palīdz segt dažādas ikdienas izmaksas, bet jaunie kaimiņi viņus silti uzņēma.
Saņemot papildu finansiālu palīdzību pēc svētdienas kolektes, „Caritas Ukraina” turpinās palīdzības sniegšanu tiem, kam jāturpina dzīve jaunajās mājās un citā vidē, kā arī tiem, kas joprojām uzturas frontes līnijas teritorijās.
LRKB IC