24. novembrī kustība „Pro Sanctitate” sadarbībā ar Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūtu (RARZI) organizēja ekumenisko konferenci “Svētums kā vienotības ceļš”. Konferencē, kas notika Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā, piedalījās Rīgas arhibīskaps metropolīts V. E. Zbigņevs Stankevičs, virspriesteris Jānis Dravants, mācītājs Krists Kalniņš, Tezē kopienas brālis Han-Yol un Apustuliskā Oblāte Liliane Bertrande. Konferenci vadīja RARZI direktore Žanete Narkeviča.
Konference notika svētīgi mierīgā sadraudzības garā, jo ikviens no dalībniekiem uzsvēra to, ka svētumam ir aicināti visi neatkarīgi no konfesionālās piederības. Tas ir arī tas, par ko tik ļoti bija pārliecināts mūsu kustības dibinātājs Guglielmo Džakvinta. Kā uzsvēra māsa Liliane: „Dibinātājs bija tik ļoti pārliecināts, ka katrs cilvēks ir aicināts uz svētumu, ka tas kļuva par viņa moto un dzīves mērķi.” Mēs visi zinām, ka vienīgi Dievs ir pilnīgi svēts, un mēs nekad nebūsim pilnīgi svēti, bet Viņš mūs aicina uz pilnību, uz pilnīgu mīlestību. Kā teicis kustības „Pro Sanctitate” dibinātājs: „Ja mēs būsim īsti Dieva bērni, būsim svēti un vienoti savā starpā.”
Arhibīskaps Z. Stankevičs svētumu raksturoja pavisam vienkārši. Pamatojoties uz diviem Jēzus dotiem baušļiem: mīlēt Dievu un mīlēt vienam otru. Tas, protams, nav tik virspusēji, ir jāpaskatās mazliet dziļāk. Mīlēt Dievu nozīmē Dievu vienmēr likt pirmajā vietā. Arhibīskaps citēja savu pasniedzēju: “Ja Dievs būs pirmajā vietā, visas citas lietas būs savās vietās.” Un par otro bausli arhibīskaps uzsvēra to, ka ir jāmīl sevi, bet ne tādā egoistiskā un miesiskā veidā, bet dvēseliskā, apzinoties, ka esam Dieva bērni. Un tad varam mīlēt arī citus, izjūtot empātiju.
Šis laiks ir īpaši svarīgs, lai lūgtos par vienotību, jo visi gatavojamies Tezē jauniešu dienām, kuras Rīgā norisināsies decembra beigās. Tādēļ viens no konferences dalībniekiem bija brālis Han-Yol. Viņš turpināja iesākto tuvākmīlestības tēmu un pastāstīja par kopienas ikdienu, atklājot, ar ko kopiena atšķiras no citām. Brālis Han-Yol pastāstīja, ka kopienā ļoti svarīga ir harmonija. Varētu šķist, ka kopienā, kur dzīvo 60 – 70 vīrieši, ļoti svarīgai būtu jābūt striktai kārtībai, bet brālis Han-Yol uzsvēra, ka viņi novērtē to, kas katrā no brāļiem ir īpašs, to pieņem un tad viss rit uz priekšu daudz labāk. Dažreiz kopienās pieņemt citus ir pat grūtāk, jo cilvēki nav izvēlējušies viens otru. Tas nav kā ģimenē, kur vari izvēlēties, ar ko to veidot. Savu uzrunu brālis noslēdza ar lūgšanas fragmentu, ko brāļi lūdzas, kad iestājas brālībā: „No šī brīža atsakos no visām domām par skatīšanos atpakaļ, apņemos priecāties ar nebeidzamu pateicību, nekad nebaidīties skriet priekšā rītausmai un dziedāt Kristum, savam Kungam.”
Konferences turpinājumā virspriesteris Jānis Dravants brīnišķīgi ieskicēja svētuma sasniegšanas pieredzi tradicionālā pareizticīgā Baznīcā. Viņš atgādināja par svētuma hierarhiju, bet ne tādēļ, lai kādu paceltu augstāk vai kādu noniecinātu, bet lai parādītu svētuma dažādās iezīmes. Pilnīgi svēts ir vienīgi Dievs. Tad, pārspējot eņģeļus, svēto kārtā tiek godāta Dieva Māte, mūžam jaunava, Marija. Ar savu darbu un „jā” atbildi Kungam viņa tika šādi apbalvota. Nākamajā kārtā ir svētie pravieši un svētie bīskapi, kas godīgi pildījuši savu pienākumu kalpot. Nākošie ir mocekļi. Pēc tam sirdsskaidrie tēvi un mātes. Sirdsskaidrie ir tie, kas godīgi pildījuši Dieva baušļus – gan vīrieši, gan sievietes. Nākošie ir brīnumdarītāji. Mēs visi esam aicināti kļūt svēti, mūsu atbildība ir mūsu darbi un pūliņi, lai to sasniegtu. Noslēgumā virspriesteris Jānis svētumu salīdzināja ar svētā Paīzija teikto – “Kristus ieslēdz elektrību rozetē. Bet bieži mūsu „rozetes” vadi ir sarūsējuši, nav spodri un nepieņem strāvu, ko dod Kristus. Mums jārūpējas, lai vadi būtu tīri un Kristus mūs varētu vadīt. ”
Ekumenisko konferenci noslēdza luterāņu mācītājs Krists Kalniņš. Viņš atzīmēja, ka par svētumu ir jārunā, jo tas ir mūsu aicinājums. Runāt par svētumu sākumā šķiet grūti un sarežģīti, jo tas liekas kas ļoti tāls un nesaprotams, bet, kad paraugāmies uz to tuvāk, saprotam, ka tas ir pavisam vienkārši. Svētums ir ceļš, kas ejams katru dienu. Svētums nāk no Dieva, nāk caur Svēto Garu un, jo tuvāk mēs būsim Dievam, jo vairāk lūgsimies, jo tuvāk būsim svētumam. Svarīgi arī atcerēties, ka neviens svētais sevi par svēto nav uzskatījis. Mums nav nevienam jālīdzinās, jo arī svētie visi ir atšķirīgi un mēs nekad nebūsim kā citi. Nekad nebūsim svētais Francisks vai svētā Māte Terēze. Bet raugoties uz svētajiem, mēs redzam, ka svētums nebaidās „nosmērēties”. Jēzus pieskārās spitālīgajam, ko tajā laikā nedarīja neviens. Vai mēs palīdzam kādam uz ielas guļošam, ne tik ļoti smaržīgam cilvēkam piecelties? Ja baidāmies, tas nenāk no Kristus. Svētums nebaidās „nosmērēties”. Ja uz to visi skatāmies šādā skatījumā, tad svētums ir ļoti viegls.
Tā tikai aizvadīta viena skaista pēcpusdiena, vienotā un skaistā diskusijā un lūgšanā par svētumu. Mēs katrs esam tik dažādi. Vide, kur mēs esam, katram ir sava, bet viens mums ir kopīgs – vēlme pēc labā un patiesā Dieva. Ceļš uz svētumu mums visiem vēl ejams, bet, kā teicis kustības „Pro Sancitate” dibinātājs „Lai svētumu īstenotu, jūsu dzīvē ir nepieciešama tikai viena lieta: mīlēt, mīlēt, mīlēt.”
Signe Briede
