26. oktobris

Rom 8:1-11
Ps 24:1b-4ab,5-6
Lk 13:1-9 
Jēzus mācība šodienas evaņģēlijā sākas ar stāstu, ka daži cilvēki viņam ziņo par kādiem galilejiešiem, kurus Pilāts noslepkavojis, kamēr viņi templī salikuši savus upurus. Templī ne tikai bija notikusi vardarbība, bet cilvēku asinis tika sajauktas ar upurēto dzīvnieku asinīm, kas izraisīja vēl lielāku kaunu un sašutumu. Nav skaidrs, kāpēc šie cilvēki stāsta Jēzum par šo epizodi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pats Jēzus bija galilejietis, un viņi gribēja Viņu brīdināt, tāpat kā viņi to darīja nedaudz vēlāk, ziņojot par Heroda Antipas vajāšanām, kurš gribēja viņu nogalināt. Vai varbūt viņi tikai mēģināja smalki draudēt, liekot saprast, ka tad, ja par Viņu kāds ziņotu Romas prokuroram, viņš varētu ciest tādu pašu likteni. Bet varbūt viņi vienkārši palaida tālāk baumas par traģēdiju, kas piemeklējusi citus; bet kā saka psalms, cilvēkiem, kuri priecājas par citu nepatikšanām, būtu jākaunas.
Bet Jēzus atbilde liek domāt par kaut ko daudz nopietnāku: par pazeminošu spriedumu pret upuriem, it kā viņi būtu pelnījuši tik vardarbīgu nāvi lūgšanas laikā, un it kā romiešu nežēlība būtu bijis Dieva spriedums tiem, kas tika nogalināti. Jēzus nekomentē notikumu, bet viņa mācība izriet no to cilvēku attieksmes, kuri ziņo par skumjo epizodi. Nevienam nav tiesību interpretēt citu ciešanas, slimības, negadījumus vai traģēdijas kā dievišķu sodu par izdarītajiem grēkiem, taču visiem savi grēki ir jāuzskata par vislielāko nelaimi un jāmēģina atgriezties caur sirsnīgu nožēlu. Nevienam nav dotas pilnvaras tiesāt un dalīt cilvēkus “labajos” un “sliktajos”. Tikai Kungs zina patiesību, kas ir mūsu sirdīs.
Tiklīdz pie viņa nonāk šī ziņa, Jēzus nekavējoties noraida ierosinājumu, ka pastāv kāda cēloņsakarība starp vardarbīgu nāvi un grēka smagumu. Jēzus vēlas uzsvērt, ka šādi notikumi ne vienmēr atklāj upura slēptā grēka smagumu. Drīzāk tie ir kā brīdinājumi, kas mums atgādina, ka nāve vienmēr var klauvēt, pat ja mēs to vismazāk gaidām. Tāpēc mums ikvienā cilvēkā ir jāmodina nepieciešamība un steidzamība pēc iekšējas pārveidošanas, lai katrs to pieņemtu un izpildītu pirms nav par vēlu. Tādēļ Jēzus noraida domu, ka Pilāta nokautie galilejieši un astoņpadsmit cilvēki, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā, varētu tikt uzskatīti par grēcīgākiem nekā jebkurš cits, un viņš turpina savu diskursu, ierosinot, ka ja tie, kas viņā klausās, nepārvērš savas sirdis, viņi varētu iet bojā tādā pat veidā. Viņiem vajadzētu atgriezties nevis tāpēc, ka viņu grēku nožēla pasargātu viņus no nāves, bet drīzāk tāpēc, ka atgriešanās viņiem dotu labu garīgo un cilvēcisko pamatu satikt dzīvības Kungu patiesi un ar mieru sirdī. Nāve, no kuras mūs atbrīvo atgriešanās, ir mūžīgā, nevis fiziskā nāve. Dieva tēls, kas balstās uz domu, ka vardarbīga nāve atklāj, ka upuris ir nopietni grēkojis, neatbilst Dieva Tēva tēlam, ko atklāja Jēzus. Tas nav Dievs, kurš atriebjas grēciniekiem; Dievs ir pacietīgs, kurš cer, ka, ja tiks dots nepieciešamais laiks, cilvēce sapratīs, cik radikāla ir mīlestība, ar kuru tā tiek mīlēta, un ka tas nesīs brālīgas mīlestības un solidaritātes augļus, kā tam vajadzētu būt.
