Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča sprediķis Ziemassvētku vigīlijā, 24. decembrī.
(…) Svēto Rakstu lasījumos izteiktās lūgšanas vārdi skan šādi: “Dievs, tu ik gadu mūs iepriecini ar mūsu atpestīšanas gaidām.” Katra cilvēka sirdī mīt ilgas pēc uzvaras pār ļaunumu. Un atpestīšana nav nekas cits, kā atbrīvošana no ļaunā varas. Pirmām kārtām, no tā ļaunuma, kas slēpjas mūsu pašu sirdīs, ko mēs producējam. Un, otrkārt, tas, kas nāk no ārpuses, no apkārtējās pasaules. Savukārt verss pirms Evaņģēlija mums pavēstīja pārsteidzošu vēsti: rītdien tiks iznīcināts ļaunums un pār mums valdīs pasaules Pestītājs. Ziemassvētku vigīlijas teksti dod mums apsolījumu par atbrīvošanu no ļaunuma varas. Lūgšana, kuru dzirdējām Svētās Mises sākumā, skanēja šādi: “Šodien jums būs zināms, ka atnāks Kungs un mūs atpestīs. Un rīt jūs redzēsiet viņa godību.”
Jūs varētu jautāt – kā tas var notikt? Pasaulē ir tik daudz ļaunuma, katru gadu svinam Ziemassvētkus, bet nekas nemainās. Kā jau mēs labi zinām, cilvēks pats ar saviem spēkiem nevar tikt ar ļaunumu galā, tikt laukā no apburtā loka, no ļaunuma varas. To var izdarīt vienīgi Viņš. (…) Daži no jums varbūt garlaikojās, kad diakons lasīja garos radu rakstus, bet gribu jums pateikt, ka tā nav sagadīšanās lasīt garo un nevis īso Evaņģēlija versiju, kurā garie radu raksti nav iekļauti. Tajā sarakstā ir iekļauti vairāki ļoti svarīgi vēstījumi. Mēģināsim vismaz vienu daļu ieraudzīt. (…)
Jūdiem ļoti svarīgi bija zināt un uzskaitīt savus senčus. Ja nebija senču, cilmes grāmatas, tad nebiji nekas. Piemēram, kad pēc Bābeles gūsta atsevišķi priesteri nevarēja pierādīt, ka viņi nāk no pareizās dzimtas, viņi tika izslēgti no priesteriskās kalpošanas. (…) Paaudžu uzskaitījums norāda uz to, cik ļoti Jēzus ir iesakņojies cilvēciskajā dabā. Cik ļoti viņš ir saistīts un tuvs katram cilvēkam. (…) Dieva ienākšanu cilvēces vēsturē pravietis Isaja, kura fragmentu mēs dzirdējām, apraksta kā saderināšanos. Kā laulību, kuru Dievs noslēdz ar Jeruzālemi. Zinām, ka Jeruzāleme vai Siona vai Izraēlis ir izvēlētā tauta. Un Jaunajā derībā tā nav nekas cits, kā Baznīca. Tie esam mēs. (…) Dievs noslēdz derību ar savu tautu. (…) Pie tam šī tauta ir grēcīga un netikumīga.
Sarakstā ir piecas sievietes. (…) Pirmā ir Tamāra, kura pavedina savu svaini un no kuras piedzima Faress un Zāra. Tālāk ir Rahaba, kura bija netikle un kanaāniete, tas ir, nepiederēja pie izredzētās tautas. Vai Rute. Arī viņa nepiederēja pie izredzētās tautas, viņa bija moābiete. Ar moābiešiem jūdiem bija liels naids. Viņi ienīda, karoja viens ar otru un centās iznīcināt otru. Viņa pēc sava vīra nāves, kas bija jūds, nolēma doties uz viņa zemi un dzīvot ar savu vīra māti. Viņa apprecējās ar Boozu. Ceturtā ir Batseba, kas ļoti izmantota mākslas pasaulē, viņu ir gleznojuši un zīmējuši, piemēram, Rubenss. Viņa ļaujas, ka viņu pavedina ķēniņš Dāvids laikā, kad viņa bija cita vīrieša sieva. Redzam, ka Jēzus nenorobežojas no grēcīgās vēstures. No grēcīgiem cilvēkiem. Kā teicu, šajā radurakstu grāmatā ir svarīgi pavedieni. Viens no tiem ir saistīts ar Ruti un Rahabi, kas bija pagānes, kas norāda uz atvērtību, ka Dievs grib arī pagānus ietvert un atbrīvot no ļaunuma varas. Redzam, kādi lieli apvāršņi paveras. Piektā sieviete, kas tiek minēta, ir Jaunava Marija, kas bija bez iedzimtā grēka un visā izpildīja Dieva gribu. Tā Jēzus savā cilvēciskajā mierā paņem visu cilvēci.
