No 29. aprīļa līdz 1. maijam Liepājā Sv. Dominika klosterī notika liturģiskās mūzikas darbnīcas ar poļu komponistu un diriģentu Pāvelu Bembeneku (Paweł Bębenek). Liepājā jau iepriekš bija organizēti šāda veida pasākumi, taču pirmo reizi meistardarbnīcu vadību uzņēmās viesis no ārzemēm. Tradicionāli uz šiem pasākumiem ierodas mūzikas profesionāļi vai vismaz tādi, kuri ar mūziku nav uz “Jūs”, proti, dzied draudzes koros, spēlē mūzikas instrumentus vai ieguvuši muzikālo izglītību, taču šoreiz laipni tika aicināti arī tie, “kuriem vienkārši patīk dziedāt”. Šī iemesla dēļ Liepājā ieradās ļoti dažādi cilvēki, gan tie, kuriem mūzika ir maizes darbs un aicinājums, gan tie, kuri varbūt pirmo reizi dzīvē nolēma izmēģināt liturģiskas mūzikas dziedāšanu tik nopietnā līmenī.
P. Bembeneka vārds lielai daļai liturģiskās mūzikas pazinēju komentārus neprasa. Latvijā ir cilvēki, kuriem bijusi iespēja piedalīties līdzīgās meistardarbnīcās ar viņu Lietuvā vai Polijā, bet tiem, kas par viņu dzird pirmo reizi, var ieteikt iepazīties vismaz ar viņa daiļradi internetā, jo personību var iepazīt tikai klātienē. Meistardarbnīcas sākās ar mēģinājumiem repetitoru (Kristīne Locika, Linda Ločmane, Ingus Vrubļevskis) vadībā balsu grupām repertuāra iemēģināšanai. Netrūka arī joku, piemēram, atbilde uz jautājumu, vai jānāk uz abiem mēģinājumiem – “laba balss nekad nenāk par ļaunu, bet sliktai vēl viens mēģinājums nekaitēs”. Liela daļa dalībnieku gan no Latvijas, gan Lietuvas, izmanto P. Bembeneka repertuāru Svētās Misēs ikdienā, tādēļ viņiem daudzas dziesmas bija labi pazīstamas, savukārt citi pirmo reizi centās uztvert komponista “rokrakstu”.
Sekoja divas intensīva darba (dziedāšanas) dienas P. Bembeneka vadībā. Lai gan viņš Liepājā ieradās vēlā naktī vai drīzāk jāsaka agri no rīta pēc lidojuma un brauciena no Rīgas, to just nevarēja. Līdz ar pirmo mēģinājuma minūti viņa seju rotāja smaids, skanēja joki (“sievietes daudz runā, te to izmantojiet”, “ļoti interesanta melodija, bet tā nav mana”) un prātā paliekoši komentāri par veidiem, kā uzlabot dziedāšanas prasmes. P. Bembeneks vēlreiz ļāva ieraudzīt to, ka, ja cilvēks ir patiesi vienots ar Dievu, tad viņam nav problēmu pieņemt un dalīties ar ikvienu cilvēku. Patiešām apbrīnojama bija viņa kā komponista un diriģenta pacietība, cenšoties no Liepājā tapušā internacionālā (aptuveni 1/3 dalībnieku bija no Lietuvas) “kora” izdabūt tieši to skanējumu, kādu vēlējās dzirdēt. Tas šķiet bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko viņam vajadzēja tikt galā, jo baltiešu apvienotais koris diezgan spītīgi turējās pie krietni mierīgākas un liriskākas dziedāšanas kā vēlējās komponists. Tomēr, kad tas izdevās, tad Sv. Dominika baznīcā vairs neskanēja notis vai mūzika, bet lūgšanas un dialogs ar Dievu.
