Saulainajā 20.maija dienā katoļu baznīca Latvijā un pasaulē svinēja ap 2000 gadus senu notikumu – Svētā Gara nonākšanas svētkus jeb Vasarsvētkus, dienu, kad dzimusi Baznīca.
Vasarsvētkus svinēja arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze, šoreiz ejot tālāk par “obligāto minimumu” – Svētās Mises apmeklējumu, pēc kura katrs ātri dodas savās gaitās. Katedrāles draudzes brāļi un māsas pēc Svētās Mises 11.00 tika aicināti Kūrijas dārzā uz slavēšanu un agapi, lai vairāk iepazītu cits citu un dažādās Svētā Gara izpausmes. No draudzes aktīvistu puses tā bija kā uzdrīkstēšanās, par kuru, kā Gara dāvanu, dienas Svētajā Misē runāja jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs. Uzdrīkstēšanās mierīgā, noteiktā ritmā dzīvojošai draudzei piedāvāt kādu jaunu, varbūt nezināmu pieredzi svētku svinēšanā. Kaut svinību dalībnieku nebija ļoti daudz, atnākušie vairāk iepazina viens otru un guva jaunu ieskatu Vasarsvētku svinēšanas iespējās.
Svinību programmu bija veidojusi un pasākumu vadīja Gunta Ziemele, slavēšanas dziesmas atskaņoja Māris Veliks un daži grupas “Ex Animo” mūziķi, dziedot tās kopā ar svētku dalībniekiem, kā arī bija iespēja iemācīties ebreju deju. Pasākuma īpašais viesis bija mūsu arhibīskaps V. E. Zbigņevs Stankevičs, kura klātbūtne un piedalīšanās svinību norisē ieviesa īpašu sirds siltumu un labestību.
Atklājot svētkus un uzrunājot klātesošos, arhibīskaps salīdzināja ticīgo kopību ar miltiem, kam nepieciešama saistviela – ūdens, lai no tiem kas varētu tapt. Šī saistviela Baznīcas kopienām ir Svētais Gars, ko saņemam Kristībā, kā arī dažādās dāvanas, kas ļauj draudzei kļūt par vienotu ķermeni. Kā otru nozīmīgu Gara simbolu arhibīskaps minēja uguni, kas apdedzina – māla veidojums bez apdedzināšanas ugunī ir un paliek trausls, sadrūp, ātri izšķīst, bet karstā ugunī apdedzinātais kļūst stiprs un kalpo daudziem. Viņa teiktais uzmodināja jautājumu – kas es esmu – sīkais miltu puteklis, kas vairās no saistošā ūdens un trauslais trauks, kas bīstas dedzinošās uguns vai arī esmu spējīgs pieņemt Gara darbību un kļūt no miltiem par maizi citiem un no drūpoša māla par stipru un mīlestības pilnu trauku?
Slavēšanai sekoja agape, kuru iesākot, svinību vadītāja Gunta aicināja lauzt maizi un dalīties ar zivīm, atceroties mācekļus, kā tie pirms 2000 gadiem atpazina Jēzu pie maizes laušanas (Lk 24, 30-31) un brīnumainajā zivju zvejā (Jņ 21, 1-11 ). Šī bīskapa un draudzes locekļu dalītā maize ar zivīm atgādināja par Dzīvības Maizi Euharistijā, kuru saņēmuši, mēs Gara spēkā pazīstam Kungu, spējam kļūt par maizi citiem un “cilvēku zvejniekiem” Dieva valstībai.
Svinību noslēgums bija netradicionāls – ebreju dejas mācīšanās. Šī kustība uz priekšu, turoties kopā vienam ar otru dejotāju aplī, savdabīgā veidā apliecināja seno patiesību, ka esam nepieciešami cits citam, kā arī visu darbu iesācējs un pabeidzējs ir pats Kungs.
Stella Jurgena