Ja runājam par atbrīvošanu no ļaunuma, ir nepieciešama īpaša Dieva iejaukšanās. Mēs redzam, ka eņģelis saka Jāzepam: “Jāzep, Davida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, tas ir no Svētā Gara.” Tā ir īpaša Svētā Gara intervence, kuras rezultāta piedzimsts Jēzus, un tiek rakstīts, “jo viņš atpestīs tautu no tās grēkiem”. Tas nozīmē – atbrīvos no ļaunuma varas.
Kādā veidā mēs iekļaujamies šajā apritē? Tas ir Dieva plāns atbrīvot cilvēci no ļaunuma varas. Sākumā mēs dzirdējām: “ar savu izvēlēto es esmu noslēdzis derību”. Tas notika Vecajā derībā Sinajā kalnā ar izvēlēto tautu. Bet kā ir ar Jaunās derības laiku? Mēs zinām, ka Jēzus noslēdza Jauno derību ar savu upuri, patiesībā jau sākot ar iemiesošanos, bet pēc tam – upuri. Bet mēs, kā svētais Pavils saka, tiekam uzpotēti (…) otrā. Tiekam savienoti ar Kristu mūsu kristības brīdī. Tā ir mūsu personīgā derība, kuru noslēdzam apzinātā vecumā paši vai arī mūsu vietā to izdara mūsu vecāki un krustvecāki.
Un apsolījums “rīt būs iznīcināts ļaunums” jau notiek cilvēku sirdīs un arī vēl ne. Mēs lasām rakstos, ka Dievam tūkstoš gadi ir kā viena diena. Redzam, ka Dieva “rīt” turpinās jau divus tūkstošus gadu. Un acīmredzot vēl kādu brīdi turpināsies. Apsolījums un viņa piepildījums to cilvēku sirdīs, kuri ir viņam pateikuši savu pilnīgo “jā”. Kā to izdarīja Jaunava Marija, kā to 20. gadsimtā izdarīja māte Terēze, Jānis Pāvils II un daudzi citi. Tas nozīmē, ka ļaunuma iznīcināšana ir atkarīga no mūsu līdzdalības un ieiešanas dievišķā plāna aprītē. Ikviens ir aicināts.
