Sestdien, 16. jūnijā, Liepājas diecēzē tika iesvētīts jauns priesteris Kristaps Oliņš. Turpinājumā piedāvājam Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina uzrunu no svinīgās Svētās Mises.
“Bet jūs tiksiet saukti par Kunga Priesteriem un jūs dēvēs par Dieva kalpiem”. (Is. 61, 3) Šo lasījumu no pravieša Isaja grāmatas un evaņģēliju par Kristu, kurš nāca nevis lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu, Kristaps izvēlējās šai ordinācijas Misei. Kalpošanai ir jāraksturo priesterisko dzīvi, kuras Augstākais Paraugs ir Kristus, kuru senie pravietojumi nosauc par Kunga kalpu, uzticīgo kalpu, bet arī cietēju kalpu, kurš kalpodams upurē Dievam vispirms pats sevi. Evaņģēlijā Kristus atklāj, ka, neskatoties uz izvēlētību, apustuļiem pāri visam jābūt kalpiem. Kā līdzībā Kristus norāda – par uzticīgajiem kalpiem, kas iecelti pār citiem kalpiem un dod tiem uzturu īstajā laikā. Tādus kalpus Kristus nosauc par laimīgiem. (Mt. 24, 45- 51). Šodien, kad tu, Kristap, tiec ordinēts par Kunga priesteri, Viņš izvēlas tevi, uzticas tev un vēlas, lai, ar uzticību pildot Kunga kalpojumu, arī tu būtu laimīgs. Uzticību Kungam mēs varam parādīt pieņemot visu, kas veido priesterisko dzīvi, pieņemot ar mīlestību, sevišķi to, kas tajā cilvēciski ir visgrūtākais, kas cilvēciski domājot ir jūgs, nasta, bet, tieši iemīlot šo jūgu un nastu, tie kļūst viegli un maigi.
Priesterisko dzīvi raksturo īpašs dzīves veids, kuru varam nosaukt par apustulisko dzīves veidu. Tieši tādēļ Baznīca prasa no priestera dzīvi celibātā, vienkāršībā un paklausībā. Celibāts, kā labi zinām, nav būtiski saistīts ar kalpošanu, bet savu pamatojumu rod apustuliskajā dzīves veidā. Tie, kurus Jēzus sūtīja pa diviem (sal. Mk.6, 7), aicinādams viņus par apustuļiem – “lai tie būtu ar Viņu un Viņš tos sūtītu sludināt” (Mk.3, 14- 15) – tika aicināti dzīvot neprecējušies, bez ģimenes, vai pat to atstājot (sal. Mk. 10, 28- 31), lai dzīvotu pilnīgi apustulisku dzīvi. Tāds priesteris ne tikai pilnībā veltījas kalpošanai kopienai, bet ar savu dzīvi celibātā rāda, ka sastapšanās ar Kristu izmaina attiecības starp cilvēkiem un ka debesu Valstības dēļ var dzīvot celibātā, kurš liecina par šīs Valstības gaidīšanu. Tā Dieva dāvātajā spēkā izdzīvots celibāts, kas nosaka visu dzīvi, var kļūt par pamudinājumu sakoncentrēties uz Dievu, līdzīgi kā laulība atgādina par Dieva mīlestību, kura atklājās mīlestībā pret otru – tuvāko cilvēku.
Nevaram būt naivi šai jautājumā : celibāts neapšaubāmi ir Dieva dāvana, bet laba tā izdzīvošana ir atkarīga no katra cilvēka spēka un vājuma, no citām dāvanām, ar kurām ir apveltīts. Celibāts ir neparasts piedzīvojums, patiesa Dieva dāvana, bet ir arī cilvēcisks ceļš, kurā pieredzam mūsu vājumu un dažkārt pat mūsu nabadzību, niecīgumu. Šķīstība savā pilnībā ir vienmēr mūsu priekšā kā mērķis, uz kuru tiecamies ar pazemību un pieaugšanu mīlestībā uz Kristu ar visu sirdi un nedalīti, neieinteresēti mīlot brāļus un māsas. Celibāts ir cieši saistīts ar paklausību un kristīgo dalīšanos (patiesā nabadzība), un tie ir nepieciešamie līdzekļi, lai to labi izdzīvotu. Tādēļ nedrīkst mazināt šo līdzekļu nozīmi, jo tie ir liela palīdzība celibāta kvalitātei.