Jebkurā gadījumā šī ir perspektīva un teoloģisks aspekts, ko piedāvā līdzība par zemes īpašnieku, viņa vīģes koku un dārznieku. Sarūgtināts par to, ka nesaņem augļus, ko viņš gaidīja pēc tik daudzu gadu ilgām rūpēm un darba, cilvēks nolemj nocirst savu vīģes koku, nevis ļaut tam izniekot vietu, kurā tas tika iestādīts. Bet saimniekam par pārsteigumu, viņa dārznieks iejaucas, lūdzot dot vīģes kokam vēl nedaudz laika, pietiekami daudz, lai redzētu, vai tam varētu palīdzēt zemes apstrāde un bagātīgāks mēslojums. Jēzus nepabeidz stāstu, bet liek mums domāt, ka spriedums tiek atlikts, paverot ceļu cerībai. Ja mēs ieraugam sevi attēlotus vīģes koka tēlā, labā ziņa ir tā, ka mūsu dzīves laiks, ko mums ir devis Visuma pavēlnieks, dod mums iespēju ļauties dievišķās žēlastības darbam, lai tas mūsos nestu miera, prieka, taisnīguma un mīlestības augļus. Tā ir dāvana, sava veida otrā iespēja, kas atstāj maz vietas priekš kļūdīšanās. No otras puses, ja mēs ieraugām sevi dārznieka tēlā, tas mums atgādina, ka mums ir jāiejaucas un jāpieliek pūles, lai palīdzētu citiem atgriezties. Kā ekleziālai kopienai tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs esam aicināti uz divkāršām saistībām: pirmkārt, bez apstājas pārveidot sevi, kļūstot arvien caurspīdīgāki Dieva Vārda priekšā un paļāvīgāki mīlestības Garam, kas dod dzīvību, un, otrkārt, strādāt pasaules pārveidošanas labā, nekad neaizēnojot Dieva, Jēzus Kristus Tēva žēlsirdīgo un pacietīgo seju, kura pirmā un vienīgā vēlme ir glābt, bet ne nosodīt. Pieredze rāda, ka sirdis reaģē dāsnāk, kad tām tiek izrādīta uzticēšanās; dievišķās mīlestības dēļ mēs cilvēkus neiegūstam caur bailēm, ieslogot viņus viņu neveiksmēs. Lai šī pedagoģija virza mūsu misionāro aktivitāti, nemazinot tās pravietisko asumu vai dziļo izpratni par cilvēka dabu un par pestīšanas saturu.
Vīna dārzā iestādītā vīģes koka tēls, iespējams, liek domāt, ka Dieva valstība (vīna dārzs) ir daudz lielāka nekā Israēls vai Jeruzaleme (vīģes koks), un ka Jēzus – Mesija, dievišķais dārznieks, ierodas meklēt Svētajā pilsētā žēlsirdības, taisnīguma un uzticības augļus. Šie ir augļi, kas patīk Dievam, augļi, kurus sagaida “augļu dārza saimnieks”. Bet laiks iztek un tiek pieņemts lēmums nocirst vīģes koku, jo šie augļi netiek atrasti. Tāda nozīme ir arī neauglīgā vīģes koka epizodēm Marka (Mk 13:28) un Mateja (Mt 21:18-22; 24:32) evaņģēlijos, kas noslēdzas ar koka nolādēšanu.
Bet pārsteidzoši, ka līdzībā, ko atstāsta Lūka, tas ir dārznieks, kurš iejaucas, lūdzot īpašnieku būt pacietīgākam pret savu vīģes koku, tas ir, apžēloties par Jeruzalemi. Un it kā ar to būtu par maz, viņš apņemas darīt visu iespējamo, lai šis ļoti dārgais koks būtu auglīgs. Jo, kā pravietis Ezehiēls saka šodienas Alleluja pantā, protams, Dievs nepriecājas par ļaundaru nāvi; drīzāk Viņš vēlas, lai viņi atgrieztos un pamestu savu nepareizo ceļu un grēka dzīvi. “Lai ļaundaris atgriežas no saviem darbiem un dzīvo! Atgriezieties! Atgriezieties no saviem ļaunajiem darbiem! Kādēļ jums mirt, Israēla nams?! ”(Ez 33:11). Diemžēl ielūgums uz atgriešanos netika pieņemts, brīdinājumi netika sadzirdēti, zīmes nebija saprastas, un labvēlības laiks netika pieņemts. Bet pirms notika pēdējā Jeruzālemes traģēdija, pats Dzīvības koks – Jēzus piekrita tikt nocirsts, lai galu galā visa ļaunuma sakne tiktu izrauta un šis Koks tiktu iestādīts mūsu sirdīs, mūžīgi to atdzīvinot ar Svētā Gara sulu.