Lieli svētki (tiek svinēti svētdienā pēc Kunga parādīšanās svētkiem)
Teologu un ekseģētu uzdevums ir rakstīt par Jēzus Kristīšanu, tāpēc ka šai kristību aktā ir visas kristietības doktrīnas skaidrojums, kas balstoties uz Vecās Derības Tradīcijām atver ceļu jaunai koncepcijai “Dieva bērni”, tātad līdzdalībnieki ar Kristu Tēva priekā un caur Svētā Gara darbību. Tibērija XV valdīšanas gadā (starp 28. un 29. gadu vai 27. un 28. gadu pēc Kristus), Jānis Kristītājs ir ceļa sagatavotājs, pēdējais no Vecās Derības praviešiem, kurš mita Jūdejas tuksnesī tuvumā Nāves jūrai – kristīdams un sludinādams Dieva Valstības atnākšanu, aicinādams uz atgriešanos un grēku nožēlošanu. Kristīšana notika, iegremdējot upes ūdenī kā sludināja pravietis Ecēhiēls : ”Tāpēc Es celšu Savu lielo Vārdu atkal godā, kas tagad negodā likts tautu starpā, jo jūs to par tādu padarījāt; un tautas atzīs, ka Es esmu Kungs, kad Es viņu acu priekšā pret jums parādīšos kā Svētais,” saka Dievs Kungs, “Es jūs izlasīšu no tautu vidus, savākšu jūs no visām zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē. Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti: Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ec 36:23-26)
Pravietis Ecēhiēls skaidroja Izraēlim, ka pēc izdarīta grēka uz Dievu, vainīgais ir pelnījis izsūtījumu, ja tas vēlas no jauna atjaunot attiecības ar Dievu un saņemt savu Garu, tam ir jābūt pārveidotam, šķīstītam, salīdzinot ar ūdens simboliku,”jūs slacīšu ar ūdeni un tiksiet šķīstīti”.
Ar šo šķīstījošo garu ar kuru kristīja Jānis Kristītājs, daudzi nāca pie viņa no Jeruzālemes, no visas Jūdejas un no Jordānas apvidus.
Divus tūkstošus gadu atpakaļ šajā apvidū parādījās arī Jēzus, kas bija 30 gadus vecs, Galilejas iedzīvotājs (Galileja, kas bija Romas Impērijas province, kur ”novēroja” grēku nožēlniekus, kas ļāvās šai šķīstīšanai un grēku piedošanai).
Jānis teica visiem, jo daudzi domāja, ka viņš ir gaidītais Mesija: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
Arī Jēzus bez jebkāda grēka, tuvojas, lai saņemtu kristību, lai solidarizētos ar gandarītājiem, kuri ir dvēseles pestīšanas meklējumos un lai ar savu klātbūtni svētdarītu Kristību aktu, kas nav vairs tikai vienkārša šķīstīšanās, bet gan Dieva Gara ienākšana ikkatrā, kas reprezentē dievišķo samierināšanos ar cilvēci pēc grēkā krišanas (pēc iedzimtā grēka).
Jānis atpazina Jēzu un teica: “…man ir nepieciešamība tikt kristītam no tevis un tu nāc pie manis?” un Jēzus atbildēja: “Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību.” Tad Viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens, un, lūk, debess atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu baloža veidā nolaižamies uz sevi. Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.” (Mt 3,13-17)
Jēzus, Svētā Gara pilns, attālinājās no Jordānas un devās tuksnesī uz četrdesmit dienām, meditējot, pirms iesākt savu publisko dzīvi Galilejā.
Šīs dažas rindas liek mums pārdomāt par Kristības Sakramenta nozīmi Katoļu Baznīcā. Iedibināts tieši no paša Jēzus Kristus, liturģiskais rits pastāv ūdens uzliešanā un formulas izrunāšanā : ”Es tevi kristu Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā”. Kristību materiāls ir dabiskais ūdens un kā jau teicām ar tā nozīmi – dvēseles šķīstīšanos; var tikt pielietota trīs dažādos veidos ”iemērkšana” (immersione) Austrumu Baznīcas ritā un ambroziāņu liturģijā, ūdens uzliešana uz kristāmā galvas (infusione) galvenokārt lietota no XV gs. Rietumu Baznīcā, “per aspersione” svētījot ( apslacot, īpašos gadījumos). Kristības dzēš Iedzimto grēku un izdarītās vainas līdz brīdim, kad tās izdara, padara kristīto līdzdalīgu Dieva Žēlastībā, ticības spējīgu, Baznīcas locekli, uzliekot kristieša nedzēšamu zīmogu.
Bērniem pirmais no Septiņiem Sakramentiem tiek piešķirts vecākiem un vismaz krusttēvam klātesot, ar kuru iesākas garīga radniecība; pieaugušie to saņem pēc lūguma un pēc mācību kursa iziešanas. Parasti Sakramentu piešķir bīskaps, priesteris, diakons, bet nāves briesmu gadījumā jebkura persona arī nekristietis var kristīt, atbilstoši Baznīcas intensijām.
Papildināsim, ka teoloģija atzīst arī ilgu (desiderio) kristību, ka kristību žēlastība tiek dāvāta arī ar vēlēšanos to saņemt, kaut apstākļi to liedz; pēc tam asins kristības, kas ir moceklība. Kristību ceremonijā kristītajam tiek piemeklēts vārds (kristīgs), vecāku izvēlēts, ja bērns ir mazgadīgs.
Rietumu Baznīcā Kristību nosaka, kad oficiāli bērns tiek reģistrēts draudzes arhīvos; īpaši izplatīts pirmajos gadsimtos, pēc tam tiek atmesta šī prakse, lai no jauna to uzsāktu XV gs. (pēc Tridentes koncila).
Atgriežoties pie Jēzus kristīšanas, viņš ir priviliģētā persona visu gadsimtu mākslinieku gleznojumos un parasti ir divi svarīgi personāži, kas saistīti ar kristību tēmu, tas ir Jēzus un Jānis. Sākumā Jēzus bija attēlots iegremdēts ūdenī, bet pēc tam gleznojumos vairāk tika izmantots, stāvot Jordānas upē un Jānis, kas tam lēja ūdeni uz galvas.
Noslēgumā Jēzus kristīšanas svētki ir vienmēr kristiešiem viela pārdomām; baznīcas Tēvi teica, ka Jēzus nokāpjot Jordānas ūdeņos pilnīgi svētdarījis visus kristību ūdeņus, no paša vienkāršākā līdz modernākajam, novietotus Baznīcas ieejā, kurā atbalsojas Sakramenta godība dažādos mākslinieciskos izpausmes veidos.
Jēzus pats sv. Marka Evaņģēlijā (16,16) saka: ”Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet, kas neticēs, tas tiks pazudināts.”
Antonio Borrelli