Priesteriskās dzīves vienkāršība – nākamais elements apustuliskajā kalpošanā. Priesterība mūsdienu sabiedrībā jāizdzīvo ar mērenu dzīves veidu un nemitīgu vēlmi dalīties. Nav jātiecas pēc naudas, nedz jākrāj dažādi labumi (sal. Ap. d.20, 33), bet, gluži pretēji, jāmācās dalīties tajā, kas mums pieder, ar tiem, kam patiesi tas nepieciešamas, vienmēr kalpojot neieinteresēti kristīgās kopienas labā. Protams, “strādnieks ir savas algas cienīgs” (sal. Luk.10, 7), bet šo algu raksturo mērenība, vienkāršība, pastāvīga spēja dalīties.
Paklausība – trešais būtiskais elements priestera apustuliskajā dzīves veidā. Paklausība pāri visam Dievam un viens otram. Tas ir acīmredzams, ka savstarpējas pakļaušanās ziņā priesterim būtiska ir paklausība bīskapam, kas palīdz izdzīvot apustulisko kalpošanu evaņģēliskā garā. Tomēr ir vērts izcelt, ka paklausība ir vispirms brāliska pakļaušanās, kurā mēs nesam viens otra nastas un savstarpēji viens otru atbalstam, neieinteresēti kalpojot brālim, neko negaidot no otra cilvēka. Nav kristīgās mīlestības bez savstarpējas pakļaušanās, bez dzīvošanas vienotībā ar citiem. Tikai tādā veidā varam iegūt spēju pakļauties Dieva gribai un iedzīvināt sevī tās ilgas, kuras bija Kristum, kurš, būdams bagāts, mūsu dēļ ir kļuvis nabags (sal. 2 Kor. 8,9) un kurš būdams Dieva veidā, kļuva cilvēks, paklausīgs līdz nāvei. (sal. Filip. 2, 6.8).
No priesteriskā aicinājuma, apustuliskā aicinājuma izriet arī citi elementi, kuriem jāraksturo šo aicinājumu un visu dzīves veidu. Vispirms tā ir Dieva Vārda sludināšana. To, ko sludina, ir jācenšas arvien dziļāk un pilnīgāk iepazīt, pēc tā dzīvot, lai vārdi un darbi saskanētu. Tad sludināšana būs par barību Dieta tautai, un dzīves svētums būs par Kristus mācekļu prieka avotu. Tādējādi ar vārdu un piemēru varēs celt Dieva namu, tas ir, Baznīcu.
Otrais elements ir upurēšana. Ar priestera starpniecību ticīgo garīgais upuris tiek pilnīgots, iekļaujot Kristus Upurī, kuru priesteris ar savām rokām saliek uz altāra bezasiņainā, sakramentālā veidā. Tādēļ būtiski ir pārdomāt, ko dara Upura laikā; jāseko tam, ko veic, svinot Kunga nāves un augšāmcelšanās sakramentālo Upuri, jācenšas izskaust sevī jebkurus trūkumus un jāattīsta jauna dzīve.
Tomēr visa iepriekšminētā pamatā ir lūgšana, garīgā dzīve, kas ir vienotība ar to, kurš mūs ir aicinājis – Kristu.Un viņš pats mums arī šajā ziņā ir piemērs. No evaņģēlijiem zinām, ka ne vienu reizi vien Kristus pavadīja laiku lūgšanā. Neskatoties uz to, ka daudzas dienas pagāja kalpojot cilvēkiem, tā ka nebija laika atpūsties, vai paēst maizi, tomēr vienmēr bija laiks lūgšanai. Arī priestera dzīvē ir brīži, kad šķiet, nekam nepietiek laika, cilvēki nāk viens pēc otra, pienākumi viens pēc otra. Tad lai tas kļūst par pamudinājumu vēl vairāk meklēt lūgšanu, kura tādos brīžos ir gudrības avots, stiprinājuma avots un kārdinājumu brīžos ir tā, kas palīdzēs palikt uzticīgam Kungam, Labajam Ganam, uzticīgam visā priesteriskajā dzīves veidā.
Tādēļ jau tagad, Kristap, gribu izteikt vienu novēlējumu. Tu tiksi ordinēts par priesteri – centies ikdienas kļūt līdzīgāks Kristum, Augstajam un Mūžīgajam Priesterim, sludini Evaņģēliju, vadi Dieva tautu, svini Kristus Upuri, esi uzticīgs Kunga kalps, bet to visu izdzīvo ne savā spēkā. Lai uzticība lūgšanai ir tas, kas tevi visā tajā pilnveido un dara par laimīgu Dieva un cilvēku kalpu. Šeit varētu pārfrazēt apustuļa Pāvila vārdus, kurš teica, ka bez mīlestības daudzas lietas ir nekas. Priestera dzīvē bez lūgšanas daudzas lietas ir nekas, bet ar lūgšanu viss.
