22. maijā atvēršanas svētkus piedzīvos Baznīcas sociālās mācības kompendijs, kuru sagatavojusi izdevniecība “Vox Ecclesiae”. Tas ir pirmais tik apjomīgais un nozīmīgais izdevums, kas latviešu valodā veltīts Baznīcas sociālajai mācībai.
Darbs pie kompendija veidošanas aizsākās jau sen, pat vairāk nekā desmit gadus atpakaļ, kad Vatikāna Radio korespondente Inese Šteinerte sāka lēnām tulkot 2004. gadā Taisnīguma un miera pontifikālās padomes sagatavoto izdevumu. Kompendiju latviešu valodā laikā no 2016. līdz 2019. gadam sagatavoja izdevniecības “Vox Ecclesiae” darba grupa, kas pirms tam strādāja arī pie Vatikāna II koncila dokumentu pirmā latviešu izdevuma, profesores Žanetes Narkēvičas Dr. phil. vadībā. Darba grupā tāpat strādāja tulkotāja Astra Feldmane, redaktors un izdevuma maketa veidotājs Arturs Hansons, teoloģiskais redaktors profesors Pauls Kļaviņš Dr. theol., zinātniskie konsultanti profesore Baiba Brūdere Dr. theol. Un profesors Modris Lācis Dr. theol..
Kompendija latviešu izdevums ir veidots pēc pirmizdevuma parauga, tāpēc arī šī apjomīgā darba vāka noformējumā izmantota Ambrodžo Lorenceti freska “Labas pārvaldības alegorija” (Sjēna 14.gs.), informēja Ž. Narkēviča. Grāmata izdota ar fonda “Renovabis” atbalstu.
Kā pastāstīja priesteris P. Kļaviņš, Baznīcas sociālās mācības kompendija izdošana latviešu valodā ir “vēsturisks pavērsiens”. Tas ir “nozīmīgs solis Baznīcas dialogā ar valsti un ticīgo līdzdalībai sabiedrības ekonomiskajos un politiskajos procesos”. Izdevums sistemātiskā veidā apkopo visu to, ko Baznīca ir mācījusi jau no pašiem sākumiem, tas ir, balstoties Svētajos Rakstos, bet galvenokārt no 1891. gada, kad tika izdota enciklika “Rerum Novarum”. Tas bija laiks, kad Baznīca sāka pastiprināti apzināt sociālos jautājumus, piemēram, strādnieku dzīves apstākļus. “Ņemot vērā 19. gs. mainīgo situāciju Eiropā, Baznīcai bija svarīgi pievērsties strādniekiem, zemniekiem, cilvēkiem, kas sāka apzināties savas tiesības un pienākumus. Reizē nācās vērsties pret ideoloģijām, kas sāka veidoties 19. gs. beigās, piemēram, komunismu un liberālismu, vēlāk fašismu, nacismu. Pēc tam, īpaši jau sākot ar pāvestu Jāni XXIII un Pāvilu VI, Baznīca pievērsās arī globāliem jautājumiem, miera tēmai. Tātad, Baznīca ir izvērsusi sociālo mācību, atbildot uz sava laika izaicinājumiem, kas ir mainīgi,” pastāstīja P. Kļaviņš.
Tai pat laikā viņš uzsver, ka izdevums ir domāts cilvēkam, kas ir nemainīgs savā būtībā, jo nemainīga un arī būtiska ir viņa cieņa, vajadzības, tiesības un pienākumi. Baznīcas sociālā mācība pievēršas cilvēka dzīves daudzpusībai kultūras, ekonomikas, sociālā, politikas jomā. Tā uzlūko cilvēka situāciju dažādos (demokrātijas, totalitārā režīma u.c.) apstākļos un visa veida attiecībās – ar citiem cilvēkiem radību, apkārtējo vidi, vietējām pašvaldībām utt. Šī mācība skaidro, kādām jābūt attiecībām ar valsti, ar līdzcilvēkiem, darbu, reliģiju u.c., lai cilvēks var pilnvērtīgi attīstīties.