Otrajā lasījumā dzirdējām, ka Pāvils teica: “Izraēļa tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un svešumā, Ēģiptes zemē, padarīja viņus par vienu tautu. Un ar spēcīgu roku izveda viņu no turienes.” Dievs sapulcina tautu, noslēdz derību un sāk ar lielu spēku daboties, parāda savas rūpes. (…) Bet mēs zinām, ka tikai nedaudzi atbildēja Dievam ar visu sirdi un bija uzticīgi šai derībai. Un zinām, kā tas pēc tam beidzās. Jeruzaleme tika nopostīta, tauta tika aizvesta trimdā. Ja novelkam paralēles ar mūsdienu vēsturi, tad nav jau tālu jāiet. Latvijā pēc statistikas apmēram 60-70% iedzīvotāju kristīti. Bet kā ir ar uzticību kristībā noslēgtajai derībai? Vai to var redzēt mūsu dzīvē, lēmumos, uzvedībā? (…) Vieni cenšas tiešām konsekventi īstenot kristības solījumus, bet liela daļa to nopietni neuztver. Vai kristīgs vai nekritīgs – reālajā dzīvē atšķirības nav nekādas. Bet, lai Dievs varētu, Vecās derības vārdiem sakot, “parādīt savu stipro elkoni” un savu iejaukšanos cilvēces vēsturē un mūsu personiskajās dzīves, ir vajadzīga atdeve. Kā psalmā teikts: “Viņš mani piesauks, tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints.” (…) Un tad Dievs saka: Savu žēlsirdību es glabāšu viņam uz mūžiem. Un mana derība ar viņu būs droša.” Pēc tam tiek teikts: “Svētīga ir tauta, kas prot gavilēt.” Tauta, kas prot pateikties Dievam, redzēt labo, ko Viņš darījis man, manai ģimenei, tautai, valstij. Tad viņa staigās “Tava vaiga gaismā”, tas ir, būs skaidrība, kā dzīvot. Pravieši izraēlim, kad redzēja, ka tauta staigā nepareizos ceļus, atgādināja par noslēgto derību. Skaidroja, kāpēc nekas nevirzās uz priekšu. (…) Ir nepieciešams, lai tautā būtu tie, kas atgādina par Dieva plānu, derību, kuru lielākā daļa tautas ir noslēgusi. Lai tie ir ne tikai garīdznieki, bet arī ikviens ticīgais, kurš apzinās, kādu dāvanu kristībā ir saņēmis.
Tālāk ir vēl viens interesants apsolījums pravieša Isaja tekstā. “Un tu tiksi nosaukta jaunā vārdā, ko pasludinās Kunga mute.” Vārds jūdiem nozīmēja identitāti. Zināt cilvēka vārdu nozīmēja ļoti labi viņu pazīt. Dievs apsola dot jaunu vārdu. Tas nozīmē arī jaunu identitāti, jaunu dzīves uzdevumu, jo mums var būt vairākas identitātes. Viena ir tā, ko mēs paši esam iedomājušies, radījuši un saskaņā ar kuru mēģinām dzīvot. Kristībā tiek iesēta sēkla tai identitātei, ko Dievs mums dod. Tas nozīmē jaunu misiju. Svarīgi tai atvērties, jo ir svarīgi Latvijā sasniegt kritisko masu, kas apzinās savu Dieva doto uzdevumu, identitāti, saliek savus prātus un spējas kopā, lai atjaunotu mūsu valsti.
Kad ir atbilde uz Dieva aicinājumu ar derību sirdī un atvērtu sirdi, tad piepildās apsolījums, ko dzirdējām. “Jo kā jauneklis apprecas ar jaunavu, tā tavi bērni vienosies ar tevi. Kā līgavainis priecājas par līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi.” Ir šīs savstarpējās kopības attiecības, draudzības, mīlestības pilnās attiecības gan ar Dievu, gan cilvēku starpā. Piemēram, tavi bērni vairs nebrauks ārā no Latvijas. Svešumā meklēt laimi. Bet viņi gribēs būt uz vietas, jo apzināsies, ka tas ir viņu uzdevums un misija, ka te ir gaidīti, gribēti, ka te ir dotas visas iespējas attīstieies un uzturēt savas ģimenes. Tad ir teikts: “ Un tautas redzēs tavu taisnību un visi valdnieki tavu godību.” Tas nozīmē – apkārtējās tautas redzēs, ka Dieva svētība ir pār tevi. Tad arī piepildīsies lūgums, kas tika izteikts pirms himnas “Gloria” – Dievs, dāvā, lai mēs tavu piedzimušo dēlu, kuru priecīgi uzņemam kā pestītāju, kā atbrīvotāju no ļaunuma varas manā dzīvē, manā valstī, varētu droši sagaidīt arī atgriežoties. Tas nozīmē, kad viņš atnāks parasīt norēķinu, ko esam izdarījuši ar viņa derību, ar misiju, ko viņš mums ir uzticējis. (…)
Lai Dievs mums palīdz saprast šodienas svētku vēstījumu, kas ir ietverts liturģiskajos tekstos, jo tas ir ļoti bagāts, ļoti barojošs. Varbūt dažu brīdi ne pārāk patīkams, jo konfrontē mūs ar skarbo dzīves realitāti. Lai svētku prieks ienāk mūsu sirdīs! Āmen.
