Atbilstoši Mozus likumam, kas paredzēja, lai visi pirmdzimtie vīriešu dzimuma bērni tiktu upurēti Dievam pateicībā par Izraēļa pirmdzimto izglābšanu no nāves Ēģiptes gūsta laikā, Jaunava Marija un svētais Jāzeps nesa Bērnu Jēzu uz Jeruzalemes templi. Jūdu pārliecība par sievietes “aptraipīšanos” dzemdību dēļ paredzēja, ka Marijai līdz ar bērna upurēšanu vajag šķīstīties no šī “traipa” un upurēt baložu vai ūbeļu pāri. Marija šo noteikumu izpildīja savas paklausības garā, lai arī viņai nebija pienākuma to darīt. Svētnīcas apmeklējums kļūst par žēlastības brīdi Simeonam un Annai, kuri ir gaidījuši Dieva Apsolīto mesiju, Kungu Jēzu Kristu (Lk 2, 22-40). Tradicionāli upurēšanas svinības pēc Vecās Derības likuma notika 40. dienā pēc zēna piedzimšanas, tāpēc arī Kunga Prezentācija templī tiek svinēta 40 dienas pēc Ziemassvētkiem – 2. februārī.
Svētku pirmsākumi meklējami jau 4. gadsimtā Jeruzalemē, bet Romas Baznīcā šos svētkus ieviesa pāvests Gelāzijs 449. gadā. Vēlāk pāvests Sergijs I (687-701) ieviesa svētku procesiju ar iedegtām svecēm. Mūsdienās pirms Svētās Mises notiek sveču svētīšana, kurai seko procesija, kas simboliski atgādina Jaunavas Marijas un Bērna Jēzus ieiešanu svētnīcā un attēlo Kristu kā Pasaules Gaismu. Svētītās sveces atgādina par Dieva klātesamību mūsu dzīvē, par to, ka mums ir jādzīvo Kristus Gaismā.
Kopš 1997. gada pāvests Jānis Pāvils II aicina šo dienu svinēt kā Dievam veltīto – konsekrēto cilvēku dienu. Viņu aicinājums ir nesaraujami saistīts ar Baznīcas dzīvi un kalpojumu, īpašā veidā izdzīvojot vienotību ar Kristu.
LRKB IC