Piemēram, šī grāmata sniedz principus saskaņā ar kuriem ir iespējams ticīgo dialogs ar jebkuru labas gribas cilvēku konstruktīvas sabiedrības dialoga veicināšanā. “Zinām, ka ir liela tieksme šķelties, politizēt, redzēt otrā ienaidnieku nevis līdzcilvēku. Grāmata sniedz šos principus, kā arī principus aktīvai ticīgo līdzdalībai sabiedrības procesos. Pie mums ir bijusi vairāk izteikta dievbijība, bet trūkst zināšanu un iemaņu, kā veidot attiecības sabiedrībā, politikā,” norāda P. Kļaviņš.
Baznīcas sociālajai mācībai Latvijā sāka pievērsties 20. gs. 90. gados, kad toreizējā Rīgas Garīgajā seminārā to topošajiem priesteriem kā priekšmetu pasniedza bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis. P. Kļaviņš uzskata, ka 1993. gada 9. septembrī Latvijas Universitātē Jānis Pāvils II teica uzrunu, kura “izteikti skaidroja, kas ir Baznīcas sociālā mācība”, norādot, ka tās “kodols ir cilvēks”. Tāpat ir tulkota enciklikas “Centesimus annus” 3. nodaļa, kā arī Benedika XVI enciklika “Caritas in veritate” un pāvesta Franciska “Laudato si”. Tomēr jaunais izdevums ir apjomīgākais apkopojums Baznīcas sociālās mācības jomā.
Runājot par kompendija aktualitāti un pielietojumu šodien, P. Kļaviņš ir pārliecināts, ka tas joprojām ir svarīgs, un tā primārā auditorija varētu būt politiķi un valsts amatpersonas, kā arī visi ticīgie un tie, kas ir ieinteresēti Latvijas, kā arī miera, vienotības, sociālās dzīves un integrācijas attīstībā un veicināšanā, un visas sabiedrības dzīves atveseļošanā. “Mēs bieži dzīvojam pagātnes vēsturiskā mantojuma noslogoti, trūkst veselīgu principu, kā iet uz priekšu, kā strādāt kopā. Svarīgi apzināties, ka šajā dokumentā Baznīca nepiedāvā vēl kādu jaunu ideoloģisku vai partejisku sistēmu. Baznīcas sociālā mācība ir pāri atsevišķu partiju politikai. Nevajadzētu domāt, ka te tiek piedāvāta viena ideoloģija, kurumēs varētu dēvēt par kristīgu, jo ticība un Baznīca pārsniedz politiku. Ticības vēsts aicina kristiešus uz politisku atbildību un darbību, piedāvājot principus, kas ir vienojoši, nevis šķeļoši.”
Tāpat priesteris P. Kļaviņš pauž pārliecību, ka Baznīca neaicina veidot jaunu partiju, jo kristiešiem jāiesaistās dažādos politiskajos spēkos. “Kristietim jābūt saprotošam – viņam nav jāuzspiež otram sava ticība, bet dialogā ar otru jāatrod sapratīgi sadarbības principi sabiedrības jeb kopējam labumam, kura labā strādājam,” skaidro P. Kļaviņš. Viņš papildina, ka Baznīcas sociālās mācības kompendijā interesantu lasāmvielu atradīs jebkurš, kurš ir ieinteresēts “ticības saskaņošanā ar apkārtējiem procesiem”, jo “ticība nav manas attiecības tikai ar Dievu, bet arī sabiedrību un citiem cilvēkiem”.
Izdevumu trešdien, 22. maijā plkst. 14. 30 Latvijas Universitātes Mazajā aulā atvērs Vatikāna Cilvēka integrālās attīstības dikastērija prefekts kardināls Pīters K. A. Turksons, kurš laikā no 21. līdz 23. maijam viesosies Latvijā.
LRKB IC
