4. decembrī 95 gadu vecumā mūžībā devies priesteris Pēteris Dupats, kas ilgus gadus kalpoja latviešu katoļiem daudzās Eiropas valstīs, bet pēdējos dzīves gadus pavadīja pie klostermāsām Petites Soeurs des Pauvres Briselē. Priestera mirstīgās atliekas saskaņā ar viņa iepriekš izteiktu gribu tiks pārvestas uz Latviju un apbedītas pie Alsungas baznīcas. Bēres notiks 15. decembrī plkst.12. „Suits atgriežas suitos,” tā par priestera atgriešanos dzimtenē saka Alsungas draudzes prāvests Gatis Bezdelīga.
Pēteris Dupats ir dzimis 1922. gada 10. novembrī Alsungā, Jēkaba un Annas Dupatu ģimenē. 1930. gadā uzsāka skolas gaitas Alsungas pamatskolā, turpināja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tad pārgāja uz Aglonas ģimnāziju, bet tā tika ar varu slēgta. Sekoja mācības Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Tieši no ģimnāzijas Pēteris Dupats tika mobilizēts vācu armijā un pēc Otrā pasaules kara beigām nonāca amerikāņu gūstā Vācijā. No turienes tika pārvietots uz Zedelgemas nometni Beļģijā.
Beļģijā Pēteris Dupats atklāja paaicinājumu uz priesterību. 1953. gada 12. aprīlī viņš tika iesvētīts par priesteri. No 1958. gada Pēteris Dupats kalpoja ne tikai vietējās Briseles draudzēs, bet arī latviešu katoļiem Beļģijā, Holandē, Luksemburgā un Francijā. Tam sekoja nomināts veikt arī Anglijas, Vācijas un Zviedrijas latviešu katoļu kopienu garīgu aprūpi. 1994. gada 24. septembrī arhibīskaps Jānis Pujats nozīmēja Pēteri Dupatu par ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu katoļu garīgās aprūpes direktoru.
„Lai arī Pētera Dupata dzīves lielās rūpes bijušas veltītas latviešu sabiedrībai, viņš ir dziļi ieaudzis beļģu sabiedrībā un kādreiz tieši viņa personisko kontaktu dēļ Latvijai vērušās gan jaunas durvis, gan iejūtīgas sirdis,” atzīst Normunds Kamergrauzis. 1995. gada 23. maijā Beļģijas karalis Alberts II par mūža ieguldījumu viņam piešķīra bruņinieka ordeni Leopolds II. 2001. gada 25. aprīlī par nopelniem Latvijas labad Pēteris Dupats tika pagodināts ar Trīszvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmi. Bet 2002. gada 25. februārī Romas pāvests Jānis Pāvils II viņu iecēla par Svētā Krēsla kapelānu un piešķīra monsinjora titulu.
Atzīmējot priestera 90. dzīves gadadienu, Normunds Kamergraudzis rakstīja: „Monsinjora Pētera Dupata kabatā joprojām ir rožukronis, un viena pēc otras tiek skaitītas dienai paredzētās lūgšanas. Šīs lūgšanas krelles sevī glabā noslēpumus par ieguvumiem un zaudējumiem viņa mūžā. Rožukroņa noslēpumi arī liecina par nodošanos un paļaušanos Dievam mūža garumā. Tas ietver arī dzīšanos apzināt un darīt labāko un to, kas nav mūsu spēkos, nolikt lūgšanā un doties tālāk. Tas ir dzīvesveids, kuru Pēteris Dupats ir kopis un uzturējis, lai atrastu un apzinātu savu aicinājumu. No šāda redzes viedokļa Pētera Dupata lielais jautājums ir bijis: kā kristīgās ticības saturu izteikt konkrēti un manāmi savā laikā un tautā.”
LRKB IC