P. Bembeneka teikto tulkoja dominikāņu tēvs Oskars, kurš pats būdams muzikāli apdāvināts, spēja ļoti precīzi iztulkot un papildināt komponista vēlmes tā, lai tas būtu punkts uz “i”. Par esošo noskaņu spilgti liecināja brīdis pēdējā dienā, kad komponists runāja krievu valodā, tulks tulkoja poļu, bet neviens neprotestēja, jo visi jau bija uz viena muzikālā viļņa tik tālu, ka sapratās tāpat.
Liela vērtība bija arī P. Bembeneka personīgā liecība par savu dzīvi un vērtībām tajā. Nevarēja nepamanīt, lai cik būtiska viņa dzīvē būtu mūzika, viņš ar īpašu siltumu balsī pieminēja savu ģimeni, sievu un četrus bērnus, kuru audzināšanā aktīvi piedalās. P. Bembeneks pārvalda vairākas svešvalodas un demonstrēja labu latviešu valodas izrunu, atzīdams, ka viņam ļoti patīk, kā skan mūsu valoda un dziesmas tajā, un viņu fascinē cilvēkos un dabā redzamais miers, jo Polijā dzīves ritms ir krietni straujāks. Sarunā viņš atzina, ka, vienā brīdī kļūdams arvien populārāks, ļāvās šim skrējienam, atstādāms novārtā pārējo, t.sk. ģimeni, taču Dievs viņu apstādināja. Viņš smagi saslima, pavadīja slimnīcā ilgāku laiku un faktiski sajuta nāves tuvumu, jo gandrīz nomira. Tas viņam licis pārdomāt, kas dzīvē patiešām ir svarīgs, kam ir vērtība.
P. Bembeneks iedrošināja ikvienu ļauties mūzikai un dziedāšanai, vēlreiz apliecinādams, ka ikviens var dziedāt, jo “nav cilvēka, kurš neprastu dziedāt!” Bieži vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki baidās to darīt, ir dzīves laikā, īpaši skolā, iegūtā pieredze – kad cilvēks ir dzirdējis tikai negatīvu vērtējumu par to, ko mēģinājis darīt. Viņš atzina, ka mūzika ir devusi viņam brīvību, un patiesi no sirds spēj dziedāt tikai tas, kurš ir brīvs. Tai ir jābūt pilnīgai paļāvībai uz Dievu un ir būtiski izprast, kas tas ir ko dziedu, kāpēc un kam (retorisks jautājums, vai neticīgs cilvēks patiesi var izdziedāt liturģiskus tekstus?). Uz jautājumu, kā viņš iedrošinātu cilvēkus, viņš citēja Jēzus Kristus vārdus: “Nebaidieties!”
Viņš atzina, ka Vārds ir svarīgāks par mūziku, jo mūzika tiek rakstīta konkrētam Vārdam, taču Dievs dod arī mūziku un ritmu. Atbildot uz jautājumu, par to kā mūzika atnāk pie viņa, komponists norādīja, ka ceļi ir ļoti dažādi. Ļoti vērtīgs ir klusums, piemēram, iespēja būt kalnos, Tatros, mežā vienatnē, taču viņš ir četru bērnu tēvs… ar smaidu liekot saprast, ka šāda iespēja negadās tik bieži.
Jācer, ka šī nav pēdējā reize, kad P. Bembeneks viesojās Latvijā. Ļoti ceru uz viņa mūzikas autorkoncertu ar viņu kā diriģentu orķestra un kora priekšā, piemēram, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”…
Nobeigumā vēlos pateikt paldies visiem, kuri piedalījās šī pasākuma organizēšanā (Liepājā Sv. Dominika draudzei, dominikāņu ordeņa brāļiem, K. Locikai un viņas komandai), pamudināšanā uz to doties (pr. Pāvilam Kamolam Madonā), īpašu paldies, protams, veltot P. Bembenekam un Kristīnei Locikai par ieguldīto lielo darbu un sirsnību.
Līga Irbe, foto: Kristīne Locika
